— Patlaban tos veic par velti, — galvenais mantzinis sacīja, nodūris galvu,
— Un ienākumi?…
Cik mēs izdodam, tik ari saņemam… — mantzinis nomurmināja.
Tātad mēs saņemam četrdesmit — piecdesmit tūkstošu talantu gadā, — faraons noteica. — Un kur pārējais?
Ieķīlāts pie feniķiešiem, pie dažiem baņķieriem, pie tirgotājiem, beidzot — pie svētajiem priesteriem…
Labi, — sacīja valdnieks. — Bet ir taču faraonu neaizskaramais zelta, platīna, sudraba un dārgakmeņu fonds. Cik liels tas ir?
Tas jau kopš desmit gadiem laists apgrozībā un iztērēts…
— Kādiem nolūkiem? Kam?
Galma vajadzībām, — mantzinis atteica, — dāvanām nomarhiem un tempļiem…
Galmam bija ienākumi no nodokļiem, un vai tad dāvanas varēja izsmelt mana tēva dārgumu krātuvi?
Osīrijs-Ramzess, jūsu tēvs, bija devīgs valdnieks un ziedoja lielus upurus…
Cik lielus?… Es gribu beidzot to uzzināt — faraons nepacietīgi taujāja.
Precīzi rēķini ir arhīvos, es atceros tikai vispārējos skaitļus…
Runā!..
— Piemēram, tempļiem, — mantzinis nedroši iesāka, — savas laimīgās valdīšanas laikā Osīrijs-Ramzess uzdāvinājis ap simt pilsētu, kādus simt divdesmit kuģus, divus miljonus liellopu un divus miljonus maisu graudu, simt divdesmit tūkstošus zirgu, astoņdesmit tūkstošus vergu, ap divsimt tūkstošu mucu alus un vīna, trīs miljonus klaipu maizes, kādus trīsdesmit tūkstošus dārgu apģērbu, trīssimt tūkstošus medus, eļļas un vīraka krūku… Piedevām vēl tūkstoš talantu zelta, trīs tūkstošus sudraba, desmit tūkstošus bronzas stieņu, piecsimt talantu vara, sešus miljonus ziedu vainagu, tūkstoš divsimt dievu veidolu un kādus trīssimt tūkstošus dārgakmeņu.1 Citus skaitļus es tagad neatceros, taču tas viss ir pierakstīts…
Faraons smiedamies pacēla rokas augšup, taču pēkšņi aizsvilās un, uzsitis dūri galdā, iesaucās:
Tas Ir kas nedzirdēts! Saujiņa priesteru patērējusi tik daudz alus, maizes, vainagu un drānu, kaut arī tiem pašiem ir savi ienākumi! Milzīgi ienākumi, kas simtiem reižu pārsniedz svēto vīru vajadzības!..
Lai man atļauts atgādināt — jūsu majestāte aizmirsis, ka priesteri atbalsta desmitiem tūkstošu nabagu, dziedē slimniekus un uztur pārdesmit pulku uz tempļu rēķina…
Kam viņiem šie pulki? Faraoni taču izmanto tos vienīgi kara laikā. Bet, kas attiecas uz slimniekiem, tad gandrīz katrs maksā par sevi vai atstrādā to, ko palicis parādā templim par ārstēšanu. Un nabagi? Viņi strādā tempļu labā — nes dieviem ūdeni, piedalās svinīgās procesijās, bet galvenais — palīdz rādīt brīnumus. Viņi pie tempļu vārtiem atgūst zaudēto saprātu, redzi un dzirdi, viņiem sadzīst brūces, sāk darboties rokas un kājas, bet tauta, raugoties šais brīnumos, jo kvēlāk lūdz dievu un ziedo tiem jo dāsnākus upurus. Nabagi ir gluži kā tempļu vērši un avis. Viņi nes priesteriem tīru peļņu…
— Bet priesteri, — mantzinis uzdrošinājās iebilst, — jau neiztērē visas upurveltes, viņi uzkrāj tās un palielina fondu…
— Kādam nolūkam? — Kādai negaidītai valsts vajadzībai…
— Kurš redzējis šo fondu?
— Es pats, — augstmanis atbildēja. — Labirintā uzkrātās bagātības nemazinās, bet gan vairojas no paaudzes paaudzē, lai…
— Lai, — faraons viņu pārtrauca, — asīriešiem būtu Ko sagrābt, kad viņi iekaros Ēģipti, kuru tik jauki pārvalda priesteri! Paldies tev, mantzini! — viņš piebilda, — Es zināju, ka Ēģiptes stāvoklis ir slikts, taču nedomāju, ka valsts nonākusi galīgā postā… Valstī notiek dumpji, armijas nav, faraons Iestidzis parādos… toties Labirinta dārgumu krātuve bagātinās no paaudzes paaudzē… Ja katra dinastija, vesela dinastija upurētu tempļiem tik daudz, cik tiem upurējis mans tēvs, Labirintā jau botu deviņpadsmit tūkstoši talantu zelta, ap sešdesmit tūkstošu talantu sudraba, cik labības, ganāmpulku, zemes, vergu un pilsētu, — cik drānu un dārgakmeņu — to neaplēsīs pat vislabākais rēķinvedis!
Galvenais mantzinis sadrūvējies atvadījās no valdnieka. Taču ari faraons nebija ar sevi apmierināts» Padomājis viņš nosprieda, ka bijis pārāk atklāts ar saviem augstmaņiem.
Trīspadsmitā nodaļa
Sardze, kas dežurēja priekštelpā, ziņoja par Pentuera ierašanos, Priesteris nokrita faraona priekšā uz vaiga un vaicāja, vai viņam neesot kādu pavēļu,
Es negribu pavēlēt, bet gan lūgt tevi, — faraons sacīja. — Tu zini, ka Ēģiptē notiek dumpji! Dumpojas zemnieki, amatnieki, pat ieslodzītie… Dumpji no jūras līdz pat raktuvēm! Vēl tikai trūkst, ka sadumpotos mani kareivji un pasludinātu par faraonu… nu, kaut vai Herhoru…
Lai tu dzīvo mūžos! — priesteris atbildēja, — Nav Ēģiptē cilvēka, kas neziedotos tavā labā un nesvētītu tavu vārdu…
Ak, ja viņi zinātu, — valdnieks sašutis sacīja, — cik nabags un bezspēcīgs ir faraons, katrs nomarhs pasludinātu sevi par sava noma saimnieku!.. Es cerēju, ka, mantojis divkāršu troni, iegūšu kaut kādu ietekmi… Taču. jau pirmajā dienā pārliecinos, ka esmu tikai Ēģiptes kādreizējo valdnieku ēna! Jo kas gan var būt faraons bez naudas, bez armijas un, galvenais, bez uzticamiem kalpiem?… Esmu kā dieva statuja, kuras priekšā kvēpina vīraku un nemitīgi upurē… Taču statujas ir bezspēcīgas, un no upurveltēm sev vēderus uzaudzē priesteri… Bet ko es te spriedelēju? Tu jau piederi pie viņiem!..
Man ļoti žēl, — Pentuers atbildēja, — ka tu, valdniek, tā runā savas valdīšanas pirmajā dienā. Ja vēstis par to Izplatīsies Ēģiptē…
Kam lai uzticu to, kas mani nomoka? — faraons viņu pārtrauca. — Tu esi mans padomdevējs, tu izglābi vai vismaz gribēji man glābt dzīvību. Un, protams, ne jau tālab, lai izpaustu, kas notiek faraona sirdī, kuru es tev atklāju. Taču tev taisnība,.
Valdnieks pagājās dažus soļus pa istabu un pēc brīža daudz mierīgākā balsī sacīja:
Es uzdodu tev izveidot padomi, kurai jāizmeklē nebeidzamo dumpju iemesli manā valstī. Es vēlos, lai soda tikai vainīgos un lai izturas taisnīgi pret nelaimīgajiem»
Lai dievi tevi atbalsta ar savu žēlastību! — priesteris nočukstēja, — Es izdarīšu, ko pavēli, valdniek. Taču dumpju iemesli man zināmi arī bez izmeklēšanas …
— tad paskaidro man tos!
Es ne vienreiz vien esmu sacījis jūsu majestātei, ka darba tauta cieš badu, strādā pāri spēkiem un maksā pārlieku lielus nodokļus. Kas agrāk liecis muguru no saules lēkta līdz rietam, tam tagad jāsāk darbs stundu pirms lēkta un jābeidz stundu pēc rieta. Vēl necik sen vienkāršs cilvēks varēja ik pēc desmit dienām apmeklēt vecāku kapus, aprunāties ar viņu ēnām un ziedot viņiem, bet tagad nevienam vairs nav laika. Senāk, zemnieks apēda trīs kviešu plāceņus dienā, bet tagad viņam ne vienmēr iznāk viens miežu plācenis. Senāk darbu pie kanāliem, aizsprostiem un uz ceļiem ieskaitīja par nodokli — tagad nodokļi jāmaksā atsevišķi, bet sabiedriskie darbi jādara par velti. Lūk, dumpju iemesli!
Esmu visnabadzīgākais muižnieks valstī! — faraons Iesaucās, saķerdams galvu. — Jebkurš muižas īpašnieks dod saviem kustoņiem kārtīgu barību un atpūtu, bet mani lopi Ir allaž izsalkuši un noguruši! Saki man — ko lai es daru?
Tu pavēli, valdniek, lai pasaku?
Es lūdzu … Pavēlu … Kā vēlies … Tikai runā!
— Lai svētīta tava valdīšana, Osīrija īstenais dēls! — priesteris atteica. — Jādara, lūk, kas: pirmām kārtām pavēli, valdniek, lai par sabiedriskiem darbiem maksā, kā tas bija senāk …
— Protams…
— Pēc tam dod rīkojumu, lai darbs uz lauka ilgst tikai no saules lēkta līdz rietam, lai tauta atpūšas katru septīto dienu — nevis desmito, bet gan septīto, kā tas bija dievišķo dinastiju laikā. Tad vēl pasludini, ka kungiem turpmāk nav tiesību ieķīlāt zemniekus, bet rakstvežiem — viņus sist un mocīt pēc sava prāta, Un, beidzot, iedod … desmito, kaut vai divdesmito daļu zemes īpašumā zemniekiem, lai neviens to nevar atņemt vai ieķīlāt. Ja zemnieka ģimenei piederēs kaut vai tik liels zemes gabals kā šīs istabas grīda, tā vairs necietīs badu. Iedod, valdniek, zemniekiem īpašumā tuksneša smiltājus — un pēc dažiem gadiem tur būs dārzi…