Un ķēniņš devās cauri neskaitāmām zālēm, kuras bija izklātas ar marmoru, alabastru vai dārgu koksni, kuru sienas bija apgleznotas košām krāsām, izrotātas apzeltītiem bareljefiem. Viņam sekoja milzīga svīta. Nonācis līdz mātes istabām, viņš deva zīmi, lai viņu atstāj vienu.
Viņš izgāja cauri priekštelpai, bridi uzkavējās pie sliekšņa, tad pieklauvēja un klusu iegāja iekšā.
Istabā ar kailām sienām, kur sakarā ar sērām stāvēja vienīgi zems dīvāns un ieplaisājusi krūka ar ūdeni, uz akmens sēdēja faraona māte — ķēniņiene Nikotrise. Viņa bija rupjaudekla kreklā, basām kājām, piere viņai bija. noziesta ar Nīlas dūņām un sajukušie mati nokaisīti pelniem.
Ieraudzījusi Ramzesu, ķēniņiene noliecās, lai kristu viņam pie kājām. Taču dēls apskāva viņu un raudādams sacīja:
— Ja tu, māt, kritīsi manā priekšā pie zemes, man būs jānokāpj tavā priekšā pazemē…
Ķēniņiene pieglauda viņa galvu sev pie krūtīm, noslaucīja viņam asaras ar sava krekla piedurkni un, pacēlusi rokas pret debesīm, sāka čukstēt:
— Lai visi dievi… lai tava tēva un vectēva, gars sargā un svētī tevi… Ak, Isīda! Es neesmu neko tev žēlojusi, taču šodien ziedoju visdārgāko… Atdodu tev savu mīļoto dēlu… Lai mans ķēnišķais dēls kļūst par tavu dēlu, un lai viņa slava un varenība vairo tavu dievišķo mantību…
Valdnieks, apskāvis un vairākkārt noskūpstījis ķēniņieni, nosēdināja viņu uz dīvāna, bet pats apsēdās uz akmens.
Vai tēvs ir atstājis man kādus rīkojumus? — viņš vaicāja.
Viņš tikai lūdza tevi neaizmirst viņu, bet augstajai padomei sacīja šādus vārdus: «Atstāju jums mantinieku, kas ir lauva un ērglis vienā personā, klausiet viņam — un viņš darīs Ēģipti tik varenu, kāda tā nekad vēl nav bijusi…»
Tu domā, priesteri man pakļausies?
Atceries, — māte atbildēja, — ka faraona emblēma ir čūska, bet čūska — tā ir apdomība, kas klusē un nonāvē, dzeļot negaidīti. Ja izvēlēsies sev par sabiedroto laiku, tu visus uzveiksi.
Herhors ir pārāk nekaunīgs! Šodien viņš bija uzdrošinājies uzlikt galvā svētā Amenhotepa infulu… Protams, es liku viņam to noņemt; drīz atcelšu viņu no amata. Viņu un vēl dažus augstās padomes locekļus.
Ķēniņiene pašūpoja galvu.
— Tu esi Ēģiptes valdnieks, — viņa sacīja, — un dievi apveltījuši tevi ar lielu gudrību. Ja tā nebūtu, es ļoti baidītos no ķildas ar Herhoru.
Es nesākšu ķildoties ar viņu… Es viņu padzīšu….
Tu esi Ēģiptes valdnieks, — māte atkārtoja, — taču bīsties no cīņas ar priesteriem! Tiesa — tava tēva pārliecīgā lēnprātība padarījusi viņus nekaunīgus. Bet nevajag saniknot viņus ar savu bardzību… Turklāt apsver — kurš tev palīdzēs ar padomu?… Viņi zina visu, kas bijis, ir un būs virs zemes un debesīs; viņi lasa cilvēka visapslēptākās domas, un visas sirdis klausa viņiem kā lapas vējam. Bez viņiem tu nezināsi, kas notiek ne tikai Tīrā un Nīnivē, bet pat Memfisā un Tēbās.
Es neatraidu viņu gudrību, bet vēlos, lai viņi man kalpo, — faraons atbildēja. — Es zinu, ka priesteru gudrība ir liela, taču jāuzmanās, lai viņi nekrāptu mani, un jāsavalda tie, lai valsts netiktu izpostīta… Tu pati zini, māt, ko viņi trīsdesmit gados izdarījuši ar Ēģipti!.. Tauta cieš trūkumu vai dumpojas, armija ir maza, valsts kase tukša, bet tikmēr mums kaimiņos, gluži kā rūgstoša mīkla, ceļas Asīrija un jau tagad uztiepj mums līgumus!..
Dari, kā zini, taču atceries, ka faraona emblēma ir čūska! Un čūska nozīmē klusēšanu un apdomību.
Tev taisnība, māt, bet, tici man, dažkārt svarīgāka ir drosme. Tagad es jau zinu, ka priesteri bija nodomājuši karot ar lībiešiem vairākus gadus. Es karu pabeidzu dažās nedēļās — un tikai tādēļ, ka katru dienu spēru kādu neprātīgu, toties stingru soli. Ja es nebūtu meties pretī lībiešiem tuksnesī, kas, protams, bija tīrais bezprāts, viņi tagad būtu pie Memfisas…
Es zinu, ka tu vajāji Tehennu un jūs pārsteidza Tifons, — ķēniņiene sacīja. — Ai, vieglprātīgais bērns… tu nepadomāji par mani.. Ķēniņš pasmaidīja.
— Lai tava sirds ir mierīga! — viņš atteica. — Kad faraons karo, viņam pie kreisās un pie labās rokas stājas Amons. Un kurš gan viņam spēj līdzināties?
Viņš vēlreiz apskāva ķēniņieni un izgāja laukā.
Divpadsmitā nodaļa
Viņa majestātes milzīgā svīta joprojām stāvēja audienču zālē, taču bija it kā sašķēlusies divās daļās: vienā pusē Herhors, Nofri un daži gados vecāki virspriesteri, otrā — visi karavadoņi, valstsvīri un vairums jaunāko priesteru. Faraona vērīgā acs tūdaļ pamanīja šo augstmaņu sašķelšanos, un jaunā valdnieka sirds iekvēlojās priekā un lepnumā.
«Tātad, pat neizvilkdams zobenu, esmu guvis uzvaru,» viņš nodomāja.
Tikmēr karavadoņi un daļa augstmaņu aizvien tālāk un noteiktāk atvirzījās no Herhora un Nofri. Neviens vairs nešaubījās, ka abi virspriesteri — līdz šim ietekmīgākie valstī — nebauda jaunā faraona labvēlību.
Valdnieks iegāja ēdamzālē, kur viņu uzreiz pārsteidza apkalpojošo priesteru un pasniegto ēdienu skaits,
— Vai man tas viss jāapēd? — viņš, neslēpdams izbrīnu, vaicāja.
Priesteris, kurš pārzināja virtuvi, paskaidroja, ka ēdieni, kas paliekot pāri pēc viņa majestātes maltītes, tiekot upurēti dinastijas mirušajiem locekļiem.
To sacīdams, viņš norādīja uz virkni veidolu, kas stāvēja gar ēdamzāles sienām. Valdnieks paraudzījās uz šīm statujām, kas, spriežot pēc izskata, neko neēda, tad uz ziedošajiem priesteriem, kuri acīmredzot apēda visu, un pieprasīja sev alu un kareivju maizi ar ķiplokiem.
Vecākais priesteris apstulba, taču atkārtoja pavēli jaunākajam. Jaunākais brīdi minstinājās, tad nodeva rīkojumu zēniem un meitenēm. Zēni, liekas, neticēja savām ausīm, tomēr tūdaļ pat skriešus izklīda pa visu pili,
Pēc stundas ceturkšņa viņi atgriezās ar izbiedētām sejām, čukstēdami priesteriem, ka nekur neesot kareivji) maizes ar ķiplokiem,
Faraons pasmaidīja un piekodināja, lai turpmāk viņa virtuvē netrūktu vienkāršo ēdienu". Tad apēda balodi, gabalu zivs, kviešu plāceni un uzdzēra virsū vīnu.
Viņam bija jāatzīst, ka ēdieni ir lieliski un vīns — brīnišķīgs. Taču viņš nespēja atvairīt domu, ka galma virtuve prasa milzīgus līdzekļus.
Nokvēpinājis vīraku par godu senčiem, valdnieks devas uz ķēniņa kabinetu, lai noklausītos ziņojumus.
Pirmais runāja Herhors. Viņš palocījās faraonam daudz zemāk, nekā suminot viņu pirmoreiz, un dziļi aizkustināts apsveica ar uzvaru pār lībiešiem,
— Tu, valdniek, uzklupt lībiešiem kā Tifons nožēloja mani klaidoņu teltīm tuksnesī. Tu uzvarēji lielā kaujā ar ļoti maziem zaudējumiem un ar vienu dievišķā zobena cirtienu pabeidzi karu, kuram mēs, vienkāršie mirstīgie, galu nespējām paredzēt.
Faraons juta, ka viņa netīksme pret Herhoru sāk mazināties,
— Tālab, — Herhors turpināja, — augstā padome vispazemīgi lūdz tevi, valdniek, atvēlēt varonīgo pulku apbalvošanai desmit talantus… Bet tu pats, virspavēlnieka atļauj līdzās savam vārdam rakstīt «Uzvarētājs»!
Paļaudamies uz faraona jaunību, Herhors glaimojot bija pārcenties, un tas atskurbināja Ramzesu.
— Un kādu pievārdu jūs man dosit, kad es sagraušu asīriešu armiju un piepildīšu tempļus ar Nīnives un Babilonijas bagātībām? — viņš jautāja,
«Tātad viņš joprojām sapņo par to!…» virspriesteris pie sevis nodomāja. Bet faraons, kā apstiprinādams viņa bažas, ievaicājās: