No ēdamzāles faraons devās uz tikpat plašo audienču zāli. Te viņa priekšā krita uz vaiga augstmaņi un tuvākie ģimenes locekļi; pēc tam kara ministrs Herhors, augstākais mantzinis, augstākais tiesnesis un augstākais policijas priekšnieks ziņoja viņam par stāvokli valstī. Ziņojumu lasīšana mijās ar reliģisku mūziku un dejām, kuru laikā dejotājas apbēra troni ar vainagiem un ziedu pušķiem.
Pēc audiences viņa majestāte gāja uz blakuskabinetu un kādu brīdi, atlaidies uz dīvāna, atpūtās. Tad viņš upurēja dieviem vīnu, kvēpināja vīraku un stāstīja priesteriem savus sapņus, kurus iztulkojot prātnieki gatavoja rīkojumus lietās, kas valdniekam bija jāizšķir.
Ja gadījās, ka sapņu nebija vai arī to iztulkojums faraonam šķita nepareizs, viņš labsirdīgi smaidīja un lika rīkoties tā un tā. Šī pavēle bija likums, kuru neviens nedrīkstēja grozīt, ja nu vienīgi sīkumos.
Pēcpusdienā faraons, sēdēdams nestuvēs, pils pagalma rādīja savu vaigu uzticamajai gvardei, pēc tam kapa terasē un, vērsdamies pret četrām debespusēm, sūtīja tām svētību. Tad pilonos tika izkārti karogi un atskanēja tauru varenās skaņas. Ikviens, kurš tas dzirdēja — pilsētā vai uz lauka, ēģiptietis vai barbars —, krita uz vaiga pie zemes, lai ari pār viņu nāktu visaugstākās svētības mazumiņš.
Tādā brīdī nedrīkstēja sist ne cilvēku, ne lopu, un, ja uz nāvi notiesāts noziedznieks varēja pierādīt, ka spriedums viņam nolasīts brīdī, kad zemes un debess valdnieks izgājis terasē, sodu mīkstināja tālab, ka faraonam pa priekšu staigā varenība, bet nopakaļ žēlsirdība.
Aplaimojis tautu, visa esošā valdnieks nokāpa savos dārzos palmu un sikomoru pavēnī un guva tur atveldzi, ļaudamies savu sieviešu glāstiem un vērodams sava nama bērnu rotaļas. Ja kāds no bērniem pievērsa viņa uzmanību ar savu piemīlīgumu vai veiklumu, ķēniņš pieaicināja to pie sevis un vaicāja:
— Kas tu esi, mazuli?
— Esmu princis Binotriss, faraona dēls, — puisēns atbildēja.
Un kā sauc tavu māti?
Mana māte ir Ameses kundze, faraona sieviete.
Un ko tu esi mācījies?
— Es jau protu skaitīt līdz desmit un rakstīt: «Mūžos lai dzīvo mūsu tēvs un dievs — svētais faraons Ramzess!»
Mūžības kungs labsirdīgi smaidīja un ar savu maigo, gandrīz caurspīdīgo roku pieskārās ņiprā puisēna sprogainajai galvai. Kopš šī brīža bērns tik tiešām kļuva par princi, lai gan faraons joprojām tikai mīklaini smaidīja.
Taču — kuru reiz bija skārusi dievišķā roka, tam dzīvē nedraudēja nekādas nelaimes un tas bija celts pāri citiem.
Pusdienās valdnieks gāja uz citu ēdamzāli un ieturēja tās kopā ar visu Ēģiptes nomu dieviem, kuru statujas stāvēja gar sienām. Un viss, ko neapēda dievi, tika priesteriem un augstākajiem galminiekiem.
Vakarpusē ķēniņš uzņēma pie sevis troņmantnieka māti Nikotrises kundzi, noskatījās reliģiskas dejas un noklausījās koncertu. Pēc tam atkal devās vannā un šķīstījies gāja uz Osīrija kapelu, lai noģērbtu un apguldītu brīnumaino elku. To paveicis, viņš aizslēdza un aizzīmogoja kapelas durvis un priesteru pavadībā devās uz savu guļamistabu.
Priesteri blakusistabā līdz rītausmai raidīja klusas lūgšanas faraona dvēselei, kas miegā uzturas starp dieviem. Viņi vērsās pie tās ar lūgumu sekmīgi izlemt valsts lietas un sargāt Ēģiptes robežas un ķēniņu kapenes, lai neviens zaglis neuzdrošinātos ielavīties tajās un traucēt diženo valdnieku mūžīgo mieru. Taču nogurušo priesteru lūgšanas ne vienmēr tika uzklausītas: stāvoklis valstī aizvien vairāk sarežģījās, un arī svētās kapenes kāds vienādi izlaupīja, turklāt iznesa ne vien dārglietas, bet pat faraonu mūmijas.
Tas notika tādēļ, ka valstī bija apmetušies daždažādi svešzemnieki un pagāni, no kuriem tauta iemācījās necienīgi izturēties pret ēģiptiešu dieviem un svētvietām.
Ķēniņu ķēniņa naktsdusa tika traucēta vienreiz — pusnaktī. Šai stundā astrologi modināja faraonu un ziņoja viņam, kurā ceturksnī atrodas Mēness, kādas planētas mirdz virs apvāršņa, kāds zvaigznājs šķērso meridiānu un. vai debesīs nav vērojams kaut kas neparasts. Dažkārt gadījās, ka parādījās mākoņi, biežāk nekā parasti krita zvaigznes vai virs zemes lidoja ugunīgas lodes.
Ķēniņš noklausījās astrologu ziņojumus un kādas neparastas parādības gadījumā mierināja viņus, ka pasaulei nedraud nekādas briesmas, un visus novērojumus lika ierakstīt tabulās, kuras ik mēnesi tika nosūtītas Sfinksas tempļa priesteriem — Ēģiptes gudrākajiem cilvēkiem. Zinību vīri uz šo tabulu pamata izdarīja dažādus secinājumus, taču pašus svarīgākos neizpauda nevienam, ja nu tikai saviem domubiedriem — haldejiešu priesteriem Babilonā.
Pēc pusnakts faraons — ja vien vēlējās — varēja gulēt līdz pirmajiem gaiļiem.
Šādu dievbijīgu un darbīgu dzīvi vēl pirms pusgada bija dzīvojis labais dievs, dzīvības un veselības devējs, dienu un nakti sargādams zemi un debesis, redzamo un neredzamo pasauli. Taču jau pusgadu viņa mūžam dzīvo dvēseli māca zemes gaitu un miesīgās čaulas slogs. Bija dienas, kad viņš neko neēda, un naktis, kad nemaz negulēja. Dažkārt audiences laikā viņa laipnajā sejā parādījās dziļu ciešanu izteiksme, un ļoti bieži, aizvien biežāk un biežāk, viņš zaudēja samaņu.
Norūpējusies ķēniņiene Nikotrise, augstu godājamais ministrs Herhors un priesteri ne vienreiz vien jautāja, valdniekam, vai viņam kas nekaiš. Taču ķēniņš raustīja plecus un klusēja, joprojām pildīdams savus grūtos pienākumus.
Tad galma dziednieki sāka viņam paslepen dot visstiprākos līdzekļus spēku atjaunošanai. Vīnam un ēdienam viņi sākumā jauca klāt zirga un vērša, vēlāk lauvas, degunradža un ziloņa pelnus. Taču šiem spēcīgajiem dziedēkļiem, šķiet, nebija nekādas iedarbības. Faraons ģība tik bieži, ka ministri vairs nelasīja viņam savus ziņojumus.
Reiz godājamais Herhors ar ķēniņieni un priesteriem, nokrituši valdnieka priekšā uz vaiga, pielūdza viņu, lai viņš atļauj izmeklēt savu dievišķo miesu. Valdnieks piekrita. Dziednieki izmeklēja viņu, izklauvēja, taču, izņemot lielu novājējumu, nekādu bīstamu pazīmju neatklāja.
— Ko jūsu majestāte jūt? — beidzot jautāja gudrākais no dziedniekiem.
Faraons pasmaidīja.
Es jūtu, — viņš atbildēja, — ka man laiks atgriezties pie sava saulei līdzīgā tēva.
Jūsu majestāte nodarīs vislielāko ļaunumu savām tautām, — Herhors steigšus iebilda.
Es atstāju jums dēlu Ramzesu, kas ir lauva un ērglis vienā personā, — valdnieks sacīja. — Un patiesi, ja jūs viņam klausīsit, Ēģipti gaida tāds liktenis, par kādu nav dzirdēts kopš laika sākuma.
Svētajam Herhoram un citiem priesteriem auksts pārskrēja pār kauliem, dzirdot šādu solījumu. Viņi zināja gan, ka troņmantnieks ir lauva un ērglis vienā personā un ka viņiem būs tam jāpakļaujas, tomēr vēlējās, lai vēl ilgus gadus valda tas pats vecais ķēniņš, kura žēlsirdības pilnā sirds bija kā ziemeļu vējš, kas nes lietu tīrumiem un atveldzi cilvēkiem.