Visi ņēmās dauzīt Tifonu ar dūrēm un nūjām, un rudmatainais dievs metās bēgt un pēdīgi izskrēja no zāles.
Atkal trīskārt nodunēja bronzas gongs — un ceremonija beidzās.
Nu diezgan! — vecākais priesteris uzsauca pūlim, kas jau bija sācis pa īstam kauties. — Tu, Isīda, vari doties uz pilsētu, bet pārējie ejiet pie citiem nelaiķiem, kuri jau mūs gaida… Nenonieciniet parastos mirušos, jo vēl nav zināms, kā mums par šo samaksās…
Skaidrs, ka ne pārāk daudz! — balzamētājs piebilda. — Runā, ka valsts kase esot tukša, bet feniķieši draudot pārtraukt aizdevumus, ja viņiem nepiešķirs jaunas tiesības.
Kaut viņus mēris iznīdētu, tos jūsu feniķiešus! Viņi jau tiktāl sagrābuši visu savās rokās, ka drīz, tā vien raugi, būs jādiedelē no viņiem miežu plācenis!
Taču, ja viņi neiedos faraonam naudu, mēs par apbedīšanu neko nesaņemsim ….
Pamazām sarunas aprima, un visi pameta gaišzilo zāli. Tikai pie baseina, kur mirka faraona mirstīgās atliekas, palika sardze.
Šīs svinības, kas atveidoja leģendu, kurā Tifons (nakts un nozieguma dievs) nogalina Osīriju (sauli), bija vajadzīgas, lai uzšķērstu un attīrītu faraona līķi un sagatavotu viņu balzamēšanai.
Septiņdesmit dienu nelaiķis gulēja sālsūdenī — acīmredzot par piemiņu tam, ka ļaunais Tifons bija noslīcinājis brāļa līķi Sāls ezeros. Un katru dienu rītos un vakaros par Isīdu pārģērbtā priesteriene nāca uz gaišzilo zāli. Vaimanādama un plēsdama matus, viņa vaicāja klātesošajiem, vai kāds nav redzējis viņas dievišķo vīru un brāli.
Kad bija pagājis šis sēru laiks, zālē ieradās Osīrija dēls un mantinieks Hors ar savu svītu — un tikai viņi ieraudzīja baseinu ar ūdeni.
— Vai nemeklēt šeit mana tēva un brāļa līķi? — Hors jautāja.
Priesteriem skaļi gavilējot un mūzikai skanot, faraona mirstīgās atliekas tika atrastas un izceltas no baseina.
Tad līķi ievietoja akmens caurulē, pa kuru vairākas dienas plūda sakarsēts gaiss, un pēc kaltēšanas atdeva balzamētājiem.
Tagad sākās vissvarīgākās ceremonijas, kuras izpildīja mirušo atdusas vietas augstākie priesteri.
Faraona līķi, pavērstu ar galvu pret dienvidiem, mazgāja no ārpuses ar svētītu ūdeni, bet no iekšpuses — ar palmu vīnu. Uz grīdas, kas bija nokaisīta pelniem, sēdēja raudātājas un, plēsdamas sev matus un skrāpēdamas sejas, apraudāja mirušo. Ap nāves gultu bija sastājušies priesteri dievu veidolā: kailā Isīda ar faraonu kroni galvā, jauneklīgais Hors, Anubiss ar šakāļa galvu, Tots ar putna galvu un plāksnītēm rokās un daudzi citi.
Šīs godājamās sabiedrības uzraudzībā balzamētāji sāka piepildīt līķi ar smaržzālēm, zāģu skaidām un aromātiskiem sveķiem, nemitīgi skaitot lūgšanas. Viņa paša acu vietā mirušajam ielika stikla acis bronzas apdarē. Pēc tam līķi pārkaisīja ar sodu.
Tad pienāca cits priesteris un paziņoja klātesošajiem, ka nelaiķa miesa ir Osīrija miesa un visas tās īpašības ir Osīrija īpašības:
— «Viņa kreisā deniņkaula brīnumainais spēks ir dieva Turna deniņkaula spēks, bet viņa labā acs ir dieva Turna acs, kas ar saviem stariem caururbj tumsu. Viņa kreisā acs ir Hora acs, kas iznīcina visu dzīvo radību, viņa augšlūpa ir Isīda un apakšlūpa — Neftīda. Nelaiķa kakls ir dievs, rokas — dievu dvēseles, pirksti — debesu zalkši, dievietes Selkitas dēli. Viņa gurni ir Amona divi spārni, mugura — Sibu mugurkauls, vēders ir dievs Nue.»
Cits priesteris sacīja:
— «Mute man ir, lai runātu, kājas — lai staigātu, rokas — lai uzveiktu ienaidniekus. Es augšāmceļos, pastāvu, veru vaļā debesu vārtus, daru to, ko man vēlēja Memfisā.»
Tikmēr nelaiķim kaklā uzkāra no dārgakmeņa darinātu skarabeja attēlu ar uzrakstu:
«Ai, mana sirds, ko esmu saņēmis no mātes, kas man bija, kad dzīvoju uz zemes, — ai, sirds, nesacelies pret mani un neliecini man par ļaunu tiesas dienā!».
Tad priesteri aptina katru mirušā roku un kāju, katru viņa pirkstu ar lentēm, uz kurām bija uzrakstītas lūgšanas un burvju vārdi. Šīs lentes salīmēja ar sveķiem un balzāmiem. Uz krūtīm un kakla tika nolikts «Mirušo grāmatas» manuskripts, kura sentences skandēja priesteri:
— «Esmu tas, kuram neviens dievs nestājas ceļā. Kas viņš ir?
Viņš ir Tums savā aplī, viņš ir Ra savā aplī, kas uzlec debess austrumu pamalē. Esmu Vakardiena, un man zināma Rītdiena. Kas viņš ir?
Vakardiena ir Osīrijs, Rītdiena ir Ra tai dienā, kad viņš iznīdēs Visuma valdnieka ienaidniekus un kad upurēs savu dēlu Horu. Tai dienā, kad Osīrija šķirstu savā ceļā sastaps viņa tēvs Ra. Viņš uzveiks dievus pēc Amenti kalna valdnieka Osīrija pavēles.
Kas tas ir?
Amenti ir dievu dvēseļu esamība, kas radusies pēc Amenti kalna Valdnieka Osīrija pavēles. Amenti ir nerimtība, ko atmodinājis Ra. Ikviens dievs, tur ienākot, izcīna cīņu. Es pazīstu vareno dievu, kas tur mīt.
Es nāku no savas zemes, ierodos no savas pilsētas, izskaužu ļauno, atvairu slikto, atvairu šķīstos no netīrā. Dodos uz debess iemītnieku valstību, ieeju pa lielajiem vārtiem.
Un jūs, kas mani sagaidāt, sniedziet man roku, jo es būšu viens no jums!»1(Mirušo grāmata)
Kad katrs mirušā loceklis bija aptīts ar lūgšanu lentēm un apkarināts ar amuletiem, kad viņam krājumā jau bija diezgan sentenču, kas ļaus iedzīvoties dievu valstībā, laiks bija padomāt par dokumentu, kas atvērtu vārtus uz turieni. Tālab ka ceļā starp kapu un debesīm mirušo gaida četrdesmit divi bargi tiesneši, kas Osīrija vadībā izskata viņa zemes dzīvi. Vienīgi tad, kad nelaiķa sirds, nosvērta uz taisnības svariem, būs līdzvērtīga patiesības dievietei un kad dievs Tots, kas pieraksta uz plāksnītēm mirušā darbus, atzīs tos par labiem, — vienīgi tad Hors paņems ēnu pie rokas un vedīs viņu pie Osīrija troņa.
Un, lūk, tālab, lai mirušais varētu attaisnoties tiesas priekšā, mūmija jāietin papirusā, uz kura uzrakstīta visa viņa grēksūdze. Ievīstot mūmiju šai dokumentā, priesteri skaidri un izteiksmīgi, lai aizgājējs neko neaizmirstu, lasa:
— «Taisnības valdniek, nāku pie jums ar visīstāko patiesību: nevienam cilvēkam neesmu nodevīgā kārtā nodarījis ļaunu. — Neesmu sagādājis ciešanas nevienam no saviem tuvākajiem. — Neesmu pulgojis, nedz zaimojis patiesības namā. — Neesmu biedrojies ar ļaunu. — Pats neesmu darījis ļaunu. — Neesmu licis saviem padotajiem strādāt pāri spēkiem. — Neviens manas vainas dēļ nav tapis bailīgs, nabags, cietējs vai nelaimīgs. — Neesmu darījis neko tādu, ko nicinātu dievi — Neesmu mocījis vergus. — Neesmu mērdējis viņus badā, —Neesmu novedis viņus līdz asarām. — Neesmu nokāvis. — Neesmu licis nokaut nodevīgā kārtā. — Neesmu melojis.
Neesmu aplaupījis tempļus. — Neesmu samazinājis dieviem ziedotos upurus. — Neesmu zadzis maizi un apsējus mūmijām. — Neesmu nogrēkojies pret sava apgabala priesteri. — Neesmu atņēmis un ierobežojis viņa īpašumu. — Neesmu lietojis nepareizus svarus. — Neesmu atrāvis zīdaini no viņa barotājas krūts, — Neesmu pieļāvis zvērības. — Neesmu ķēris cilpās svētos putnus.
Neesmu kaitējis upes paliem. — Neesmu aizsprostojis kanālus. — Neesmu apdzēsis uguni nelaikā. — Neesmu zadzis dieviem atvēlētos upurus. — Esmu šķīsts… Esmu šķīsts … Esmu šķīsts …» 1(Mirušo grāmata 75.nodaļa)
Kad nelaiķis bija uzzinājis, kā izturēties mūžības valstībā un pirmām kārtām — kā attaisnoties četrdesmit divu dievu tiesas priekšā, priesteri deva viņam līdzi arī «Mirušo grāmatas» priekšvārdu un izskaidroja tās milzīgo nozīmi. Tādēļ balzamētāji, kas stāvēja ap nupat izveidoto faraona mūmiju, pagāja nostāk, un mirušo atdusas vietas virspriesteris čukstēja aizgājējam pie auss: