Faraons sadrūma.
— Es parūpēšos, — viņš atteica, — lai jums spriež taisnīgu tiesu. Taču šobrīd man vajadzīgi kādi pieci tūkstoši talantu.
— Kur lai ņemam, valdniek? — Dagons stenēja. — Noradi mums, majestāte, pircējus — un mēs pārdosim savus namus un visu mājas mantu, lai tik izpildītu tavu pavēli… Bet kur ir pircēji?…. Ja nu vienīgi priesteri, kas nopirks mūsu mantību par pusvelti un turklāt nesamaksās skaidrā naudā!
Aizsūtiet kādu uz Tīru vai Sīdonu… — faraons sacīja. — Katra no šīm pilsētām taču varētu aizdot ne vien piecus, bet simt tūkstošus talantu…
Tīrā, Sīdona …. — Dagons atkārtoja. — Visa Feniķija patlaban krāj zeltu un dārglietas, lai atpirktos no asīriešiem… Mūsu zemē jau ložņā ķēniņa Tiglatpalasara ļaudis un saka — ja mēs ik gadus maksāšot bagātīgas nodevas, viņu ķēniņš un ierēdņi ne tikai mūs neapspiedīšot, bet ļaušot mums nopelnīt vairāk, nekā mēs nopelnām tagad ar jūsu majestātes un Ēģiptes žēlastību.
Faraons nobālēja un sakoda zobus. Feniķietis apķērās un steigšus piebilda:
— Bet ko es te kavēju jūsu majestātes laiku ar aplamām runām? Šeit, Memfisā, ir princis Hirams … Varbūt viņš visu izskaidros labāk, jo viņš ir gudrs vīrs un mūsu pilsētas augstās padomes loceklis.
Ramzess sarosījās.
— Tad sūti Hiramu ātrāk šurp! — viņš atbildēja. — Tālab ka tu, Dagon, runā ar mani nevis kā baņķieris, bet gan kā raudātāja apbedībās.
Feniķietis vēlreiz krita uz vaiga un jautāja:
— Vai godājamais Hirams nevarētu atnākt tūlīt? Tiesa, ir jau vēls, taču viņš tik ļoti baidās no priesteriem, ka labāk gribētu apliecināt savu cieņu jūsu majestātei naktī.
Faraons iekoda lūpā, taču piekrita. Viņš pat aizsūtīja Dagonam līdzi Tutmosu, lai tas atved Hiramu uz pili pa slepenu eju.
Sešpadsmitā nodaļa
Ap desmitiem vakarā pie faraona ieradās Hirams, tērpies tumšās drānās, kādas valkāja Memfisas tirgoņi.
Ko tu tā slapsties? — faraons aizvainots viņam jautāja. — Vai mana pils ir kāda spitālīgo patversme?
Ak, valdniek! — vecais feniķietis nopūtās. — Kopš esi kļuvis par Ēģiptes pavēlnieku, tie, kuri uzdrošinās tikties ar tevi un neziņot, ko esi runājis, tiek uzskatīti par noziedzniekiem…
— Kam tad jums jāziņo? — faraons vaicāja. Hirams pacēla acis un rokas pret debesīm.
Jūsu majestāte pazīst savus ienaidniekus… — viņš atbildēja.
Nav vērts viņus pieminēt, — faraons sacīja. — Tu zini, kādēļ esmu tevi ataicinājis? Gribu aizņemties dažus tūkstošus talantu…
Hirams ievaidējās un tā sagrīļojās, ka valdnieks atļāva viņam savā klātbūtnē apsēsties, kas bija lielākais pagodinājums.
Ērti apsēdies un atvilcis elpu, Hirams sacīja:
Kālab jāaizņemas, ja var arī citādi tikt pie lielas bagātības?
Kad iekarošu Nīnivi? — faraons viņu pārtrauca. — Tas vēl nebūs tik drīz, bet nauda man vajadzīga tūlīt.
Es nerunāju par karu, — Hirams atbildēja, — es runāju par tādu pasākumu, kas tūdaļ pat dotu valsts kasei prāvas summas un pastāvīgu gada ienākumu.
— Ka tas iespējams?
— Atļauj un palīdzi mums izrakt kanālu, kas savienotu Vidusjūru ar Sarkano jūru…
Faraons pietrūkās no krēsla.
Tu joko, vecais! — viņš iesaucās. — Kurš gan spēj paveikt tādu darbu, un kurš gribēs pakļaut Ēģipti briesmām? Jura taču mūs applūdinās…
Kāda jūra? Tak ne jau Sarkanā un ne Vidusjūra, — Hirams mierīgi atteica. — Es zinu, ēģiptiešu priesteri un inženieri ir pētījuši šo jautājumu un aprēķinājuši, ka tas ir ļoti izdevīgs pasākums… Izdevīgāku grūti iedomāties… Taču:.. viņi grib visu darīt paši, pareizāk — negrib, lai pie ta ķeras faraons.
— Kur tev pierādījumi? — Ramzess jautāja.
— Pierādījumu man nav, bet es atsūtīšu priesteri, kas tev visu izskaidros ar plāniem un aprēķiniem.
— Kas tas par priesteri? Brīdi padomājis, Hirams sacīja:
Vai varu paļauties, ka tas paliks starp mums? Viņš tev, valdniek, izdarīs lielākus pakalpojumus, nekā to spētu es. Viņam zināmi daudzi noslēpumi un daudzas … priesteru neģēlības…
Apsolu, — faraons atteica.
Šī priestera vārds ir Samentu. Viņš kalpo Seta templī pie Memfisas. Tas ir liels prātnieks, bet viņam vajadzīga nauda, un viņš ir ļoti godkārīgs … Un, tā kā priesteri neļauj viņam izcelties, viņš sacīja man — ja vien jūsu majestāte vēlēsies, viņš… gāzīšot priesteru kārtu. Viņš zina daudz noslēpumu … Ai, daudz!
Ramzess iegrima dziļās pārdomās. Viņš saprata, ka šis priesteris ir liels nodevējs, un vienlaikus atskārta, cik vērtīgus pakalpojumus Samentu varētu sniegt.
— Labi, — faraons sacīja, — es padomāšu par šo Samentu. Un tagad uz brīdi iedomāsimies, ka var uzbūvēt tādu kanālu. Kāds man no tā būs labums?
Pacēlis kreiso roku, Hirams sāka skaitīt uz tās pirkstiem.
Pirmkārt, — viņš sacīja, — Feniķija atdos Ēģiptei piecus tūkstošus talantu nenomaksāto nodevu. Otrkārt, Feniķija samaksās piecus tūkstošus talantu par tiesībām veikt darbus. Treškārt, kad sāksies darbi, mēs maksāsim Ēģiptei tūkstoš talantu nodokļu gadā un piedevām talantu par katriem desmit strādniekiem, kurus ta mums piegādās. Ceturtkārt, par katru ēģiptiešu inženieri mēs dosim jūsu majestātei talantu gadā. Piektkārt, kad darbi būs pabeigti, jūsu majestāte iznomās mums kanālu uz simt gadiem, un mēs maksāsim par to tūkstoš talantu gadā. Vai tā ir maza peļņa? — Hirams jautāja.
Bet tagad… šodien, — faraons sacīja, — vai dosit man šos piecus tūkstošus?
Ja tiks noslēgts līgums, dosim desmit tūkstošus un vēl pieliksim kādus trīs tūkstošus kā nodokli par trim gadiem uz priekšu.
Ramzess XIII kļuva domīgs. Neba pirmoreiz feniķieši piedāvāja ēģiptiešu faraoniem būvēt šo kanālu, taču allaž sastapās ar priesteru stūrgalvīgu pretestību. Ēģiptiešu priesteri vienmēr bija teikuši faraoniem, ka Ēģipti varot applūdināt Sarkanās jūras un Vidusjūras ūdeņi.
Bet, lūk, Hirams apgalvo, ka nekas tamlīdzīgs nenotikšot un ka priesteri to zinot…
— Jūs apsolāt, — faraons pec ilgāka brīža sacīja, — maksāt gadā tūkstoš talantu simt gadu laikā. Jus apgalvojat, ka šis smiltājos izraktais kanāls ir tik labs darījums, ka izdevīgāku grūti iedomāties … Es to nesaprotu un atzīšos, Hirarn, — man ir aizdomas…
Feniķietim iekvēlojās acis.
— Valdniek, — viņš sacīja, — pateikšu tev visu. Taču apzvēri man pie sava kroņa, pie sava tēva ēnas nevienam neatklāt šo noslēpumu …. Tas ir lielākais haldejiešu un ēģiptiešu priesteru un pat Feniķijas noslēpums. No tā atkarīga pasaules nākotne!
Nu, nu, Hiram … — faraons pasmaidīja.
Tevi, valdniek, — feniķietis turpināja, — dievi apveltījuši ar gudrību, enerģiju un cēlsirdību, tādēļ mēs tev uzticamies. Tu esi vienīgais valdnieks zemes virsū, kuram var atklāt šo noslēpumu, jo vienīgi tu spēj paveikt diženus darbus. Un tu sasniegsi tādu varenību, kādu vēl nav sasniedzis neviens cilvēks…
Faraons izjuta tīkamu lepnumu sirdī, taču neizrādīja to.
— Tu neslavē mani, — viņš sacīja Hiramam, — par to, ko vēl neesmu paveicis, bet pasaki — kādu labumu Feniķijai un manai valstij dos šis kanāls?