Nīlas zvejnieks skubīgi vilka laukā tīklus, lielie precu kuģi pietauvojās pie krasta. Noguris zemnieks noņēma no
vindas spaini, ar kuru augu dienu bija smēlis ūdeni, cits lēnam atgriezās no lauka savā kleķa būdā. Pilsētās iedegas ugunis, tempļos priesteri posās vakara dievkalpojumam. Uz lielceļiem nosēdās putekļi un aprima ratu riteņu cīkstoņa. No pilonu virsotnēm atskanēja žēlabainas balsis, aicinot tautu uz lūgšanu.
Brīdi vēlāk pārsteigtais faraons ieraudzīja paceļamies gaisa tādu kā sudrabainu putnu baru. Putni izlidoja no tempļiem, darbnīcām, Nīlas kuģiem, zemnieku būdām, pat no raktuvēm. Iesākuma katrs šāvās augšup kā bulta, bet, sastapis citu sudrabspalvainu putnu, kas aizšķērsoja ceļu, klupa tam virsu ar visu spēku, un abi beigti nokrita zeme.
Tās bija pretrunīgās cilvēku lūgšanas, kas neļāva cita citai uzlidot līdz Mūžīgā tronim…
Faraons ieklausījās. Sākumā bija jaušama tikai spārnu švīkoņa, taču drīz viņš sāka izšķirt vārdus.
Viņi dzirdēja slimnieku, kas lūdza, lai viņam atdod veselību, un arī ārstu, kurš lūdzās, kaut viņa pacients slimotu pēc iespējas ilgāk. Saimnieks lūdza Amonu sargāt viņa klēti un laidaru; zaglis stiepa rokas pret debesīm, kaut varētu mierīgi aizvest svešu govi no kūts un piepildīt maisus ar svešiem graudiem.
Viņu lūgšanas sadūrās cita ar citu kā no lingas izšauti akmeņi.
Ceļinieks tuksnesī krita uz vaiga smiltīs, lūgdams, lai uzbrāž ziemeļvējš, kas viņam atnestu lāsi ūdens; jūrasbraucējs dauzīja pieri pret kuģa klāju, lai vēl nedēļu pūš vēji no austrumiem. Zemnieks vēlējās, lai pēc paliem ātrāk nožūst purvi, nabaga zvejnieks — lai purvi nekad nenožūst.
Arī viņu lūgšanas sašķīda cita pret citu un neaizsniedza Amona dievišķās ausis.
Vislielākais troksnis nāca no akmeņlauztuvēm, kur važās iekaltie noziedznieki ar ūdenī mērcētiem ķīļiem šķēla milzīgus klintsbluķus. Tur dienas strādnieki lūdzās/ lai iestājas nakts un varētu likties gulēt, toties uzraugu modinātie nakts strādnieki dauzīja pie krūtīm, lūdzot, lai nekad nenoriet saule. Tirgotāji, kas iepirka atšķeltos akmeņus, lūdza dievus, lai akmeņlauztuvēs būtu cik iespējams vairāk noziedznieku, turpretī pārtikas piegādātāji gulēja uz vēderiem, lūgdamies, lai mēris iznīdē strādniekus, jo tas solīja viņiem lielākus ienākumus.
Raktuvju strādnieku lūgšanas arī nesasniedza debesis.
Uz rietumu robežas faraons ieraudzīja divas armijas, kas gatavojās kaujai. Abas gulēja smiltīs, piesaucot Amonu, lai viņš iznīcina ienaidnieku. Lībieši vēlēja sakāvi un nāvi ēģiptiešiem, ēģiptieši raidīja lāstus lībiešiem. Gan vienu, gan otru lūgšanas kā divi vanagu bari sadūrās virs zemes un nogāzās tuksnesī. Amons tās pat nepamanīja. Un, lai kur faraons vērsa savu gurdo skatienu, visur bija tas pats. Zemnieki lūdzās atpūtu un nodokļu samazināšanu, rakstveži — lai nodokļi pieaug un nekad nebeidzas darbs. Priesteri lūdza Amonu dāvāt ilgu mūžu Ramzesam XII un iznīdēt feniķiešus, kas traucēja viņiem naudas lietās; nomarhi piesauca dievus, lai tie sargā feniķiešus, un ļauj ātrāk uzkāpt tronī Ramzesam XIII, kurš darīs galu priesteru patvaļai. Lauvas, šakāļi un hiēnas alka svaigu asiņu; brieži, stirnas un zaķi bailīgi pameta savas paslēptuves, gudrodami, ka saglabāt savu nožēlojamo dzīvību vēl kaut vienu dienu, lai gan pieredze rādīja, ka arī šonakt kādiem desmit no viņu cilts jāiet bojā, lai neiznīktu plēsoņas.
Un tā visā pasaulē valdīja nesaticība. Ikviens vēlējas to, kas lika baiļoties citiem. Ikviens lūdza labumu sev, nedomādams, vai tas nekaitēs tuvākajam.
Tādēļ viņu lūgšanas — kaut arī tās bija ka sudrabaini putni, kas uzlido debesīs, — nesasniedza mērķi. Un dievišķais Amons, līdz kuram no zemes neaizkļuva neviena lūgšana, atbalstījis rokas uz ceļiem, aizvien vairāk gremdējās savas dievišķības pašapcerē, bet pasaulē joprojām valdīja akla patvaļa un nejaušība.
Un pēkšņi faraons izdzirda sievietes balsi:
Nāc, palaidni, mājās — laiks skaitīt lūgšanu!
Tūlīt! Tūlīt! — atsaucās bērna balstiņa. Valdnieks palūkojās turp, no kurienes skanēja balsis,
un ieraudzīja nabadzīgu laidara pārziņa kleķa būdu. Tas saimnieks rietošās saules gaisma beidza savus dienas pierakstus, viņa sieva drupināja ar akmeni kviešu graudus, lai izceptu plāceņus, bet mājas priekšā ka jauns kazlēns skraidīja un lēkāja gadus sešus vecs puisēns, smiedamies nezin par ko.
Laikam jau viņu skurbināja smaržīgais vakara gaiss.
Dēliņ, klau, dēliņ! Nāc taču ātrāk, noskaitīsim lūgšanu! — sieviete atkārtoja.
Tūlīt! Tūlīt! — puisēns attrauca, joprojām draiskodamies kā negudrs.
Pēdīgi matē, redzēdama, ka saule jau sāk grimt tuksneša smiltājos, nolika pie malas savu akmeni un, iznākusi pagalmā, noķēra palaidni kā kumeļu. Viņš pretojās, taču galu galā padevās pārspēkam. Bet māte ievilka viņu kleķa būdā, nosēdināja uz grīdas un turēja, lai puisēns neaizmūk.
— Negrozies! — viņa sacīja. — Pievelc kājas un sēdi taisni, bet rokas saliec un pacel uz augšu! Ak tu, nejaucēn!
Puisēns zināja, ka viņam vairs neizlocīties, un, lai ātrāk tiktu atkal pagalmā, dievbijīgi pacēla acis un rokas pret debesīm un smalkā, spiedzīgā balstiņā aizelsies sāka bērt lūgšanu:
Paldies tev, labais dievs Amon, par to, ka šodien pasargāji tēti no rūpestiem un māmiņai devi kviešus plāceņiem … Un par ko vēl? Par to, ka esi radījis debesis un zemi un dāvājis tai Nīlu, barotāju …Un vēl par ko? Ak jā, zinu! Un vēl paldies tev, ka laukā ir tik jauki, plaukst puķes, dzied putni un palmā aug saldas dateles… Un par to labo, ko esi mums devis, lai visi tevi mīl tāpat kā es un lai slavē tevi vairāk par mani, jo es vēl esmu mazs un mani nav mācījuši gudrībā. Nu, lūk, arī viss…
Nejaukais bērns! — pārzinis nomurmināja, noliecies pār savu sarakstu. — Nejaukais bērns! Tik nevērīgi tu godā dievu Amonu!
Bet faraons burvju lodē saskatīja pavisam ko citu. Draiskulīgā puisēna lūgšana kā cīrulis uzlidoja debesīs un, plivinot spārniņus, cēlās aizvien augstāk un augstāk — līdz pašam tronim, kur mūžīgais Amons, atbalstījis rokas uz ceļiem, nodevās savas visvarenības apcerei.
Lūgšana pacēlās vēl augstāk, līdz dieva ausīm, un dziedāja viņam smalkā bērna balstiņā:
— Un par to labo, ko esi mums devis, lai visi tevi mīl tāpat kā es…
Dzirdot šos vārdus, sevī iegremdējies dievs atdarīja acis — no tām pār zemi krita laimes stars. Visā pasaulē iestājās nebeidzams klusums. Aprima visas sāpes, visas bažas, mitējās visas pārestības. Svelpjoša bulta palika gaisā, lauva sastinga lēcienā pakaļ stirnai, pacelta nūja nenolaidās uz verga muguras. Slimnieks aizmirsa savas ciešanas, tuksnesī nomaldījies ceļinieks — izsalkumu, ieslodzītais — važas. Norima vētra un noplaka vilnis, kas jūrā grasījās nogremdēt kuģi. Un visu zemi pārņēma tāds miers, ka saule, kas jau bija paslēpusies aiz apvāršņa, atkal pacēla savu starojošo vaigu.
Faraons atguvās un ieraudzīja sev priekšā mazo galdiņu, melno lodi uz tā un līdzās haldejieti Beroju.
Mēri Amon Ramzes, — priesteris vaicāja, — vai esi atradis cilvēku, kura lūgšana aizsniedz Mūžīgā troņa pakāji?
Jā, — faraons atbildēja.
Kas viņš ir? Princis, karavīrs vai pravietis? Vai varbūt parasts vientuļnieks?
Tas ir mazs sešgadīgs puisēns, kas neko Antonam nav lūdzis, bet par visu pateicies.
Bet vai tu zini, kur viņš dzīvo? — haldejietis taujāja.
Zinu. Taču es negribu izmantot viņa lūgšanu spēku. Pasaule, Beroj, ir milzīgs virpulis, kurā cilvēki griežas kā smilšu graudi un viņus svaida nelaime. Toties bērns ar savu lūgšanu sniedz cilvēkiem to, ko es nespēju dot, — īsu aizmiršanās brīdi un mieru… Aizmiršanos un mieru … Saproti, haldejieti?