Četrpadsmitā nodaļa
Tā nu faraons Meri Amons Ramzess XII, abu pasauļu valdnieks, mūžības kungs, kas dāvāja dzīvību un visvisādu prieku ļaudīm, atira mēnesī bija aizgājis ēnu valstī pēc trīsdesmit četriem laimīgas valdīšanas gadiem.
Viņš nomira, jo juta, ka miesa top vārga un dzīvotnespējīga. Nomira tālab, ka ilgojās pēc mūžīgās dzimtenes un gribēja nodot zemes varu jaunākās rokās. Pēdīgi, tālab, ka viņš tā vēlējās, tāda bija viņa griba. Viņa dievišķais gars bija aizlidojis kā vanags, kas, bridi palaidelējies virs zemes, nozūd gaišzilā plašumā.
Tāpat ka viņa dzīve bija vien nemirstīgas būtnes īslaicīga uzturēšanās nīcīgajā pasaulē, tā arī viņa nāve bija vien dievišķās esamības mirklis.
Savu zemes gaitu pēdējā dienā faraons pamodās līdz ar saullēktu un, divu praviešu atbalstīts, priesteru kora ielenkts, devās uz Osīrija kapelu. Tur, kā allaž, viņš augšāmcēla dieva veidolu, apmazgāja to un ietērpa, ziedoja upuri un pacēla lūgšanā rokas pret debesīm.
Pa to laiku priesteri dziedāja.
Pirmais koris. «Slava tev, kas pacelies virs apvāršņa un pārstaigā debesis …»
Otrais koris. «Tava svētpilnā gaita nes labklājību tiem, pār kuru vaigu krīt tavi stari…»
Pirmais koris. «Vai gan es varētu, ak, saule, staigāt bez apstājas kā tu! ….»
Otrais koris. «Bezgalīgās telpas dižais ceļiniek, kas esi kungs pār visiem, simt miljonu gadu tev ir vien īss mirklis …»
Pirmais koris. «Tu norieti, bet allaž pastāvi. Tu vairo stundas, dienas un naktis un pats esi mūžīgs un radi sev likumus …»
Otrais koris. «Tu apstaro zemi ar savām rokām, upurēdams pats sevi, kad Ra veidolā uzlec pie apvāršņa …»
Pirmais koris. «Ai, gaismas nesēj, kas uzausti pie apvāršņa liels savā mirdzumā, — tu pats radi savus apveidus. e.»
Otrais koris. «Un, neviena nedzemdināts, tu dzemdē pats sevi pie apvāršņa …» Pēc tam atskanēja faraona balss:
— «Ai, debesīs mirdzošais! Ļauj man ieiet mūžībā, savienoties ar dižajām un cildenajām augstākās pasaules ēnām un kopā ar viņām vērot tavu mirdzumu no rīta un vakarā, kad tu savienojies ar savu māti Nu tu, Un, kad tu vērsīsi savu vaigu uz rietumiem, lai manas rokas paceļas lūgšanā, slavinot aiz kalniem miegā grimstošo dzīvību….»
Tā, pacēlis rokas pret debesīm, runāja faraons, vīraka mākoņa apņemts. Tad piepeši apklusa un atmetas atpakaļ; aiz muguras stāvošie priesteri satvēra viņu.
Viņš bija miris.
Vēsts par faraona nāvi zibensātrumā aplidoja pili. Kalpotāji pameta darbu, uzraugi vairs nepieskatīja vergus. Tika izsaukta gvarde un pie visām ieejām nostādīta sardze. Galvenajā pagalmā sāka pulcēties pavāri, vīna pagrabu pārziņi, staļļu puiši, faraona sievietes un bērni. Vieni jautāja: — Vai tā ir taisnība? — Citi. brīnījās, ka saule vēl spīd pie debesīm. Un visi skaļi vaimanāja:
— «Ai, kungs!.. Ai, mūsu tēvs!.. Ai, mīļotais! …. Vai gan tas var būt, ka tu jau aizej no mums?… Jā, viņš dodas uz Abidu … Uz Rietzemi! Uz Rietzemi, kur mīt taisnīgie. Tie, kurus tu biji iemīļojis, vaid un raud pēc tevis!..»
Briesmīgas vaimanas skanēja visos pagalmos, visā parkā. Tās vēlās līdz austrumu kalnājiem, vēja spārniem lidoja pāri Nīlai un radīja satraukumu Memfisā.
Tikmēr priesteri, skaitīdami lūgšanas, novietoja mirušā ķermeni bagātīgi rotātās, slēgtās nestuvēs, Astoņi cilvēki satvēra kārtis, četri paņēma rokās strausa spalvu vēdekļus, pārējie kvēpināmos traukus un grasījās doties ceļā.
Te atsteidzās ķēniņiene Nikotrise un, ieraudzījusi, ka mirstīgās atliekas jau novietotas nestuvēs, metās pie nelaiķa kājām.
«Ai, mans vīrs! Ai, mans brāli! Ai, mans mīļotais!» — viņa kliedza, gauži raudādama. — «Ai, mīļotais, paliec ar mums, paliec savā mājā! Nepamet savu mitekli zemes virsū!»
«Uz Rietzemi, uz Rietzemi!» — priesteri skandēja. — «Ai, diženais valdniek! Dodies mierā uz Rietzemi!»
«Vai man!» — elsoja ķēniņiene. — «Tu steidzies uz pārceltuvi, lai pārpeldētu otrā krastā! Ai, priesteri, ai, pravieši, nesteidzieties, atstājiet viņu šeit! Jūs taču atgriezīsities mājās, bet viņš aizies uz mūžības valstību!»
«Uz Rietzemi, uz Rietzemi!» — priesteru koris dziedāja. — «Ja dieviem labpatiks, mēs atkal ieraudzīsim tevi, valdniek, kad pienāks mūžības diena, jo nu tu dodies uz valstību, kas vieno visus cilvēkus …»
Pēc godājamā Herhora mājiena kalpotājas atrāva ķēniņieni no faraona kājām un ar varu aizveda uz viņas istabām.
Priesteri pacēla nestuves ar savu valdnieku, kas bija ietērpts kā dzīves laikā. Pa labi un pa kreisi, priekšā un aizmugurē soļoja karavadoņi, mantziņi, tiesneši, augstākie ierēdņi, āvnesis, stopnesis un milzīgs daždažādu pakāpju priesteru pūlis.
Pagalmā kalpotāji krita pie zemes vaimanādami un raudādami, bet kareivji, godam sveikdami, pacēla ieročus; atskanēja taures, gluži kā suminot dzīvu ķēniņu.
Un tik tiešām ķēniņš gluži kā dzīvs devās nestuvēs uz pārceltuvi. Sasnieguši Nīlas krastu, priesteri novietoja nestuves zeltītā laivā ar purpura baldahīnu — gluži kā faraonam dzīvam esot.
Šeit nestuves apbēra ar ziediem. Iepretī tām nolika Anubisa statuju, un ķēniņa laiva, kalpotāju un galma sieviešu apraudu pavadīta, devās uz Nīlas pretējo krastu.
Divu stundu attālumā no pils — aiz Nīlas, aiz kanāla, aiz auglīgiem laukiem un palmu audzēm, starp Memfisu un «mūmijas plakankalni» — atradās savdabīga apmetne. Visas tās celtnes bija veltītas mirušajiem, un tur dzīvoja tikai kolhiti un parashiti, kas balzamēja līķus.
Šī apmetne īstās kapsētas priekšā bija gluži kā tilts, kas savienoja dzīvo cilvēku pasauli ar mūžīgās atdusas vietu. Šurp veda nelaiķus un veidoja viņu mūmijas. Šeit mirušā tuvinieki vienojās ar priesteriem par apbedīšanas cenu, šeit izgatavoja svētos tīstokļus un apsējus, šķirstus, traukus un statujas aizgājējiem.
Apmetni, kas atradās dažu tūkstošu soļu attālumā no Memfisas, apjoza garš mūris ar vairākiem vārtiem. Faraona bēru gājiens apstājās pie vislepnākajiem. Kāds priesteris pieklaudzināja.
— Kas tur atnācis? — iekšpusē jautāja.
:— Osīrijs Meri Amons Ramzess, abu pasauļu valdnieks, ieradies pie jums un pieprasa, lai jūs sagatavojat viņu mūžīgajam ceļojumam, — priesteris atteica.
Vai gan iespējams, ka norietējusi Ēģiptes saule? Ka miris tas, kurš pats bija dzīves dvaša?
Tāda bija viņa griba, — priesteris atbildēja. — Saņemiet valdnieku ar pienācīgu godu, izdariet viņam visus pakalpojums, kā pieklājas, lai jūs nepiemeklē sods šajā un viņā saulē!
— Darīsim visu pēc jūsu prāta, — balss iekšpusē sacīja.
Tad priesteri atstāja nestuves pie vārtiem un steidzīgi devās projām, lai viņus neapdvestu šeit savesto līķu nešķistā elpa. Palika vienīgi augstmaņi ar augstāko tiesnesi un mantzini priekšgalā.
Pēc ilgāka brīža vārti atdarījās — un pa tiem iznāca pārdesmit cilvēku priesteru tērpos, aizklātām sejām.
Ieraugot viņus, tiesnesis sacīja:
— Atdodam jums mūsu un jūsu valdnieka ķermeni. Dariet ar to visu, ko reliģiskie priekšraksti liek, neaizmirstiet neko, lai jūsu vainas dēļ dižā nelaiķa miers netiktu traucēts viņā saulē!
Mantzinis savukārt piebilda: