Tu labi runā, — faraons piebilda, — taču runā to, ko saskati savā sirdī, nevis dzīvē. Cilvēka nodomi, pat vislabākie, ne vienmēr sakrīt ar notikumu dabisko norisi…
Jūsu majestāte, esmu jau novērojis šādus mēģinājumus un to rezultātus, — Pentuers atbildēja. — Dažu tempļu priesteri dziedē slimniekus, māca bērnus, audzē labākas lopu un augu šķirnes un cenšas audzināt cilvēkus. Un lūk, kas ticis panākts: ja slinkam, izdēdējušam zemniekam dod labu ēdienu un ļauj atpūsties katru septīto dienu, šis cilvēks atkopjas, kļūst strādīgāks un uzar vairāk zemes nekā agrāk. Algots strādnieks ir līksmāks un strādā labāk par vergu, kaut arī vergu sit ar dzelzs rīkstēm. Paēdušiem dzimst vairāk bērnu nekā izsalkušiem un darbā izvārgušiem; brīvu cilvēku pēcnācēji ir veselīgi un stipri, bet vergu pēcnācēji — vārgi un drūmi, ar noslieci zagt un melot. Un pēdīgi ir atzīts, ka zeme, kuru apstrādā pats īpašnieks, dod pusotras reizes vairāk graudu un dārzeņu nekā tā, ko uzar vergs. Un kas vēl ir zīmīgi: ja ļaudis strādā uz lauka un apkārt skan dziesmas un mūzika, tad ne vien viņi, bet arī vērši mazāk nogurst. Tas viss apstiprinājies mūsu tempļu īpašumos.
Faraons pasmaidīja.
— Būs arī man jāievieš mūzika savās muižās un raktuvēs, — viņš noteica. — Bet, ja jau priesteri redzējuši šos brīnumus, par kuriem tu man stāstīji, kādēļ viņi savos īpašumos nerīkojas ar zemniekiem tāpat?
Pentuers nodūra galvu.
Tālab, — viņš nopūties atteica, — ka ne visi priesteri ir gudri un cēlsirdīgi…
Tur jau ir tā lieta! — faraons iesaucās. — Bet tagad saki man, Pentuer, zemnieka dēls, — kādēļ, zinot, ka priesteru vidū ir bezgoži un muļķi, tu negribi līdzēt man cīņā pret viņiem? Tu taču saproti, ka es neuzlabošu zemnieku dzīvi, iekams neiemācīšu priesterus pakļauties savai gribai… Pentuers sažņaudza rokas.
Valdniek, — viņš atbildēja, — grēcīgi un bīstami ir cīnīties ar priesteriem! Ne viens vien faraons uzsāka šādu cīņu un… nespēja to novest līdz galam,
Jo viņus neatbalstīja tādi cilvēki kā tu! — faraons iesaucās. — Un patiešām es nekad nesapratīšu, kādēļ gudrie un cēlie priesteri pacieš sev līdzās neliešus, kuri ir šīs kārtas vairākums.
Pentuers pašūpoja galvu.
— Trīsdesmit tūkstošus gadu svētā priesteru kārta lolojusi Ēģipti un izveidojusi to tādu, kāda tā ir tagad — valsts, kuru apbrīno visa pasaule. Ar ko izskaidrojams, ka šai kārtai ar visiem tās trūkumiem izdevies to panākt? Ar to, ka priesteris ir gaismeklis, kurā deg gudrības liesma. Gaismeklis var būt apkvēpis, pat smirdīgs, taču tas glabā sevī dievišķo uguni, bez kuras cilvēki dzīvotu tumsonībā un mežonībā.
— Tu, valdniek, runā par cīņu ar priesteriem, — Pentuers turpināja, — Kā šī cīņa var beigties man? Ja tu zaudēsi, es būšu nelaimīgs, jo tu neuzlabosi zemnieku dzīvi. Bet ja tu uzvarēsi? Ak, es negribu, piedzīvot šo dienu! Jo — kas zina, vai, sadauzot gaismekli, tu neapdzēsīsi gudrības gaismu, kas gadu tūkstošiem kvēlo pār Ēģipti un visu pasauli… Lūk, manu valdniek, kādēļ es nevēlos iejaukties tavā cīņā ar svēto priesteru kārtu. Es jūtu, ka šī cīņa tuvojas, un ciešu tāpēc, ka, būdams nožēlojams tārps, nespēju to atvairīt. Taču iesaistīties tajā es neiešu, tālab ka man nāktos pievilt vai nu tevi, vai dievu — gudrības radītāju…
Faraons, klausīdamies Pentuera vārdos, domīgi staigāja pa istabu.
— Hm! — Viņš bez dusmām sacīja: — Rīkojies, kā zini! Tu neesi kareivis, un es nevaru pārmest tev drosmes trūkumu … Taču tu nevari būt man padomdevējs … Tomēr lūdzu tevi izdarīt zemnieku dumpju izmeklēšanu, un, kad es aicināšu, tu pateiksi man, ko tev pavēlēs tava gudrība.
Atvadoties no faraona, Pentuers noslīga ceļos,
— Katrā gadījumā, — faraons piebilda, — zini, ka es nevēlos apdzēst dievišķo gaismu… Lai priesteri lolo gudrību savos tempļos, taču lai negrauj manu armiju, lai neslēdz kaunpilnus līgumus un… lai neapzog ķēniņa dārgumu krātuves… Vai tikai viņi nedomā, ka es kā ubags stāvēšu pie viņu durvīm, lai saņemtu līdzekļus atjaunot valsti, kuru izpostījusi viņu aplamā un nekrietnā valdīšana? Ha! Ha! Pentuer, es pat dieviem nelūgšu to, uz ko man ir likumīgas tiesības… Tu vari iet!
Priesteris izgāja, kāpdamies atpakaļ un klanīdamies, bet durvīs nokrizdams pie zemes.
Faraons palika viens.
«Cilvēki,» viņš domāja, «ir kā bērni, Herhors taču ir gudrs. Viņš zina, ka Ēģiptei kara gadījumā būs vajadzīgs pusmiljons kareivju, zina, ka šie kareivji jāapmāca, — un tomēr viņš samazinājis pulku skaitu un sastāvu. Galvenais mantzinis arī nav muļķis, taču viņam šķiet pilnīgi dabiski, ka visi faraonu dārgumi pārceļojuši uz Labirintu! Beidzot — Pentuers. Ir gan dīvains cilvēks!.. Viņš grib, lai zemniekiem būtu ko ēst, lai viņiem piederētu zeme un lai viņi svinētu nebeidzamus svētkus. Labi… bet tas viss samazinās manus ienākumus, kuri jau tā ir pārāk niecīgi. Taču, ja es viņam sacīšu: «Palīdzi man atņemt priesteriem ķēniņu dārgumus…» — viņš nosauks mani par bezdievi, par gaismas dzēsēju Ēģiptē!.. Savāds cilvēks! Gatavs visu valsti apgāzt kājām gaisa, ja runa ir par zemnieku labklājību, taču neparko neiedrošināsies sagrābt virspriesteri aiz apkakles un iemest cietumā. Viņš itin mierīgi pieprasa, lai atsakos no krietnas daļas savu ienākumu, taču, esmu pārliecināts, neņems ne vara debenu no Labirinta.»
Ramzess pasmaidīja un atkal prātoja:
«Ikviens vēlas būt laimīgs. Taču, kolīdz gribi kaut ko darīt, lai visi būtu laimīgi, katrs tev ķeras pie rokas kā cilvēks, kuram rauj zobu …. tādēļ valdniekam jābūt apņēmīgam… Un mans dievišķais tēvs rīkojies aplam, pamezdams zemniekus novārtā un bezgala uzticēdamies priesteriem… Viņš atstājis man smagu mantojumu, bet gan es tikšu galā … Pie Sāls ezeriem arī nebija viegli… Grūtāk nekā šeit. Te visapkārt ir pļāpas un gļēvuļi, bet tur bija cilvēki ar ieročiem rokās, gatavi doties nāvē. Viena kauja atklāj mums to, ko mēs neuzzinātu desmit mierīgas valdīšanas gados. Cilvēks, kurš pateiks sev: «Pārvarēšu kavēkli!» — pārvarēs to. Bet, kurš šaubīsies, tam nāksies atkāpties.»
Krēsloja. Pilī nomainījās sardze, attālajās zālēs tika iedegtas lāpas. Tikai valdnieka istabās neviens neuzdrošinājās ieiet bez aicinājuma.
Faraons, bezmiega mākts, ceļojuma un valsts lietu nogurdināts, atlaidās krēslā. Viņam šķita, ka viņš valda jau simtiem gadu, un grūti "bija noticēt, ka vēl nav pagājusi ne diena, kopš viņš bijis pie piramīdām,
«Tikai diena?… Tas nevar būt!..»
Tad viņam ienāca prātā, ka troņmantnieka sirdi iemājo agrāko faraonu dvēseles. Laikam jau tā ir, jo citādi no kurienes gan šī ierastības sajūta? Un kādēļ pārvaldīt valsti viņam šodien liekas tik vienkārši, lai gan vēl pirms diviem mēnešiem viņš tik ļoti bažījās, vai tiks galā?
«Pagājusi tikai viena diena!» viņš domās atkārtoja. «Taču man šķiet, ka esmu šeit jau tūkstošiem gadu!»
Pēkšņi viņš izdzirda dobju balsi: