Viņi izdzirda dobjas, kunkstošas balsis, kas nāca nezin no kurienes.
— Vai sfinksa dzied? — princis pārsteigts jautāja.
Tās ir balsis no pazemes tempļa, — priesteris atbildēja, — Bet kādēļ viņi lūdz dievu šai laikā?
Vaicā labāk, kādēļ viņi vispār lūdz dievu, ja viņus neviens nedzird!
Pentuers devās uz to pusi, no kurienes skanēja dziedāšana, bet princis atsēdās uz akmens, aizlika rokas aiz muguras un sāka raudzīties sfinksas milzīgajā sejā,
Lai gan bija tumšs, skaidri varēja saskatīt pārcilvēciskos vaibstus, kuriem nokrēsla piešķīra dvēseliskumu un dzīvīgumu. Jo ilgāk Ramzess lūkojās šai sejā, jo skaidrāk juta, ka bijis aizspriedumains un ka viņa netīksme pret sfinksu Ir nepamatota.
Sfinksas sejā nebija cietsirdības, tā pauda padevību liktenim, bet smaids likās drīzāk skumīgs nekā zobgalīgs. Tā neņirgājās par cilvēka postu un nīcību, bet itin kā nemanīja tos. Tās izteiksmīgās, pret debesīm vērstās acis raudzījās pāri Nīlai uz zemēm, kuras cilvēka skatienam apslēptas. Vai sfinksa vēroja asīriešu monarhijas varenības satraucošo pieaugumu vai feniķiešu uzmācīgo rosīšanos, vai paredzēja Grieķijas dzimšanu, bet varbūt notikumus, kas tuvojās Jordānas krastiem? Kas to lai zina?
Vienu Ramzess varēja pateikt droši — sfinksa raudzījās, domāja un gaidīja kaut ko ar mierīgu, pārdabiskas būtnes cienīgu smaidu, Un vēl viņam šķita — kad tas parādīsies pie apvāršņa, sfinksa piecelsies un dosies tam pretī.
Kas tas būs un kad pienāks? Noslēpums, kura atminējums staro no Mūžīgā vaiga. Taču tam jānotiek pēkšņi, ja jau sfinksa mūždien neaizdara acis un raugās, vienādi raugās…
Tikmēr Pentuers atrada logu, pa kuru no pazemes skanēja priesteru žēlabainā dziedāšana.
Pirmais koris. «Uzlec starojošs gluži kā Isīda, uzlec kā Sotiss pie debesu apvāršņa, kad iesākas gads.»
Otrais koris. «Dievs Amons-Ra bija man pie kreisās un pie labās rokas. Viņš deva man varu pār visu pasauli un līdzēja sakaut Ienaidniekus,»
Pirmais koris. «Tu biji vēl jauns un valkāji matus pīnītē, bet Ēģiptē nekas netika darīts bez tavas pavēles, bez tevis netika ielikts nevienas mājas stūrakmens.»
Otrais koris. «Esmu atnācis pie tevis, dievu valdniek, dižais dievs, Saules kungs! Tur sola man, ka uz-ausīs saule un es būšu līdzīgs viņam, bet Nīla — ka dabūšu Osīrija troni un tas man piederēs uz mūžu mūžiem.»
Pirmais koris, «Tu. esi atgriezies mierā, dievu cienītais abu zemju valdniek Ra Meri Amori Ramzes.. Dāvāju tev mūžīgu valdīšanu. Ķēniņi nāks pie tevis un cildinās tevi.»
Otrais koris. «Ak, Osīrij-Ramzes! Mūžam dzīvais debesu dēls, kuru dzemdējusi dieviete Nuta! Lai tava māte nolaiž pār tevi debess noslēpuma plīvuru un ļauj tev kļūt par dievu, ak tu, tu, Osīrij-Ramzes.»1
«Tātad svētais valdnieks jau miris…» Pentuers nodomāja.
Viņš atgāja no loga un tuvojās vietai, kur, sapņos nogrimis, sēdēja troņmantnieks. Priesteris noslīga viņa priekšā ceļos, nokrita uz vaiga un iesaucās:
— Esi sveicināts, faraon, pasaules valdniek!
Ko tu runā?!.. — princis iekliedzās, pietrūkdamies kājās,
Lai vienīgais un visuvarenais dievs dod tev gudrību, bet tavai tautai — spēku un laimību…
— Piecelies, Pentuer! Tātad es… tātad es.. Ramzess pēkšņi satvēra priesteri pie pleca un pagrieza
viņu pret sfinksu.
— Paraugies uz viņu! — viņš sacīja.
Nedz kolosa sejā, nedz visā stāvā nekas nebija mainījies. Viens faraons bija pārkāpis mūžības slieksni, otrs cēlās kā austoša saule, bet dieva vai briesmoņa akmens vaigs palika tāds, kā bijis. Lūpās rāms smaids zemes varenībai un slavai, skatienā gaidas, ka reiz kaut kam jānāk, taču nav zināms, kad tas atnāks.
Abi aizsūtītie kareivji atgriezās no pārceltuves un paziņoja, ka laivas drīz būs gatavas.
Pentuers devās pie palmām un uzsauca:
— Celieties! Celieties!
Modrie aziāti tūdaļ pietrūkās kājās un sāka likt zirgiem mutē laužņus. Piecēlās arī Tutmoss, briesmīgi žāvādamies.
— Brr, — viņš drebinājās, — ir gan auksts! Miegs ir laba lieta!.. Brītiņu nosnaudos — un atkal vara doties kaut uz pasaules malu, tikai ne pie Sāls ezeriem. Brr! Esmu jau aizmirsis, kā garšo vīns, un liekas, ka rokas man jau apaug ar spalvu kā šakālim … Bet līdz pilij vēl krietnas divas stundas, ko jāt. Zemniekiem gan ir labi: guļ, slamsti tādi, nemaz nejuzdami vajadzību nomazgāties, un neiet darbā, kamēr sieva nepabaro viņus ar miežu biezputru. Bet man, lielam kungam, naktī jāslapstās kā zaglim tuksnesi bez ūdens lāses mutē…
Zirgi bija apsegloti, Ramzess uzkāpa mugurā savējam. Tad pienāca Pentuers, paņēma valdnieka zirgu pavadā un veda to, pats soļodams kājām.
— Kas tad tas? — Tutmoss pārsteigts jautāja.
Bet tūdaļ pat atjēdzās, pieskrēja klāt un paņēma Ramzesa zirgu pavadā no otras puses. Visi gāja klusēdami, pārsteigti par priestera izturēšanos, taču juzdami, ka noticis kas ļoti svarīgs.
Pēc pārsimt soļiem tuksnesis beidzās un ceļinieku priekšā pavērās tīrumu ieskauts ceļš.
Zirgos! — Ramzess nokomandēja. — Mums jāpasteidzas!
Viņa majestāte pavēl sēsties zirgos! — Pentuers iesaucās.
Visi apstulba. Taču Tutmoss attapies uzlika roku uz zobena un uzsauca:
— Lai dzīvo mūžos visuvarenais un žēlīgais valdnieks — faraons Ramzess!
Lai dzīvo mūžos! — ieaurojās aziāti, žvadzinādami ieročus.
Paldies jums, mani uzticamie kareivji! — pavēlnieks atbildēja.
Bridi vēlāk jātnieki jau auļoja upes virzienā.
Vienpadsmitā nodaļa
Vai Sfinksas pazemes tempļa pravieši bija redzējuši Ēģiptes jauno valdnieku pie piramīdām, vai bija sūtījuši ziņu par to uz ķēniņa pili un kādā kārtā tas tika izdarīts — nav zināms. Taču, kad Ramzess tuvojās pārceltuvei, virspriesteris Herhors lika modināt galminiekus, un, kad viņš cēlās pāri Nīlai, augstmaņi jau bija sapulcējušies audienču zālē.
Saulei lecot, Ramzess XIII ar nelielu svītu iejāja pils pagalmā, kur kalpotāji nokrita viņa priekšā uz vaiga, bet gvardes vīri, taurēm skanot un bungām rībot, ieročiem rokās sumināja vadoni.
Sveicis karaspēku, viņa majestāte devās uz pili. Tad gremdējās ar smaržvielām piesātinātā vannā un ļāva frizierim sakārtot savus dievišķos matus. Kad tas pazemīgi jautāja, vai noskūt viņam matus un bārdu, valdnieks atbildēja:
— Nevajag. Es neesmu priesteris, bet karavīrs!
Šie vārdi vienā mirklī sasniedza audienču zāli, pēc stundas aplidoja pili, ap dienas vidu izplatījās Memfisā, bet pievakarē jau bija zināmi visos valsts tempļos — no Taminhoras un Sabnihetemas ziemeļos līdz Sunu un Pila-kai dienvidos.
Padzirdējuši šo izteikumu, nomarhi, muižnieki, armija, tauta un svešzemnieki līksmoja kā negudri, bet svētā priesteru kārta jo kvēlāk aizlūdza par mirušā faraona
dvēseli,
izkāpis no vannas, faraons uzvilka īsu karavīra kreklu ar melndzeltenām svītrām, tam virsū zelta krūšu bruņas, kājās ar siksnām piesaitētas sandales, bet galvā uzlika seklu bruņucepuri ar smaili galā. Tad viņš apjoza asīriešu tērauda zobenu, kuru bija nēsājis kaujā pie Sāls ezeriem, un lielas ģenerāļu svītas pavadībā, ieročiem šķindot, iegāja audienču zālē,
Šeit viņu sagaidīja virspriesteris Herhors, kuram līdzās stāvēja svētie virspriesteri Sens, Nofri un citi, bet viņiem aiz muguras — Memfisas un Tēbu augstākie tiesneši, vairāki tuvāko nomu nomarhi, augstākais mantzinis, kā arī labības klēšu, laidaru, sudraba un zelta krātuvju pārraugi un neskaitāmi citi augstmaņi.