Tādēļ viņi visi kā viens vaidēdami krita pie zemes un gulēja uz vēdera, līdz faraons piekrita ārstēties.
Tad dziednieki iznesa viņu dārzā smaržīgu skujkoku paēnā, baroja ar kapātu gaļu, dzirdīja ar stipriem buljoniem, ar pienu un ar vecu vīnu. Šo teicamo līdzekļu iedarbībā faraons uz kādu nedēļu atguva spēkus, taču drīz atkal uznāca vājums, un, lai to pārvarētu, ķēniņam lika dzert svaigas svētā Api ja cilts teļu asinis. Bet arī asinis līdzēja tikai neilgu laiku, un bija jāgriežas pēc padoma pie ļaunā dieva Seta tempļa virspriestera.
Drūmais priesteris iegāja viņa majestātes guļamistabā, palūkojās uz sirdzēju un ieteica briesmīgas zāles.
— Vajag, — viņš sacīja, — dot faraonam nevainīgu bērnu asinis. Kausu dienā ….
Priesteri un augstmaņi, kas bija sapulcējušies istabā, vai zaudēja valodu, noklausoties šādu padomu. Tad sāka sačukstēties, ka šim nolūkam vislabāk noderēšot zemnieku bērni, jo priesteru un dižkungu bērni jau mazotnē zaudējot nevainību.
— Man vienalga, kas tie būs par bērniem, — nežēlīgais priesteris atteica, — lai tikai viņa majestāte ik dienas saņem svaigas asinis.
Ķēniņš, gulēdams gultā ar aizvērtām acīm, dzirdēja šo asinskāro padomu un galminieku bailīgos čukstus. Un, kad viens no dziedniekiem nedroši jautāja Herhoram, vai būtu jāsāk piemērotu bērnu meklēšana, faraons atguvās, vērīgi palūkojās ar savām gudrajām acīm klātesošajos un bilda:
— Krokodils neaprij savus mazuļus, šakālis un hiēna atdod dzīvību par saviem kucēniem — un es lai dzeru ēģiptiešu bērnu — manu bērnu asinis? Tiešām nebūtu domājis, ka man kāds uzdrošināsies ieteikt tik necienīgas zāles…
Ļaunā dieva priesteris nokrita pie zemes, taisnodamies, ka bērnu asinis Ēģiptē neviens nekad neesot dzēris, taču tumšie spēki tādā kārtā palīdzot atgūt veselību. Šo līdzekli lietojot Asīrijā un Feniķijā.
— Būtu jel kaunējies, — faraons atbildēja, — Ēģiptes valdnieku pilī stāstīt tik derdzīgas lietas! Vai tu nezini, ka feniķieši un asīrieši ir stulbi barbari? Bet pie mums pat vistumsonīgākais zemnieks neticēs, ka nevainīgi izlietas asinis var kādam nest labumu ….
Tā «runāja nemirstīgajiem līdzīgais.
Galminieki aizklāja no kauna piesarkušās sejas, bet Seta virspriesteris nemanot aizlavījās.
Tad Herhors, lai glābtu valdnieka dziestošo dzīvību, ķērās pie beidzamā līdzekļa un pateica faraonam, ka vienā no Tēbu tempļiem slēpjoties haldejietis Berojs, gudrākais Babilonas priesteris un nepārspējams brīnumdaris.
— Tavai majestātei, — Herhors sacīja, — tas ir svešs cilvēks, kuram nav tiesību dot padomus tik svarīgā lietā. Un tomēr atļauj viņam, ķēniņ, palūkoties uz tevi! Es ticu, ka viņš atradīs zāles pret tavu slimību un nekādā gadījumā neaizvainos tavu svētumu ar bezdievīgiem vārdiem.
Faraons arī šoreiz uzklausīja savu uzticamo kalpu, un pēc divām dienām kaut kādā noslēpumainā kārtā izsauktais Berojs ieradās Memfisā.
Gudrais haldejietis, pat sīki neizmeklēdams faraonu, deva šādu padomu:
— Vajag atrast Ēģiptē cilvēku, kura lūgšanas aizsniedz Visuaugstā troni. Un, kad viņš sirsnīgi aizlūgs par faraonu, valdnieks atgūs veselību un dzīvos ilgu mūžu.
Dzirdēdams šos vārdus, faraons paraudzījās uz apkārt-stāvošo priesteru pulciņu un sacīja:
— Es redzu šeit tik daudz svētu viru, ka atliek tikai vienam no viņiem parūpēties par mani — un es būšu vesels.
Un viņš tikko manāmi pasmaidīja.
Mēs visi esam tikai cilvēki, — brīnumdaris Berojs iebilda, — tālab mūsu dvēseles ne vienmēr spēj pacelties līdz Mūžīgā troņa pakājei, bet es parādīšu jūsu majestātei, kā var nemaldīgi atrast cilvēku, kurš lūdz vissirsnīgāk un kura lūgšanas nonāk līdz Visuaugstākajam.
Atrodi man viņu — un lai viņš top par manu draugu mūža pēdēja stundā!
Saņēmis valdnieka piekrišanu, haldejietis pieprasīja, lai viņam ierāda neapdzīvotu istabu ar vienām durvīm. Un tai paša dienā, stundu pirms saulrieta, lika pārvietot uz turieni faraonu.
Noteiktajā laikā četri augstākie priesteri ietērpa faraonu jaunās linaudekla drānas, noskaitīja garo lūgšanu, kas aizbaida ļaunos garus, un, iesēdinājuši valdnieku parastās ciedrkoka nestuvēs, aiznesa viņu uz tukšo istabu, kur stāvēja tikai mazs galdiņš. Istabā jau bija Berojs, kas, pavērsies pret austrumiem, nodevās lūgšanām.
Kad priesteri aizgāja, haldejietis aizvēra smagās durvis, aplika ap pleciem purpursārtu šalli un novietoja uz galdiņa faraona priekša melnu stikla lodi. Kreisajā rokā viņš paņēma asu Babilonas tērauda dunci, bet labajā — noslēpumainam zīmēm klātu zizli un apvilka ar šo zizli gaisa apli ap sevi un faraonu. Pēc tam, vērsdamies pēc kārtas pret visam četrām debespusēm, sāka čukstēt:
— Amorul, Taneha, Latisten, Rabur, Adonāj … Apžēlojies par mani un šķīsti mani, labais un žēlsirdīgais debesu tēvs … Dodi necienīgam kalpam savu svētību un izstiep visvareno roku pār spītīgiem un dumpīgiem gariem., lai varu rādīt tavu visspēcību ….
Viņš pārtrauca un vērsās pie faraona:
Meri Amon Ramzes, Amona virspriesteri, vai redzi dzirksteli šai melnajā lodē?
Redzu baltu dzirksteli, kas, šķiet, lidinās kā bite ap ziedu…
Meri Amon Ramzes, raugies šai dzirkstelē un nenovērs no tās acu, neskaties ne pa labi, ne pa kreisi, lai arī kas parādītos aiz lodes…
Un viņš atkal sāka čukstēt:
— Baralanensis, Baldahiensis, tumsas valstības ministru — vareno prinču Genio un Lahidaes vārdā piesaucu jūs un ar man doto augstāko varu aicinu, kvēli lūdzos un pavēlu…
Dzirdot šos vārdus, faraons aiz riebuma nodrebēja.
Meri Amon Ramzes, ko tu redzi? — haldejietis jautāja.
Aiz lodes izslienas kaut kāda briesmīga galva… Sarkani mati sacēlušies stāvus… Seja zaļgana… Acis pārvalbītas, tā ka redzami tikai baltumi… Mute plati ieplesta, it kā gribētu kliegt…
Tās ir bailes, — Berojs sacīja un pavērsa pret lodi dunča asmeni.
Pēkšņi faraons sarāvās čokurā.
— Diezgan! — viņš iesaucās. — Kādēļ tu moki mani? Gudrā miesa alkst miera, dvēsele grib aizlidot mūžīgās gaismas valstībā… Un jūs ne tikai neļaujat man nomirt, bet vēl izgudrojat jaunas mocības … Ak!.. es negribu!
— Ko tu redzi?
— No griestiem ik pa brīdim nolaižas tādas kā divas zirnekļa kājas, briesmīgas, resnas kā palmas, spalvainas, galos āķveidīgas… Jūtu, ka man virs galvas karājas drausmīgs zirneklis un aptin mani ar kuģa tauvu tīklu…
Berojs pavērsa dunci augšup.
— Meri Amon Ramzes! — viņš atkal sacīja. — Raugies visu laiku dzirkstelē un neskaties apkārt… Lūk, zīme, ko skaru, jums klātesot… — viņš čukstēja. — Lūk, es, uz dievu paļāvīgs, gaišredzīgs un bezbailīgs, piesaucu jūs ar burvības vārdiem… Aije, Saraije, Aije, Saraije, visvarenā un mūžīgā dieva vārda…
Faraona sejā atplauka mierīgs smaids.
— Man liekas, — viņš sacīja, — ka es redzu Ēģipti. Visu Ēģipti… Jā, tā ir Nīla … tuksnesis … Te Memfisa, tur Tēbas…
Viņš patiešām redzēja Ēģipti, visu Ēģipti, taču ne lielāku par aleju, kas šķērsoja viņa pils dārzu. Dīvainajai ainavai gan piemita tā īpatnība, ka, faraonam vēršot uz kādu punktu ciešāku skatienu, šis punkts izauga par gandrīz dabiska lieluma apvidu.
Saule jau rietēja, apmirdzēdama zemi ar sārtzeltainu gaismu. Dienas putni laidās uz guļu, naktsputni modās savos slapstos. Tuksnesī iegaudojas hiēnas un šakāļi, bet snaudošs lauva izstaipīja vareno ķermeni, gatavodamies medībām.