Nežēlojiet zeltu, sudrabu, malahītu, jašmu, smaragdus, tirkīzus un visizmeklētākās smaržvielas mūsu ķēniņam, lai viņam nekā netrūktu un viss būtu pats labākais! To jums saku es, mantzinis. Un, ja atrastos kāds nelietis, kas dārgmetālus gribētu aizstāt ar lētiem viltojumiem un dārgakmeņus — ar feniķiešu stiklu, lai tas ielāgo, ka viņam tiks nocirstas rokas un izdurtas acis!
Būs tā, kā vēlējāt, — atbildēja viens no priesteriem ar aizklātām sejām.
Pārējie pacēla nestuves un iegāja ar tām mirušo atdusas vietā, dziedādami:
— «Tu dodies mierā uz Abidu! Lai tu nonāc mierā Tēbu Rietzemē! Uz Rietzemi! Uz Rietzemi, kur mīt taisnīgie!»
Vārti aizdarījās. Augstākais tiesnesis, mantzinis un augstmaņi, kas viņus pavadīja, griezās atpakaļ uz pārceltuvi.
Priesteri kapucēs aizgādāja nestuves uz milzīgu ēku, kur balzamēja tikai mirušos ķēniņus un augstākos valstsvīrus, kas baudīja faraona īpašu labvēlību. Viņi apstājās priekštelpā, kur stāvēja zelta laiva uz riteņiem, un cēla nelaiķi ārā no nestuvēm.
— Paskat! — iesaucās viens no priesteriem. — Vai nav laupītāji? Faraons taču nomira Osīrija kapelā, tātad viņš bija svinīgā tērpā, bet te — raugi… Zelta aproču vietā — vara aproces, ķēde — arī no vara un gredzenos — viltoti dārgakmeņi…
Tiesa kas tiesa, — otrs apstiprināja. — Gribētos zināt, kas viņu tā apstrādājis — priesteri vai rakstveži.
Bez šaubām, priesteri… Lai jums rokas nokalst, bezgoži! Un vēl uzdrošinās, nelieši, mūs mācīt, lai dodam nelaiķim visu labāko…
— To nepieprasīja viņi, bet mantzinis … — Visi viņi vienādi,…
Tā runādamies, balzamētāji novilka nelaiķim ķēniņa drānas, apvilka viņam ar zeltu cauraustu garu kreklu un iecēla līķi laivā.
Lai pateicība dieviem, ka mums tagad ir jauns valdnieks! — kāds vīrs kapucē noteica. — Tas liks priesteriem trūkties! Viņiem par visu nāksies samaksāt.
Ahā!.. Runā, ka tas būšot bargs valdnieks, — cits piebilda. — Viņš draudzējas ar feniķiešiem, labprāt biedrojas ar Pentueru, kas nav dzimis priesteris, bet nāk no tādiem pašiem nabagiem kā mēs., Bet kareivji, kā dzird, gatavi par jauno faraonu doties ugunī un ūdenī….
— Turklāt viņš nule kā vareni sakāvis lībiešus…
Bet kur viņš ir tagad, šis jaunais faraons? — kāds ievaicājās. — Tuksnesī? Ka tikai viņam nenotiek kāda nelaime, iekams viņš nav atgriezies Memfisā…
Kas viņam var ko padarīt, ja karaspēks ir viņa pusē! Lai es nesagaidu godīgas bēres, ja mūsu jaunais valdnieks nesamīs priesterus kā vērsis kviešus!
Esi gan tu nejēga! — nolamājās balzamētājs, kas līdz šim bija klusējis. — Faraons lai tiktu galā ar priesteriem?!
— Un kālab gan ne?
— Bet vai tu esi kādreiz dzirdējis, ka lauva saplosījis piramīdu?
Ko vēl neteiksi!
Vai. vērsis to sadragājis?
Protams, nē!
Tad varbūt viesulis var to apgāzt?
Ko tu mani te izvaicā?
— Tad, lūk, es tev saku, ka drīzāk lauva, vērsis vai viesulis apgāzīs piramīdu, nekā faraons pievārēs priesterus… kaut viņš būtu lauva, vērsis un viesulis vienā personā!
Te no augšas kāds uzsauca:
— Ei, jūs tur, — vai nelaiķis gatavs?
— Gatavs, gatavs, tikai žoklis viņam atkāries, — no priekštelpas atbildēja.
— Nav svarīgi! Dodiet viņu ātrāk šurp — Isīdai pēc stundas jāiet uz pilsētu!
Pēc brīža zelta laiva ar nelaiķi tika virvēs uzcelta augšā — iekšējā galerijā.
No priekštelpas durvis veda uz lielu zāli, kuras sienas bija gaišzilā krāsā, izrotātas ar dzeltenām zvaigznēm. Visā zāles garumā gar vienu no sienām stiepās lokveida galerija, kuras gali atradās otrā stāva līmenī, bet vidus bija pusstāvu augstāk. Zāle attēloja debesu velvi, galerija — saules ceļu pie debesīm, mirušajam faraonam savukārt vajadzēja būt Osīrijam jeb saulei, kas virzās no austrumiem uz rietumiem.
Lejā stāvēja priesteri un priesterienes un, gaidīdami svinības, klusu tērzēja.
— Var sākt! — atskanēja no galerijas. Sarunas aprima.
Augšā trīskārt nodunēja bronzas gongs, un galerijā parādījās zelta saules laiva ar nelaiķi. Lejā atskanēja himna par godu saulei:
— «Lūk, viņš iznāk no mākoņa, lai atšķirtu zemi no debesīm un pēcāk tās savienotu … Allaž visur, bet apslēpts — dzīvs ir vienīgi viņš, un vienīgi viņā mūžīgi pastāv viss esošais.»
Laiva lēni virzījās pa loku augšup, līdz beidzot apstājās pašā virsotnē.
Tikmēr loka apakšējā galā parādījās par dievieti Isīdu pārģērbtā priesteriene ar dēlu Horu un tikpat nesteidzīgi sāka kāpt augšup. Viņa attēloja mēnesi, kas virzās aiz saules. Tagad laiva no loka virsotnes sāka slīdēt uz rietumiem.
Lejā atkal iedziedājās koris:
— «Dievs, kas iemiesojies visos priekšmetos, gars Šu, kas dzīvo visos dievos… Viņš ir dzīvā cilvēka miesa, tēvs tam kokam, kas nes augļus, viņš ir dāsno palu avots. Bez viņa nav dzīvības zemes virsū …»
Laiva nolaidās galerijas rietumu galā. Isīda ar Horu apstājās loka virsotnē. Pie laivas piesteidzās priesteri, izcēla faraona līķi un novietoja to uz marmora galda — gluži kā Osīriju atpūtai pēc dienas pūliņiem.
Tagad pie nelaiķa piegāja parashits dieva Tifona tērpā. Galvā viņam bija briesmīga maska un ruda, pinkaina parūka, mugurā meža cūkas āda, bet rokā — etiopiešu akmens duncis.
Ar šo dunci viņš sāka veikli dīrāt nost ādu no nelaiķa pēdām.
Ko tu dari dusošajam, brāli Tifon? — Isīda vaicāja viņam no galerijas.
Attīru kājas savam brālim Osīrijam, lai viņš ar zemes pīšļiem neapgāna debesis, — parashits Tifona tērpā atbildēja.
Nodīrājis pēdas, parashits paķēra izliektu stiepli, iebāza to nelaiķim degunā un sāka vilkt laukā smadzenes. Tad uzšķērda viņam vēderu un žigli izņēma iekšas, sirdi un plaušas.
Tikmēr Tifona palīgi atnesa četras lielas urnas, ko rotāja dievu Hapes, Emseta, Duamutfa un Kebneheufa galvas, un katrā no šīm urnām ielika kādu mirušā iekšējo orgānu.
Un ko tu tagad dari, brāli Tifon? — otrreiz vaicāja Isīda.
Šķīstu savu brāli Osīriju no visa laicīgā, lai viņš kļūtu cildenāks, — parashits atteica.
Līdzās marmora galdam atradās sālsūdens baseins. Parashiti, attīrījuši līķi, ielaida to baseinā, kurā tam bija jāmirkst septiņdesmit dienas. Tikmēr Isīda, pārstaigājusi visu galeriju, nokāpa zālē, kur parashits nupat kā bija uzšķērdis un attīrījis faraona līķi. Viņa. palūkojās uz marmora galdu un, redzēdama, ka tas ir tukšs, izbailēs jautāja:
— Kur ir mans brālis? Kur ir mans dievišķais vīrs?
Šai brīdī nogranda pērkons, ieskanējās taures un bronzas gongi. Parashits Tifona tērpā, ļauni iesmējies, iesaucās:
— Daiļā Isīda, tu, kas kopā ar zvaigznēm ielīksmo naktis! Nav vairs tava vīra! Nekad vairs mirdzošais Osīrijs neiekāps zelta laivā, nekad vairs saule neuzlēks pie debesīm! Es to izdarīju — es, Sets! Es noslēpu viņu tik dziļi, ka viņu neatradīs neviens dievs — pat visi dievi kopā!
Dzirdot šos vārdus, dieviete saplosīja drānas un sāka vaimanāt un plēst sev matus. Atkal nogranda pērkons, ieskanējās taures un nodunēja zvani, priesteru un priesterieņu pūlim pārskrēja kurnoņa, un pēkšņi visi metās virsū Tifonam, saukdami:
— Nolādētais tumsības gars, kas sacel tuksneša viesuļus, sabango jūru, apdzēs dienas gaismu! Kaut tu ieveltos bezdibenī, no kura pats dievu tēvs nespētu tevi
izpestīt! Nolādētais! Nolādētais Sets! Lai tavs vārds iedveš šausmas un riebumu cilvēkiem!