Un, ja padomā, tā būs vēl ilgi, iekams šīs cilvēka godkārības liecības sagrūs pīšļos. Bet kad gan pienāks šis laiks? Jau trīs tūkstošus gadu tās biedē mūs ar savu izskatu, bet to sienas joprojām ir gludas un milzu uzraksti — salasāmi.
— Tonakt tuksnesī tu runāji citādi, — princis piebilda.
— Tad es tās neredzēju. Bet, kad tās man — kā tagad — ir acu priekšā, es dzirdu sev apkārt elsojam un čukstam nomocīto zemnieku garus: «Skaties, par ko mēs esam kļuvuši… Arī mūsu kauli taču juta sāpes, un arī mēs ilgojāmies pēc atpūtas …»
Ramzesu nepatīkami aizskāra šis priestera jūtu uzplūds.
— Mans svētais tēvs, — viņš, brīdi klusējis, sacīja, — man to attēloja citādi. Kad bijām ar viņu šeit pirms pieciem gadiem, dievišķais valdnieks vēstīja man šādu stāstu:
«Faraona Tutmosa I laikā atbraukuši etiopiešu sūtņi, lai vienotos par nodevām, kas viņiem jāmaksā. Tā ir nepakļāvīga tauta! Viņi paziņojuši, ka viens zaudēts karš vēl neko nenozīmējot, tālab ka nākamreiz liktenis varot būt viņiem labvēlīgāks, un vairākus mēnešus kaulējušies par nodevām. Veltīgi gudrais ķēniņš, gribēdams viņus laipni pārliecināt, rādījis viņiem mūsu ceļus un kanālus. Sūtņi atbildējuši, ka viņu valstī ūdens esot, cik uziet, un tas neko nemaksājot. Veltīgi viņiem atklājuši tempļu dārgumu krātuves — viņi apgalvojuši, ka Etiopijas zeme slēpjot sevī daudz vairāk zelta un dārgakmeņu nekā Ēģipte. Veltīgi ķēniņš rīkojis karaspēka skates — viņi sacījuši, ka etiopiešu esot nesalīdzināmi vairāk nekā viņa majestātes kareivju.
Tad faraons atvedis viņus vietā, kur mēs tagad stāvam, un parādījis piramīdas. Etiopiešu sūtņi apgājuši tām apkārt, izlasījuši uzrakstus un nākošajā dienā noslēguši līgumu, kāds no viņiem ticis prasīts.»
Es toreiz nesapratu šī stāsta jēgu, — Ramzess turpināja, — un mans tēvs man to izskaidroja.
«Mans dēls,» viņš sacīja, «šīs piramīdas ir Ēģiptes nepārspējamās varenības mūžīgs apliecinājums. Ja kāds cilvēks gribētu sev uzcelt piramīdu, viņš sakrautu nelielu akmeņu kaudzi un pēc dažām stundām pamestu savu darbu, jautādams: «Kam tas man vajadzīgs?» Desmit, simt vai tūkstoš cilvēku sanestu mazliet vairāk akmeņu, samestu tos, kā pagadās, un pēc dažām dienām arī pamestu darbu. Jo kam tas viņiem vajadzīgs?
Taču, kad Ēģiptes faraons, kad Ēģiptes valsts iedomājas sakraut akmeņu grēdu, tā sadzen tūkstošiem cilvēku un būvē desmitiem gadu, līdz darbs ir pabeigts. Jo nav jau runa par to, vai vajadzīgas piramīdas, bet gan par to, lai reiz izteiktā faraona griba būtu izpildīta.»
Jā, Pentuer, piramīda nav Heopsa kapenes, bet gan Heopsa griba. Griba, kurai ir tik daudz izpildītāju kā nevienam ķēniņam pasaulē un kura tiek īstenota tik pārdomāti un neatlaidīgi, kā to var vienīgi dievi. Vēl skolā man mācīja, ka cilvēka griba — tas ir liels spēks, vislielākais spēks zemes virsū. Bet cilvēka griba taču var pacelt tikai vienu akmeni. Cik gan liela griba piemīt faraonam, kurš uzslējis akmeņu grēdu vienīgi tādēļ, ka viņam tā labpaticies, kaut arī pilnīgi bezmērķīgi!
Bet vai tu, princi, gribētu šādi pierādīt savu varenību? — Pentuers viņam pēkšņi vaicāja,
Nē, — princis nešaubīdamies atbildēja. — Reiz apliecinājuši savu spēku, faraoni var būt žēlsirdīgi. Ja nu vienīgi kāds uzdrošinātos pretoties viņu pavēlēm…
«Bet šim jauneklim taču vēl ir tikai divdesmit trīs gadi!» priesteris bažīgi nodomāja.
Viņi nogriezās uz upes pusi un kādu laiku gāja klusēdami.
Atgulies, princi! — priesteris sacīja, — Mēģini iemigt! Mēs esam nogājuši krietnu gabalu.
Vai tad es spēju aizmigt? — troņmantnieks atbildēja. — Te mani ielenc simtiem zemnieku, kuri, tavuprāt, gājuši bojā, ceļot piramīdas (it kā bez šīm piramīdām viņi dzīvotu mūžīgi!), te man jādomā par savu svēto tēvu, kurš varbūt šobrīd izdveš pēdējo nopūtu… Zemnieki cieš! Zemnieki lej savas asinis!.. Kurš pierādīs man, ka mans dievišķais tēvs savā dārgajā gultā cieš mazākas mokas nekā tavi zemnieki, stiepdami saules nokaitētus akmeņus? Zemnieki! Allaž zemnieki! Tev, priesteri, šķiet, ka žēlastību pelna tikai tas, kuru ēd nost utis. Daudzi faraoni nogājuši kapā, vieni nomiruši no smagām slimībām, citi tikuši nogalināti, bet viņus tu neatceries. Tu domā tikai par zemniekiem, kuru vienīgais nopelns ir tas, ka viņi radījuši citus zemniekus, smēluši Nīlas dubļus vai bāzuši savām govīm mutē miežu kunkuļus! Bet mans tēvs? Un es? Vai man nav nogalinājuši dēlu un mana nama sievieti? Vai Tifons bija žēlsirdīgs pret mani tuksnesī? Vai man nesāp kauli pēc ilgā ceļojuma? Vai lībiešu lingotāju akmeņi nesvilpa pār manu galvu? Vai man varbūt noslēgts līgums ar slimībām un ar nāvi, lai tās būtu pret mani saudzīgākas nekā pret tavu zemnieku?
Paveries turp… Aziāti guļ, un viņu krūtīs valda miers, bet man, viņu pavēlniekam, sirds pilna vakardienas rūpju un rītdienas nemiera. Pavaicā simtgadīgam zemniekam, vai savā ilgajā mūžā viņš izbaudījis tik daudz rūgtuma, cik es dažos mēnešos, būdams vietvaldis un virspavēlnieks!
Viņu priekšā nakts tumsā pamazām iezīmējās dīvaina ēna. Tā bija piecdesmit soļus gara un četrus stāvus augsta celtne, kurai vienā galā pacēlās tāds kā sešstāvu tornis.
Lūk, arī sfinksa, — iesaucās sanīkušais troņmantnieks, — priesteru neizdibināmais veidojums! Cikreiz esmu to uzlūkojis dienā vai naktī, allaž mani mocījis jautājums: kas tā ir, un kam tā domāta? Es saprotu, kas ir piramīdas. Celdams piramīdas, varenais faraons gribējis apliecināt savu spēku vai, kas varbūt ir saprātīgāk, gribējis sev nodrošināt mūžīgu dzīvi aizsaulē, ko netraucētu neviens ienaidnieks vai zaglis. Bet sfinksa? Protams, to uzlūkojot, nāk prātā mūsu priesteru svētā kārta: liela, gudra galva un lauvas nagi… Derdzīgs, divdomīgs elks, kas šķiet lepojamies ar to, ka mēs viņam līdzās izskatāmies kā siseņi. Ne cilvēks, ne dzīvnieks, ne akmens klints… Tad kas tā tāda ir? Kāds viņas uzdevums? Un smaids… Tu apbrīno nesagraujamās piramīdas — tā smaida, ej aprunāties ar mirušajiem — tā atkal smaida. Vai sāk zaļot Ēģiptes tīrumi, vai Tifons palaiž uz visām pusēm savus ugunīgos rumakus, vai vergs meklē tuksnesī brīvību, vai Ramzess Lielais vajā uzvarētās tautas — tā visiem smaida vienu un to pašu nedzīvo smaidu. Deviņpadsmit dinastijas aizgājušas nebūtībā kā ēnas, bet tā smaida un smaidītu pat tad, ja izžūtu Nīla un Ēģipte nozustu zem smiltīm. Vai viņa nav briesmone, jo drausmīgāka tādēļ, ka tai ir rimta cilvēka seja? Mūžīga būdama, viņa nekad nav izjutusi žēlumu pret rūpju pilnās pasaules nīcīgumu.
Atceries, princi, dievu vaibstus, — sacīja Pentuers, — vai mūmijas. Visi nemirstīgie vienlīdz mierīgi noraugās uz iznīkstošo. Pat cilvēks, ja viņš jau aizgājis mūžībā.
Dievi dažkārt uzklausa mūsu lūgumus, — princis it kā pie sevis noteica, — taču sfinksu nekas neaizkustina. Tā nepazīst līdzcietības … Tā par visu zobojas un iedveš ikvienam bailes. Pat ja es zinātu, ka viņas mutē apslēpts mana likteņa pareģojums vai padoms, kā atjaunot valsts varenību, — arīdzan tad es neuzdrošinātos viņai vaicāt. Man liekas, ka es dzirdētu kaut ko šaušalīgu, kas tiktu pausts nepielūdzamā mierā, Lūk, kāda tā ir, šl priesteru veidotā briesmone, kas Iemieso viņus pašus! Briesmīgāka par cilvēku, jo tai ir lauvas ķermenis, briesmīgāka par zvēra, jo tai ir cilvēka galva, briesmīgāka par akmens klinti, jo apveltīta ar neizprotamu dzīvību.