— «Zini, ka ar šo grāmatu tu piederēsi pie dzīvajiem un gūsi lielu ievērību dievu vidū.
Zini, ka neviens neuzdrošināsies tev stāties pretī. Paši dievi tev tuvosies, lai apskautu tevi un uzvemtu savā pulkā.
Zini, ka šī grāmata ļaus tev uzzināt, kas bija iesākumā.
Neviens cilvēks nav paudis tās saturu, neviena acs nav to redzējusi, un neviena auss nav to dzirdējusi. Šī grāmata ir pati patiesība, taču neviens nekad nav to iepazinis. Lai to ļauts aplūkot vienīgi tev un tam, kurš viņu tev iedevis! Neiztulko šo grāmatu pēc sava prāta un iztēles. Tā tiek rakstīta zālē, kur balzamē mirušos. Tas ir liels noslēpums, kuru nezina neviens vienkāršs mirstīgais, neviens pasaulē.
— Šī grāmata būs tev ceļamaize zemākajā garu valstībā, tā dos tavai dvēselei iespēju uzturēties uz zemes, apveltīs to ar mūžīgu dzīvošanu, un nevienam nebūs varas pār tevi.» 1(Mirušo grāmata 148.nodaļa)
Faraona mirstīgās atliekas ietērpa dārgās drānās, uz sejas uzlika zelta masku, uz sakrustotajām rokām — aproces un gredzenus. Zem galvas ķēniņam palika ziloņkaula atbalstu, uz kāda mēdza gulēt ēģiptieši. Un beidzot līķi ievietoja trīs šķirstos: papirusa šķirstā, kas bija klāts uzrakstiem, zeltītā ciedrkoka šķirstā un marmora šķirstā. Divu pirmo šķirstu apveidi precīzi atbilda mirušā ķermeņa apveidiem. Pat kokā iegrebtā seja bija līdzīga, tikai smaidoša.
Uzturējusies trīs mēnešus mirušo atdusas vietā, faraona mūmija bija gatava svinīgai apbedīšanai. Tad viņu nogādāja atpakaļ ķēniņa pilī.
Piecpadsmitā nodaļa
Visas šīs septiņdesmit dienas, kamēr faraona svētās atliekas mirka sālsūdens baseinā, Ēģipte sēroja.
Tempļi bija slēgti, nenotika procesijas. Neskanēja mūzika, netika rīkotas dzīres, dejotājas kļuva par apraudātajai un nevis dejoja, bet gan plēsa sev matus, kas arī sagādāja viņam ienākumus. Ļaudis nedzēra vīnu, neēda gaļu. Vislielākie augstmaņi staigāja rupjās drānās, basām kājām. Neviens neskuvās, izņemot priesterus, visapmātākie pat nemazgājās, bet notriepa seju ar dubļiem un kaisīja matus ar pelniem.
Itin visur — no Vidusjūras līdz Nīlas pirmajām krācēm, no Lībijas tuksneša līdz Sīnāja pussalai — valdīja klusums un bēdas. Bija apdzisuši Ēģiptes saule, bija aizgājis uz Rietzemi un pametis savus kalpus valdnieks, kas dāvāja ļaudīm prieku un dzīvību.
Augstākajās aprindās bija pieņemts runāt par vispārējam sērām, kuras izpaužas pat dabā.
Vai esi ievērojis, — viens augstmanis sacīja citam, — ka dienas kļuvušas īsākas un tumšākas?
Ja. Es neuzdrošinājos tev par to ieminēties, bet tā, patiešam ir. Es pat pamanīju, ka naktī pie debesīm ir mazāk zvaigžņu un ka pilns mēness bija redzams īsāku laiku, bet jauns mēness — ilgāk nekā parasti.
Gani stāsta, ka lopi ganības neēdot, bet tikai baurojot.
Bet es esmu dzirdējis no medniekiem, ka lauvas, sērodami par valdnieku, atteikušies no gaļas un vairs nemetas virsū stirnām.
Briesmīgi laiki! Ienāc pie manis šovakar, iedzersim pa glāzei piemiņas dzēriena, ko izgudrojis mans aldaris.
— Zinu … tev laikam ir tumšais Sīdonas alus?…
Lai dievi mūs pasargā! Tādā laikā lietot reibinošus dzērienus! Tas, ko izgudrojis mans aldaris, nav alus… Es to drīzāk salīdzinātu ar vīnu, kam pievienots muskuss un smaržzāles…
Īsten piemērots dzēriens laikā, kad mūsu valdnieks atrodas mirušo atdusas vietā, kur gaisā virmo muskusa un balzama smārds…
Tā augstmaņi sēroja visas septiņdesmit dienas.
Pirmās prieka šalkas pārskrēja Ēģiptei, kad no mirušo atdusas vietas pienāca ziņa, ka valdnieka ķermenis izņemts no sālsūdens baseina un ka balzamētāji un priesteri jau sākuši savus ritus.
Tai dienā ļaudis pirmoreiz apcirpa matus, notrausa dubļus no sejas, bet, kurš gribēja, — nomazgājās. Un tik tiešām nebija iemesla ilgāk sērot: Hors jau bija atradis Osīrija līķi, Ēģiptes valdnieks ar prasmīgo balzamētāju palīdzību bija atkal atguvis dzīvību un, priesteru lūgšanu un «Mirušo grāmatas» lasījumu atbalstīts, kļuvis līdzīgs dieviem.
Kopš šā brīža nelaiķis faraons Meri Amons Ramzess jau oficiāli ieguva Osīrija vārdu; neoficiāli viņu tā dēvēja jau tūlīt pēc nāves.
Ēģiptiešu tautas iedzimtais dzīvesprieks sāka ņemt virsroku pār sērām, jo sevišķi kareivju, amatnieku un zemnieku vidū. Bija arī gadījumi, kad vienkāršā tauta līksmojās pārlieku.
Nez no kurienes paklīda baumas, ka jaunais faraons, kuru visa tauta jau bija paguvusi iemīlēt, grib atvieglot zemnieku, strādnieku un pat vergu dzīvi.
Lūk, kādēļ mūrnieki, namdari un podnieki aizvien biežāk nevis mierīgi dzēra un tērzēja krodziņos par savam amata un ģimenes lietām, bet gan uzdrošinājās žēloties par nodokļiem un pat kurnēt par priesteru varu. Zemnieki brīvajā laikā nelūdza dievu un nepieminēja mirušos, bet spriedelēja, cik labi gan būtu, ja katram piederētu dažas vagas zemes un varētu atpūsties ik septīto dienu…
Par kareivjiem, it īpaši par svešzemnieku pulkiem, nav pat ko runāt. Šie ļaudis bija iedomājušies, ka viņi ir izredzēta kārta Ēģiptē vai drīzumā par tādu kļūs pēc kāda veiksmīga kara, kas teju, teju izcelsies.
Toties nomarhi un lauku muižu īpašnieki, bet pirmām kārtam dažādu tempļu virspriesteri noturēja jo svinīgākus aizlūgumus par mirušo valdnieku, lai gan varēja jau priecāties, jo faraons bija kļuvis par Osīriju.
Jaunais faraons būtībā nevienam līdz šim nebija nodarījis pāri, un augstmaņu skumju vienīgais iemesls bija baumas, kas tā ielīksmoja vienkāršo tautu. Nomarhi un augstmaņi vai stinga aiz šausmām, iedomājoties vien, ka viņu zemnieki varēs slaistīties piecdesmit dienas gadā un — vel ļaunāk — saņems īpašumā zemes gabalu — kaut vai tik lielu, ka tas varētu noderēt tik kapa vietai. Priesteri, raugoties Ramzesa XIII saimniekošanā, kļuva bāli, sakoda zobus un sašuta par valdnieka izturēšanos.
Ķēniņa pilī patiesi bija notikušas lielas pārmaiņas.
Faraons apmetās vienā no pils spārniem, kurā gandrīz visas telpas aizņēma karavadoņi. Pagrabstāvā viņš izvietoja grieķu kareivjus, augšstāvā — gvardi, bet pagalma puse — etiopiešus. Sardzē stāvēja aziāti, bet pie Ramzesa istabām bija ierādītas mītnes eskadronam, kura kareivji kopa ar viņu bija vajājuši Tehennu tuksnesī.
Piedevām vēl majestāte likās piemirsis neseno lībiešu dumpi, atkal dāvāja tiem savu žēlastību un nevienu nelika sodīt.
Tiesa, priesteri, kas dzīvoja lielākajā pilī, joprojām palika tur un izpildīja reliģiskās ceremonijas godājamā Sena vadībā. Bet, tā kā viņi vairs nepiedalījās faraona brokastīs, pusdienās un vakariņās, viņu ēdienkarte kļuva visai pieticīga.
Veltīgi svētie vīri atgādināja, ka viņiem jābaro deviņpadsmit dinastiju pārstāvji un daudzie dievi. Mantzinis, nopratis faraona velēšanos, atbildēja priesteriem, ka dievi un priekšteči iztikšot ar ziediem un smaržvielām, toties pašiem praviešiem, kā liek tikums, esot jāēd miežu plāceņi un jāuzdzer virsū ūdens vai alus. Lai pamatotu savus vulgāros uzskatus, mantzinis atsaucās uz virspriesteri Senu, kas dzīvoja grēknožēlnieka dzīvi, un turklāt vēl — uz faraonu, kurš, tāpat kā viņa karavadoņi, ēda no kareivju katla.
Tālab galma priesteri sāka klusībā domāt, vai nebūtu prātīgāk pamest neviesmīlīgo ķēniņa namu un pārcelties uz mājokļiem tempļu tuvumā, kur viņiem būtu mazāk pienākumu un nenāktos badoties. Un, iespējams, viņi tā arī darītu, ja godājamie Herhors un Nofri nebūtu viņiem pavēlējuši palikt savās vietās.