Mans dēls! Mans dēls! Ramzess pietrūkās no krēsla.
Kas tu esi? — viņš iesaucās,
— Es tas esmu, es… Vai tiešām tu jau esi mani aizmirsis?
Faraons nespēja saprast, no kurienes skan balss — no augšas vai no lejas. Varbūt no lielas Osīrija statujas kaktā?
— Mans dēls! — atkal atskanēja balss. — Godā dievu gribu, ja vēlies saņemt, viņu svētību… Ak, godā dievus— bez viņu palīdzības vislielākā zemes varenība ir pīšļi un niecība, Ak, godā dievus, ja vēlies, lai tavu kļūmju rūgtums nesagandē manu uzturēšanos laimes pārpilnajā Rietzemē!..
Balss apklusa. Faraons lika atnest gaismekli, Vienas istabas durvis bija aizslēgtas, pie otram stāvēja sardze. Neviens svešinieks nebūtu varējis te iekļūt.
Dusmas un nemiers plosīja faraona sirdi. Kas gan tas varēja būt? Vai tiešām ar viņu runājusi tēva ēna? Bet varbūt šī balss ir kārtējā priesteru viltība? Taču, ja priesteri var runāt ar viņu no attāluma, cauri biezajam sienām, tad viņi var arī noklausīties — un pasaules valdnieks tātad ir no Visām pusēm ielenkts meža zvērs.
Tiesa, ķēniņa pilī noklausīšanās bija parasta lieta. Taču faraons cerēja, ka vismaz savā kabinetā viņš ir no tās pasargāts un ka priestera nekaunība nepārkāps viņa slieksni.
Un ja nu tas tiešām bija tēva gars?
Faraons atteicās no vakariņām un devas gulēt. Viņam šķita, ka viņš neaizmigs, taču nogurums ņēma virsroku pār sapīkumu.
Pēc dažām stundām viņu uzmodināja zvaniņa skaņas un gaisma. Bija pusnakts; priesteris — astrologs bija ieradies, lai ziņotu par debess ķermeņu stāvokli, Faraons noklausījās ziņojumu un beigās sacīja:
— Vai tu, cienījamais pravieti, turpmāk nevarētu sniegt savus ziņojumus godātajam Senam? Viņš ir mans vietnieks reliģijas lietās…
Priesteri — astrologu gaužām pārsteidza faraona vienaldzība pret debesu spīdekļiem.
Jūsu majestātei labpatīk nonievāt norādījumus, ko valdniekiem dod zvaigznes…
Dod? — faraons atkārtoja. — Ko tad zvaigznes man sola?
Astrologs acīmredzot bija gaidījis šo jautājumu, tādēļ atbildēja, daudz nedomādams:
Apvārsnis pagaidām ir miglains… Pasaules valdnieks vēl nav nostājies uz patiesības ceļa, kas ved uz dievu gribas iepazīšanu… Taču agri vai vēlu viņš atradīs to un reizē ilgu un laimīgu mūžu un slavas pilnu valdīšanu…
Ak tā! Paldies tev, svētais vīrs! Tagad zinu, pēc kā man jātiecas, un es centīšos sekot norādījumiem, bet tevi vēlreiz lūdzu turpmāk griezties pie godājamā Sena, Viņš ir mans vietnieks, un, ja kādreiz nolasīsi zvaigznēs kaut ko pamācošu, viņš man pastāstīs par to no rīta.
Priesteris, galvu šūpodams, atstāja faraona guļamistabu.
Aizdzina man visu miegu!.. — Ramzess īgni noteica.
Augstu cienījamā ķēniņiene Nikotrise, — negaidīti ziņoja adjutants, — pirms stundas pavēlēja man izlūgties pie jums audienci.
— Tagad? Pusnaktī? — faraons brīnījās.
— Viņa sacīja, ka tieši pusnaktī jūs modīšoties. Faraons padomāja un atbildēja adjutantam, ka gaidīšot
ķēniņieni zelta zālē. Viņš domāja, ka tur neviens nenoklausīsies viņu sarunu.
Valdnieks apvilka apmetni, ieslidināja kājas sandalēs un lika parūpēties, lai zāle būtu kārtīgi apgaismota. Pēc tam izgāja, piekodinājis kalpotājiem viņu nepavadīt.
Māti viņš sastapa jau zālē sēru drānās no rupja audekla. Ieraudzījusi faraonu, ķēniņiene gribēja noslīgt ceļos, taču dēls viņu piecēla un apskāva.
— Vai noticis kas nopietns, māt, ka tu apgrūtini sevi lai stundā? — viņš jautāja.
— Es negulēju… lūdzu dievus… — viņa atteica.
— Ak, mans dēls! Tu savā gudrībā esi uzminējis, ka lieta ir nopietna. Es dzirdēju tava tēva dievišķo balsi…
Patiešām? — faraons noteica, juzdams, ka dvēselē uzverd niknums.
Tavs nemirstīgais tēvs, skumju pārpilns, man sacīja, ka tu esi nostājies uz maldīga ceļa. Tu atsakies no iesvētīšanas virspriesteru kārtā un aizvaino dievu kalpus… «Kas gan paliks kopā ar Ramzesu,» vaicāja tavs dievišķais tēvs, «ja viņš aizkaitinās dievus un ja priesteri viņu pametīs? Pasaki… pasaki viņam, ka viņš pazudinās Ēģipti, sevi un dinastiju!»
— Oho! Tad lūk, ar ko draud! — faraons iesaucās,
— Un jau pirmajā valdīšanas dienā!.. Suns rej visskaļāk, kad baidās. Māt, šie draudi patiešām ir ļauna zīme, taču ne jau man — priesteriem!
Bet to taču sacīja tavs tēvs! — ķēniņiene norūpējusies atkārtoja.
Mans nemirstīgais tēvs, — faraons atbildēja, — un svētais vectēvs Amenhoteps, būdami šķīsti gari, pazīst manu sirdi un redz Ēģiptes nožēlojamo stāvokli. Un, redzēdami, ka es cenšos nostiprināt valsts labklājību, darīdams galu ļaunprātībām, viņi negribēs man stāties ceļā…
Tātad tu netici, ka tava tēva gars dod tev padomus? — māte jautāja, šausmās uzlūkodama dēlu,
Nezinu, taču man ir pamats domāt, ka garu balsis, kas skan dažādos mūsu pils kaktos, ir kārtējā priesteru viltība. Tikai priesteri var baidīties no manis, bet dievi un gari nemūžam. Ne jau gari mūs biedē, māt…
Ķēniņiene kļuva domīga — dēla vārdi viņu acīm redzami ietekmēja. Viņa savā mūžā bija redzējusi daudz brīnumu, un daži viņai pašai bija šķituši aizdomīgi.
Tādā gadījumā, mans dēls, — viņa nopūzdamās sacīja, — tu esi ļoti neuzmanīgs. Šodien pēcpusdienā pie manis bija Herhors. Viņš ir ļoti neapmierināts ar audienci pie tevis. Viņš sacīja, ka tu gribot atstādināt priesterus no galma…
Bet kam viņi man vajadzīgi? Ja nu vienīgi, lai palielinātos manas virtuves un vīna pagraba izdevumi… Vai arī tādēļ, lai viņi noklausītos, ko runāju, un glūnētu, ko daru?
Visa valsts sadumposies, ja priesteri pasludinās, ka tu esi bezdievis, — ķēniņiene — māte uzstāja.
Valstī jau rūgst nemieri, taču priesteru vainas dēļ, — faraons atteica. — Un ari par ēģiptiešu tautas dievbijību man sāk veidoties cits priekšstats… Ja tu, māt, zinātu, cik Lejasēģiptē ir prāvu par dievzaimošanu, bet Augšēģiptē par mirušo aplaupīšanu, tu saprastu, ka mūsu tautai priesteri vairs nav svēti.
— Tur vainojami svešzemnieki, kas pārplūdinājuši Ēģipti! — ķēniņiene iesaucās. — Sevišķi feniķieši… „— Vai nav vienalga, kas tur vainojams? Diezgan, ja Ēģiptē ne statujas, ne priesterus vairs neuzskata par pārdabiskām būtnēm… Un, ja tu, māt, paklausītos, ko runā augstmaņi, virsnieki, kareivji, tu saprastu, ka pienācis laiks faraona varu celt pāri priesteru varai, lai nesagrūtu jebkura kartība šai zemē.
— Tu esi Ēģiptes valdnieks, — ķēniņiene nopūtās, — un tava gudrība ir liela. Dari, kā zini… Taču rīkojies piesardzīgi… Ai, piesardzīgi! Skorpions, pat būdams samīts, vēl spēj iedzelt pārsteidzīgam uzvarētājam…
Māte un dēls apskāvās, un faraons atgriezās guļamistabā. Bet viņš vairs nespēja aizmigt. Viņš skaidri redzēja, ka starp viņu un priesteriem sākusies cīņa vai — drīzāk — kaut kas derdzīgs, kas nav cīņas vārda cienīgs, un viņam, karavadonim, vēl nav ne jausmas, kā rīkoties.
Jo kur gan šeit ienaidnieks? Pret ko jākaro viņa uzticamajai armijai? Pret priesteriem, kuri krīt viņa priekšā pie zemes? Vai pret zvaigznēm, kas apgalvo, ka faraons vēl nav nostājies uz patiesības ceļa? Ar ko un ar kuru te jācīnās?
Varbūt ar šīm garu balsīm, kas skan no tumsas? Vai ar paša māti, kura šausmas lūdzas, lai viņš nepadzen priesterus?
Faraons svaidījās savā guļvietā, juzdamies pilnīgi bezpalīdzīgs. Taču pēkšņi viņam pavīdēja doma:
«Kāda man daļa gar ienaidnieku, kas, gluži kā dubļi, izšķīst gar pirkstiem?… Lai man draud tukšajās zālēs, lai niknojas par manu bezdievību … Es pavēlēšu, un ikviens, kurš uzdrīkstēsies nepildīt manas pavēles, būs mans ienaidnieks, un pret viņu es vērsīšu policiju, tiesu un armiju.»