Berojs klusēja.
Desmitā nodaļa
Atira divdesmit pirmajā dienā, saulei lecot, nometnē pie Sāls ezeriem pienāca pavēle trim pulkiem doties uz Lībiju un izveidot tur pilsētu garnizonus, bet pārējai ēģiptiešu armijai kopā ar troņmantnieku atgriezties mājās.
Kareivji līksmiem saucieniem sveica šo rīkojumu. Uzturēšanās tuksnesī viņiem jau sāka apnikt. Kaut arī pievedumi nāca gan no Ēģiptes, gan no uzvarētās Lībijas, pārtikas tomēr nepietika, ūdens steigā izraktajās akās izsīka, saule kveldēja ādu, bet rūsganās smiltis gandēja plaušas un acis. Kareivji sāka slimot ar dizentēriju un bīstamu plakstiņu iekaisumu.
Ramzess pavēlēja nojaukt nometni. Trīs īstenu ēģiptiešu pulkus viņš nosūtīja uz Lībiju, piekodinādams kareivjiem, lai saudzīgi izturas pret iedzīvotājiem un nestaigā pa vienam. Bet pārējai armijai lika doties uz Memfisu, atstādams nelielu garnizonu cietoksnī un stikla kausētavā.
Deviņos no rīta, lai gan saule nežēlīgi svelmēja, abas armijas jau bija ceļā: viena uz ziemeļiem, otra uz dienvidiem.
Tad pie troņmantnieka piegāja svētais Mentesufiss un sacīja:
Būtu labi, ja tu, princi, pēc iespējas ātrāk atgrieztos Memfisā. Pusceļā būs svaigi zirgi….
Tātad mans tēvs ir tik smagi slims? — Ramzess jautāja.
Priesteris nolieca galvu.
Princis nodeva Mentesufisam virspavēlniecību, lūgdams viņu neko negrozīt jau dotajos rīkojumos, neapspriežoties ar karavadoņiem. Bet pats kopā ar Pentueru, Tutmosu un divdesmit labākajiem aziātu jātniekiem auļoja uz Memfisu.
Pēc piecām stundām viņi jau bija pusceļā, un tur, kā bija solījis Mentesufiss, viņus gaidīja svaigi zirgi. Konvojs nomainījās, un Ramzess ar abiem ceļabiedriem un jaunu konvoju pēc īsas atpūtas devās tālāk.
— Vai man! — Tutmoss sūkstījās. — Nepietiek ar to, ka es jau piecas dienas kopš neesmu bijis vannā un iesvaidījies ar rožeļļu, — man vēl jāveic divi strauji pārgājieni dienā. Esmu pārliecināts, ka pilsētā neviena dejotajā negribēs mani uzlūkot…
— Vai tu esi labāks par mums? — princis jautāja.
— Esmu vārgāks, — Tutmoss nopūtās. — Tu, princi, esi saradis ar zirgu kā hikss, Pentuers var jāt pat uz nokaitēta zobena. Bet man ir tik maiga āda…
Saulei rietot, ceļinieki uzjāja augstā pakalnā, no kura pavērās varens skats: tālumā pletās Ēģiptes zaļganā ieleja, bet uz tās fona, gluži kā virkne tumšsarkanu ugunskuru, kvēloja piramīdu trīsstūri. Pa labi no piramīdām arī šķita liesmojam zilganā dūmakā tītās Memfisas pilonu virsotnes.
— Ātrāk! Ātrāk! — Ramzess skubināja.
Brīdi vēlāk viņus atkal apņēma rūsgans tuksnesis un atkal iezaigojās piramīdu virkne, līdz beidzot viss izplēnēja palsā nokrēslā.
Kad nolaidās nakts, ceļinieki nonāca bezgalīgi plašā mirušo valstībā, kas stiepās gar Nīlas kreiso krastu vairāku desmitu kilometru garumā.
Tur Senās valsts laikā uz mūžu mūžiem glabāja ēģiptiešus: ķēniņus — milzīgās piramīdās, prinčus un augstmaņus — kapenēs, zemas kārtas ļaudis — kleķa būdās.
Tur atdusējās miljoniem mūmiju — ne tikai cilvēki, bet arī suņi, kaķi, putni — vārdu sakot, visi radījumi, kuri, cilvēkam dzīvam esot, bijuši viņam mīļi.
Ramzesa Lielā laikā ķēniņu un augstmaņu kapenes pārcēla uz Tēbām, bet līdzās piramīdām glabāja tikai zemniekus un strādniekus no tuvējās apkaimes.
Starp kapenēm princis un viņa pavadoņi uzdūrās pulciņam cilvēku, kas slīdēja klusu kā ēnas.
— Kas jūs tādi? — konvoja priekšnieks noprasīja.
— Mēs esam nabadzīgi faraona kalpi, atgriežamies no mūsu mirušajiem … Aiznesām viņiem dažas rozes, mazliet alus un plāceņus…
— Bet varbūt jūs ielūkojāties svešās kapenēs?
Ak, dievi! Vai gan mēs spētu tā zaimot? Vienīgi izlaidīgie tēbieši (lai viņiem nokalst rokas!) traucē mirušos, lai nodzertu krogos viņu mantību.
Un kas tie par ugunskuriem tur, ziemeļos? — princis ievaicājās.
Tu acīmredzot nāc no tālienes, ja nezini, ka rīt atgriežas mūsu. troņmantnieks ar uzvarām vainagoto armiju…. Dižens karavadonis! Vienas kaujas viņam bija gana, lai pieveiktu nožēlojamos lībiešus. Tālab Memfisas iedzīvotāji iznākuši svinīgi sagaidīt viņu… Trīsdesmit tūkstoši cilvēku … Tad ta būs kliegšana!
Saprotu, — princis pačukstēja Pentueram, — svētais Mentesufiss sūtīja mani agrāk, lai nesarīkoju triumfa gājienu … Bet lai nu tas pagaidām paliek!
Zirgi bija noguruši, vajadzēja atpūsties. Princis aizsūtīja dažus jātniekus uzmeklēt laivas, ar ko pārcelties, bet pats ar pārējiem pavadoņiem apstājās palmu paēnā starp piramīdām un sfinksu.
Šīs piramīdas atrodas milzīgā kapulauka ziemeļu nomalē. Kādu kvadrātkilometru lielā platībā izvietotas bezgaldaudzas kapenes un mazas piramīdas, virs kurām paceļas trīs visaugstākās: Heopsa, Hefrena un Mikerina piramīdas, kā arī sfinksa. Šīs kolosālās celtnes citu no citas šķir tikai pārsimt soļu. Trīs piramīdas stāv vienā rindā no ziemeļaustrumiem uz dienvidrietumiem, bet austrumos no šīs līnijas, tuvāk Nīlai, guļ sfinksa, kuras pakājē atrodas Hora pazemes templis.
Piramīdas — un jo sevišķi Heopsa piramīda — kā cilvēku roku veikums pārsteidz ar savu varenību. Tas ir smails akmeņu krāvums trīsdesmit stāvu augstumā (simt trīsdesmit septiņi metri) uz kvadrātveida pamatnes, kam katra mala ir ap trīssimt piecdesmit soļu (divsimt divdesmit septiņus metrus) gara. Piramīda aizņem kādus piecus hektārus lielu platību, bet četras trīsstūrainās skaldnes nosegtu turpat deviņu hektāru platību. Tās celtniecībai tika izlietots tik daudz akmeņu, ka no tiem varētu uzsliet pusmetru biezu mūri cilvēka augumā divtūkstoš piecsimt kilometru garumā.
Kad prinča pavadoņi bija apmetušies zem nīkulīgajiem kokiem, daļa kareivju devās meklēt ūdeni, citi sadabūja sausiņus, bet Tutmoss nolikās zemē un aizmiga. Ramzess un Pentuers tērzēdami pastaigājās.
Nakts bija tik skaidra, ka vienā pusē bija labi redzami piramīdu milzu silueti, bet otrā — sfinksa, kas salīdzinājumā ar piramīdām likās maza.
— Esmu šeit jau ceturto reizi, — troņmantnieks sacīja, — un ikreiz mani pārņem apbrīns un žēlums. Kad vēl mācījos augstākajā skolā, domāju, ka, uzkāpis tronī, uzcelšu kaut ko diženāku par Heopsa piramīdu. Taču tagad man nāk smiekli par savu pārgalvīgumu, kad iedomājos, ka lielajam faraonam, ceļot savas kapenes, dārzeņi strādniekiem vien izmaksājuši tūkstoš sešsimt talantu. Kur lai es ņemu tādu naudu un tik daudz cilvēku?
— Neapskaud Heopsu, princi! — priesteris atteica. — Citi faraoni atstājuši labāku mantojumu: ezerus, kanālus, ceļus, tempļus un skolas.
— Bet vai to visu var salīdzināt ar piramīdām?
— Protams, nē, — priesteris uzreiz attrauca. — Manās acīs un visas tautas acīs ikviena piramīda Ir liels noziegums un vislielākais — Heopsa piramīda…
— Tu pārspīlē, — princis viņu atturēja.
— Nebūt ne. Savas gigantiskās kapenes faraons cēla trīsdesmit gadus, kuru laikā simttūkstoš cilvēku strādāja trīs mēnešus gadā. Un kāds labums no šī darba? Kuru tas pabarojis, apģērbis, izdziedējis? Gluži otrādi, katru gadu šai darbā gāja bojā no desmit līdz divdesmit tūkstoši cilvēku. Tātad Heopsa piramīda prasījusi pusmiljona vergu dzīvību, bet, cik asiņu, asaru, ciešanu, — kurš aplēsīs?
Tādēļ nebrīnies, princi, ka ēģiptiešu zemnieks vēl tagad ar šausmām raugās uz rietumiem, kur virs apvāršņa sārtojas vai melnē piramīdu trīsstūrainie apveidi. Tie taču ir viņa mocību un bezjēdzīgā darba atgādinājums…