Herhors palocījās Ramzesam un aizkustināts sacīja:
— Valdniek! Tavam mūžam dzīvajam tēvam labpaticis aiziet pie dieviem, kur viņš bauda mūžīgo svētlaimi. Uz tevi gūlies pienākums rūpēties par sērdienes valsts likteni. Esi sveicināts, pasaules kungs un pavēlniek, un lai dzīvo mūžos viņa majestāte faraons Hemsems Merers Amons Ramzess sesneterhegans!..
Klātesošie jūsmīgi atkārtoja šo saucienu. Visi gaidīja, ka jaunais valdnieks būs satraukts vai apmulsis. Taču, visiem par izbrīnu, viņš tikai sarauca uzacis un atbildēja:
— Saskaņā ar mana svētā tēva gribu un Ēģiptes likumiem pārņemu savās rokās varu un valdīšu, lai vairotu valsts slavu un tautas labklājību…
Pēkšņi valdnieks pagriezās pret Herhoru un, cieši raudzīdamies viņam acīs, vaicāja:
— Es redzu uz tavas Ínfulas zelta čūsku. Kālab tu esi rotājies ar šo ķēniņa varas simbolu?
Zālē iestājās nāves klusums. Pat vispārdrošākais cilvēks Ēģiptē nevarētu iedomāties, ka jaunais faraons uzsāks savu valdīšanu ar šādu jautājumu varenākajam, cilvēkam valstī, kurš, iespējams, bija varenāks ari par mirušo ķēniņu.
Taču jaunajam pavēlniekam aiz muguras stāvēja divdesmit ģenerāļi, pagalmā gluži kā no bronzas izlieti laistījās gvardes pulki, bet pāri Nīlai jau cēlās viņa armija, kas bija cīnījusies pie Sāls ezeriem, kas bija uzvaras apskurbusi un dievināja savu vadoni.
Es jautāju jūsu godībai, — faraons mierīgi atkārtoja, — ar kādām tiesībām uz jūsu ínfulas ir zelta čūska.
Tā ir tava vectēva svētā Amenhotepa ínfula, — Herhors klusu atteica. — Augstā padome pavēlējusi man to likt galvā, svarīgos gadījumos.
Mans svētais vectēvs, — faraons sacīja, — ķēniņienes tēvs, kā īpašu žēlastību bija ieguvis tiesības rotāt savu infulu ar urēju. Taču, cik man zināms, viņa svinību tērps pieder pie Amona tempļa relikvijām.
Herhors jau bija paguvis attapties.
— Lai tev labpatīk atcerēties, majestāte, — viņš paskaidroja, — ka veselu diennakti Ēģiptei nebija likumīga valdnieka! Kādam vajadzēja modināt un guldīt dievu Osīriju, svētīt tautu un godināt ķēniņa priekštečus. Šai grūtajā brīdī augstā padome pavēlēja man likt galvā svēto relikviju, lai valsts pārvaldīšana un kalpošana dieviem noritētu bez traucējumiem. Bet, tā kā tagad ieradies likumīgais un varenais valdnieks, es noņemu brīnumaino relikviju.
To sacījis, Herhors noņēma ar urēju rotāto infulu un pasniedza to virspriesterim Nofri.
Faraona bargā seja noskaidrojās, un valdnieks devās uz troni.
Pēkšņi svētais Nofri aizstājās viņam ceļā un, palocījies līdz zemei, sacīja:
— Uzklausi jel, svētais valdniek, vispazemīgāko no lūgumiem…
Taču ne viņa balsī, ne skatienā pazemības nebija, un viņš izslējies turpināja:
— Gribu tev paust augstās padomes, visu virspriesteru vārdus…
— Runā! — faraons atbildēja.
Vai jūsu majestātei zināms, — Nofri turpināja, ka faraons, kurš nav iesvētīts virspriesteru kārtā, nedrīkst dāvāt dieviem visaugstākos upurus, kā arī apģērbt un noģērbt dievišķo Osīriju?
Saprotu, — Ramzess viņu pārtrauca. — Esmu faraons, kurš nav iesvētīts virspriestera kārtā…
Tādēļ, — Nofri turpināja, — augstā padome pazemīgi lūdz jūsu majestāti iecelt virspriesteri, kas varētu aizstāt jūsu majestāti reliģiskajos rituālos,.
Klausoties šai valdonīgajā runā, virspriesteri un augstmaņi mīņājās kā uz nokaltētiem akmeņiem, bet ģenerāļi it kā neviļus tvēra pēc zobeniem. Svētais Nofri uzmeta viņiem nicinošu skatienu un atkal dzedrām acīm ieurbās faraona sejā.
Taču pasaules valdnieks arī šoreiz nelikās apmulsis.
— Labi, — viņš atteica, — ka tu atgādināji man šo svarīgo pienākumu. Armijas un valsts lietas neļaus man veltīt laiku mūsu svētās reliģijas rituāliem, un man vajag iecelt sev vietnieku…
To sacīdams, ķēniņš pārlaida skatienu klātesošajiem.
Herhoram pie kreisās rokas stāvēja virspriesteris Sens. Faraons Ielūkojās viņa lēnprātīgajā, godīgajā sejā un pēkšņi ievaicājās:
Kā tevi sauc, svētais tēvs, un kādus pienākumus tu pildi?
Mans vārds ir Sens, un esmu Ptaha tempļa virspriesteris Būbastijā.
Tu būsi mans vietnieks reliģiskajos rituālos, — faraons sacīja, norādīdams uz viņu ar pirkstu.
Zāli pāršalca apbrīnas pilni čuksti. Grūti būtu — pat pēc ilgākām pārdomām un apspriedēm — izvēlēties cienīgāku priesteri tik augstam amatam.
Tikai Herhors nobālēja vēl vairāk, bet Nofri saknieba zilganās lūpas un pievēra plakstiņus.
Mirkli vēlāk jaunais faraons atsēdās tronī, kas balstījās uz deviņu Ēģiptei pakļauto tautu prinču un ķēniņu statujām.
Herhors uz zelta paplātes pasniedza faraonam baltsarkanu kroni, ko apvija zelta čūska. Valdnieks klusēdams uzlika to galvā, un klātesošie krita pie zemes.
Tā vēl nebija svinīgā kronēšana, bet tikai varas pārņemšana.
Kad priesteri bija apkvēpinājuši faraonu ar vīraku un nodziedājuši himnu Osīrijam, lūgdami, lai viņš dāvā jaunajam valdniekam savu svētību, augstmaņiem tika atļauts noskūpstīt troņa viszemāko pakāpienu. Pēc tam valdnieks paņēma zelta karoti un, atkārtodams lūgšanas, kuras skaļā balsī skaitīja Sens, nokvēpināja vīraku dievu statujām, kas stāvēja abpus ķēniņa tronim.
Kas man tagad jādara? — valdnieks jautāja.
Jāparādās tautai, — Herhors atbildēja.
Pa plaši atvērtām zeltītām durvīm, pa marmora kāpnēm viņa majestāte izgāja uz terases un, pacēlis rokas pret debesīm, vērsa savu vaigu pēc kārtas uz četrām debespusēm. Atskanēja taures, un virs piloniem uzvijās karogi. Tie, kas atradās uz lauka, pagalmā vai uz ielas, krita uz vaiga; pār lopa vai verga muguru paceltā nūja nolaidās, nenodarot sāpes, un visi noziedznieki, kurus todien tiesāja, tika apžēloti.
Nokāpis no terases, valdnieks jautāja:
— Vai man vēl kas jādara?
Tagad jūsu majestāti gaida azaids, bet pēc tam — valsts lietas, — Herhors atbildēja.
Tātad es varu atpūsties, — faraons sacīja. — Kur atrodas mana svētā tēva mirstīgās atliekas?
Tās atdotas balzamētājiem… — klusu atbildēja Herhors,
Faraonam asaras sakāpa acīs un nodrebēja lūpas. Taču viņš savaldījās un klusēdams nodūra galvu. Neklājās ļaut kalpotājiem manīt, tik varena valdnieka satraukumu.
Lai pievērstu ķēniņa uzmanību kam citam, Herhors ierunājās:
Vai jūsu majestāte atļaus ķēniņienei — mātei parādīt jums pienācīgo godu?
Man?… Lai mana māte man parādītu godu?! — faraons uzbudināts iesaucās. Un, lai nomierinātos, ar piespiestu smaidu piebilda: — Vai esi aizmirsis, ko saka gudrais Enejs?… Varbūt svētais Sens atkārtos mums šos brīnišķīgos vārdus par māti?
— «Atceries,» — Sens uzsāka, — «ka viņa dzemdējusi un uzaudzinājusi tevi…»
— Jā, jā! Turpini! — valdnieks mudināja, Joprojām pūlēdamies valdīties.
— «Bet, ja tu to aizmirsīsi, viņa izstieps savas rokas pret debesīm — un dievs uzklausīs viņas žēlabas. Viņa ilgi nēsājusi tevi zem savas sirds kā smagu nastu un dzemdējusi, kad. pienāca laiks. Tad viņa nēsājusi tevi uz muguras un trīs gadus barojusi ar savu krūti. Tā viņa uzaudzinājusi tevi, nejuzdama riebumu pret tavu netīrību. Bet, kad tu aizgāji uz skolu un sāki apgūt rakstību, viņa ik dienas nesa tavam skolotājam maizi un alu no savas mājas.»
Faraons dziļi nopūtās un sacīja jau mierīgāk:
— Kā redzat, neklājas mātei mani sveikt. Labāk es iešu pie viņas.