Taču arī Herhora stāvoklis, jaunajam faraonam nākot pie varas, nebija apskaužams. Viņš — vēl nesen visvarenais ministrs, kas gandrīz nekad nepameta ķēniņa istabas, — tagad vientulīgi sēdēja savā savrupmāja un dažkārt neredzēja jauno valdnieku desmitiem dienu. Viņš joprojām bija kara ministrs, bet tikpat kā vairs neizdeva pavēles, jo visas kara lietas faraons izlēma pats. Pats lasīja karavadoņu ziņojumus, pats izšķīra strīdīgus jautājumus, un viņa adjutanti nāca uz kara ministriju pēc nepieciešamajiem dokumentiem. Ja godājamais Herhors kādreiz arī tika uzaicināts pie valdnieka, tad vienīgi tādēļ, lai noklausītos pārmetumus.
Visiem augstmaņiem tomēr nācās atzīt, ka jaunais faraons daudz strādā.
Ramzess XIII cēlās pirms saullēkta, gāja vannā un kvēpināja vīraku Osīrija veidola priekšā. Tad noklausījās ziņojumus, ko viņam sniedza augstākais tiesnesis, visu Ēģiptes graudu noliktavu un laidaru galvenais rakstvedis, galvenais mantzinis un, beidzot, viņa galma ministrs, kuram nācās ciest vairāk par visiem, jo nebija dienas, kad valdnieks neaizrādītu viņam, ka galma uzturēšana izmaksā pārāk dārgi un ka tas ir pārlieku liels.
Tik tiešām ķēniņa pilī dzīvoja vairāki simti nelaiķa faraona sieviešu ar atbilstošu bērnu un kalpotāju skaitu. Saņemdams nemitīgus atgādinājumus, galma ministrs ik dienas izraidīja no pils kādus pārdesmit iemītniekus, bet pārējiem ierobežoja izdevumus. Rezultātā pēc mēneša visas galmadāmas kliegdamas un raudādamas aizsteidzās pie ķēniņienes Nikotrises meklēt aizstāvību.
Augstu godājamā ķēniņiene — māte tūdaļ pat devas pie valdnieka un, nokritusi viņa priekšā pie zemes, lūdza, lai dēls apžēlojas par sava tēva sievietēm un neļauj viņām nomirt badā un trūkumā.
Faraons, saraucis pieri, uzklausīja viņu un pavēlēja galma ministram vairs netaupīt uz sieviešu rēķina, taču vienlaikus paziņoja ķēniņienei — mātei, ka pēc tēva bērēm galmadāmas tikšot izraidītas no pils un nosūtītas uz muižām..
Mūsu galma uzturēšana izmaksā ap trīsdesmit tūkstošu talantu gada — pusotras reizes dārgāk nekā visas armijas uzturēšana. Es nevaru izdot tādu summu, neizputinot sevi un valsti,
Dari, kā zini, — ķēniņiene atteica. — Ēģipte pieder tev. Taču es baidos, ka izraidītie galminieki kļūs par taviem ienaidniekiem.
Tad faraons klusēdams paņēma māti aiz rokas, pieveda viņu pie loga un norādīja uz blīvajām šķēpnešu ierindām, kas soļoja pagalmā.
Šī faraona rīcība izraisīja negaidītas sekas. Ķēniņienes acīs, kas pirms brīža bija pilnas asaru, pavīdēja lepnums, viņa pieliecās, noskūpstīja dēla roku un aizkustinātā balsī sacīja:
— Tu patiešām, esi Isīdas un Osī rija dēls! Un es esmu labi darījusi, ziedodama tevi dievietei. Beidzot Ēģiptei ir īsts valdnieks!
Kopš tā laika ķēniņiene nekad vairs negāja pie dēla kādu aizstāvēt. Un, ja kāds lūdza viņu būt par aizbildni, mēdza atbildēt:
— Esmu viņa majestātes kalpone un iesaku arī jums pildīt valdnieka pavēles bez ierunām. Viss, ko viņš dara, ir dievu iedvesmots. Un kurš gan spēj pretoties dieviem!
Pēc brokastīm faraons nodarbojās ar kara ministrijas un valsts kases lietām, bet trijos pēcpusdienā lielas svītas pavadībā Izbrauca pie pulkiem, kuru apmetnes bija. Memfisas tuvumā, un vēroja karaspēka mācības.
Vislielākās pārmaiņas bija notikušas valsts kara lietas.
Nepilnos divos mēnešos faraons bija izveidojis piecus jaunus pulkus, pareizāk sakot — atjaunojis tos, kuri tika izformēti iepriekšējā valdnieka laikā. Virsnieki, kas bija nodevušies dzeršanai un kauliņu spēlei vai arī slikti izturējušies pret kareivjiem, tika atlaisti.
Kara ministrijas kancelejā, kur agrāk strādāja tikai priesteri, faraons iecēla savus visspējīgākos adjutantus, kas ļoti ātri apguva armijas lietvedību. Viņš lika sastādīt sarakstus, kuros būtu ietverti visi pie karavīru kārtas piederošie vīrieši, kas sen vairs nepildīja nekādus karadienesta pienākumus, vienīgi saimniekoja. Dibināja divas jaunas virsnieku skolas zēniem no divpadsmit gadu vecuma un atjaunoja, seno paradumu, saskaņā ar kuru kara jaunatne saņem brokastis tikai pēc trīs stundu ilgas soļošanas ierindās un kolonnās.
Un, visbeidzot, neviena karaspēka daļa vairs nedrīkstēja dzīvot ciematā, bet vienīgi kazarmas vai nometnē. Katram pulkam bija ierādīts mācību laukums, kur kareivji caurām dienām vai nu meta. akmeņus no lingām, vai arī šāva no loka pa mērķiem, kas atradās pārsimt soļu attālumā.
Tika arī izdots rīkojums karavīru kārtas ģimeņu vīriešiem vingrināties karamākslā regulāras armijas virsnieki vadībā. Jau divus mēnešus pēc Ramzesa XII nāves visa Ēģipte atgādināja kara nometni. Pat lauku un pilsētas bērni, kas līdz šim bija spēlējuši rakstvežus un priesterus, tagad, atdarinot pieaugušos, saka rotaļu karus. Visos laukumos un dārzos no rīta līdz vakaram svilpa akmeņi un bultas, un tiesas bija pārplūdinātas ar sūdzībām par miesas bojājumiem.
Ēģipti vairs nevarēja pazīt. Lai gan valdīja sēras, jaunais valdnieks bija radījis valstī lielu rosību.
Redzot, ka visi pilda viņa ķēniņa gribu, faraona lepnums auga augumā.
Taču pienāca brīdis, kad valdnieka vaigs apmācas.
Dienā, kad balzamētāji izcēla Ramzesa XII līķi no sālsūdens baseina, galvenais mantzinis, sniegdams kārtējo ziņojumu, sacīja faraonam:
Nezinu, ko iesākt… Mums kasē ir tikai divi tūkstoši talantu, bet nelaiķa valdnieka bērēm vajadzīgs vismaz tūkstotis
Kā — divi tūkstoši? — faraons brīnījās. — Kad pārņēmu varu, tu sacīji, ka mums esot divdesmit tūkstoši.
Astoņpadsmit mēs jau esam Iztērējuši.
Divos mēnešos?
Mums bija milzīgi izdevumi…
— Taisnība, — faraons atbildēja, — bet katru dienu taču ienāk jauni nodokļi.
— Nodokļi, — mantzinis turpināja, — nez kādēļ neienāk tādā daudzumā,-kā biju rēķinājis. Taču arī šīs naudas vairs nav… Uzdrošinos atgādināt jūsu. majestātei, ka mums ir pieci jauni pulki. Tātad kādi astoņi tūkstoši cilvēku pametuši savu darbu un dzīvo uz valsts rēķina. Faraons kļuva domīgs.
— Mums jādabū jauns aizņēmums, — viņš sacīja,
— Aprunājies ar Herhoru un Nofri, lai tempļi aizdod mums naudu.
Esmu jau runājis … Tempļi neko mums nedos…
Pravieši apvainojušies! — faraons pasmaidīja.
— Tādā gadījumā būs jāgriežas pie pagāniem. Atsūti pie manis Dagonu!
Vakarā ieradās feniķiešu augļotājs, krita faraona priekšā uz vaiga un uzdāvināja viņam ar dārgakmeņiem rotātu zelta kausu.
— Tagad es varu mierīgi nomirt! — Dagons iesaucās. — Mans visužēlīgais valdnieks uzkāpis troni!
— Taču pirms nāves, — faraons sacīja, — sagādā man dažus tūkstošus talantu.
Feniķietis apmulsa vai arī tikai izlikās, ka ir norūpējies.
Lai majestāte labāk liek man meklēt pēries Nīlā, — viņš atbildēja, — tad es aiziešu bojā uz vietas un mans kungs neturēs mani aizdomās, ka nevēlos palīdzēt. Bet sadabūt tādu summu … tagadējos laikos?…
Kā tad tā? — Ramzess XIII brīnījās, — Feniķiešiem nav naudas priekš manis?
Savas un mūsu bērnu asinis un dzīvību esam gatavi ziedot majestātei, — Dagons sacīja. — Bet naudu… Kur lai ņemam naudu? Senāk tempļi mums aizdeva uz piecpadsmit vai divdesmit procentiem gadā, taču kopš jūs, majestāte, vēl būdams troņmantnieks, apmeklējāt Hathoras templi pie Būbastijas, priesteri pilnīgi atteicās mūs kreditēt… Ja vien varētu, viņi jau šodien izdzītu mūs no Ēģiptes vai arī — vēl labprātāk — apkautu … Ai, kas tik mums nav jāpacieš viņu dēļ! Zemnieki strādā pa roku galam, maksā nieka nodokļus …. Iekausti kādu — tūdaļ dumpojas, un, ja nelaimīgais feniķietis griežas pēc palīdzības tiesā, viņš vai nu zaudē prāvu, vai maksā milzu atpirkšanās naudu… Redzams, mūsu dienas šai zemē ir skaitītas! — Dagons sūrojās.