Hirams apsēdās ērtāk un klusinātā balsī iesāka:
— Tad zini, pavēlniek, — gan austrumos, gan dienvidos un ziemeļos no Asīrijas un Babilonijas nav vis tuksnesis vai purvāji, kur dzīvo briesmoņi, — tur atrodas plašas jo plašas zemes un valstis. Šīs zemes ir tik milzīgas, ka jūsu majestātes kājniekiem, kas slaveni ar saviem pārgājieniem, būtu gandrīz divi gadi jāsoļo uz austrumiem, lai šķērsotu tās.
Ramzess uzrauca uzacis kā cilvēks, kurš ļauj otram melot, lai gan saprot, ka tie ir meli.
Hirams viegli paraustīja piecus un turpināja: — Austrumos un dienvidos no Babilonijas, pie lielās jūras, dzīvo kad i simt miljoni cilvēku; viņiem ir vareni ķēniņi, priesteri viņiem ir gudrāki par ēģiptiešu priesteriem, viņiem ir senas grāmatas, prasmīgi amatnieki… Šīs tautas ne tikai prot darināt tikpat smalkus audumus, priekšmetus un traukus kā ēģiptieši, bet arī jau kopš neatminamiem laikiem ceļ virszemes un pazemes tempļus — un tie ir diženāki un bagātāki nekā Ēģiptē…
Turpini!.. Turpini!.. — faraons mudināja. Taču pēc Ramzesa sejas bija grūti noprast, vai viņu saistījis feniķieša stāsts vai arī viņš sašutis par Hirama meliem.
Šais zemēs ir pērles, dārgakmeņi, zelts, varš… Tur aug brīnumaina labība, ziedi un augi… Tur ir meži, kuros var mēnešiem ilgi klaiņot starp kokiem, kas ir resnāki par jūsu tempļu kolonnām un augstāki par palmām … Iedzīvotāji tur ir vienkārši un labsirdīgi… un, ja tu ar kuģiem aizsūtītu turp divus savus pulkus, tu varētu iekarot plašākas zemes nekā visa Ēģipte, bagātākas nekā Labirinta dārgumu krātuvē… Rīt, ja atļausi, atsūtīšu tev turienes audumu, koka, bronzas darinājumu paraugus. Atsūtīšu arī divus brīnišķīgo balzamu graudiņus, kurus norijot cilvēkam paveras mūžības vārti un viņš izjūt laimi, kāda lemta vienīgi dieviem…
Atsūti man audumu un darinājumu paraugus, — faraons piebilda, — taču balzāmi… lai paliek! Gan pagūsim izbaudīt mūžību un dievu klātesmi pēc nāves…
Bet tālāk uz austrumiem no Asīrijas, — Hirams turpināja, — atrodas vēl plašākas zemes — ar divsimt miljoniem iedzīvotāju.
Viegli gan tu piemet miljonus! — faraons pasmaidīja.
Hirams uzlika roku uz sirds.
— Zvēru, — viņš sacīja, — pie savu senču gariem un pie sava goda, ka runāju patiesību!
Faraons paliecās uz priekšu — viņu pārsteidza tik svinīgs zvērests.
— Stāsti! Stāsti tālāk! — viņš skubināja.
— Tad lūk, šīs zemes, — atkaļ uzsāka feniķietis, — ir ļoti dīvainas. Tur dzīvo ļaudis ar šķībām acīm un dzeltenu ādas krāsu. Šīm tautām ir ķēniņš, kuru sauc par Debesu dēlu un kuram palīdz valdīt gudrie, bet tie nav priesteri, un viņiem nav tādas varas kā Ēģiptē. Citādi šīs tautas atgādina ēģiptiešus. Tās godā mirušos senčus un rūpējas par viņu ķermeņiem. Tās lieto rakstību, kas līdzīga jūsu priesteru rakstībai, taču cilvēki tur staigā garās drānās no auduma, kas jums nav pazīstams, valkā sandales, kas atgādina mazus soliņus, bet galvā liek smailgalu kārbiņas … Viņu māju jumti arī ir smaili, ar uzliektām malām. Šīs neparastās tautas audzē daudz ražīgāku graudaugu par ēģiptiešu kviešiem un darina no tā dzērienu, kas ir stiprāks par vīnu. Viņiem ir arīdzan augs, kura lapas dod cilvēkam spēku, līksmu prātu un raisa možumu. Viņiem ir papīrs, un viņi apglezno to ar krāsainiem attēliem, viņiem ir māls, kas pēc apdedzināšanas top caurspīdīgs kā stikls un skan kā metāls … Rīt, ja jūsu majestāte atļaus, es atsūtīšu jums šo tautu izstrādājumu paraugus.
Tu stāsti brīnumus, Hiram! — faraons sacīja. — Taču es neredzu sakarību starp šiem tālo zemju jaukumiem un kanālu, kuru jūs gribat rakt…
Es tūdaļ paskaidrošu. Kad būs kanāls, visa feniķiešu un ēģiptiešu flote izbrauks Sarkanajā jūra, bet no tas dosies tālāk un pēc dažiem mēnešiem sasniegs šīs bagātās zemes, līdz kurām pa sauszemi gandrīz nav iespējams aizkļūt. Un vai jūsu majestāte, — Hirams kvēlošām acīm sacīja, — jau nesaskata dārgumus, kurus vairām tur iegūt: zeltu, dārgakmeņus, labību, kokus? Zvēru, valdniek, — viņš jūsmīgi turpināja, — ka tad tev būs vairāk zelta nekā tagad vara, koki nebūs dārgāki par salmiem, bet vergs — lētāks par govi… Tikai atļauj, valdniek, izrakt kanālu un piešķir mums piecdesmit tūkstošus algotņu…
Ramzess arīdzan aizrāvās.
Piecdesmit tūkstošus algotņu? — viņš atkārtoja. — Bet ko jūs man dosit par to?
Es jau sacīju: tūkstoš talantu gadā par tiesībām veikt darbus un piecus tūkstošus par strādniekiem, kurus mēs paši barosim un atalgosim.
— Un kurus nomocīsit ar darbu?
Lai dievi mūs pasargā! — Hirams iesaucās. — Kāds tur labums, ja iet bojā strādnieki? Jūsu majestātes kareivji, rokot kanālu, nestrādās vairāk kā tagad, būvējot nocietinājumus vai ceļus. Un kāda slava tev, valdniek! Kādi ienākumi valsts kasei! Kāds labums Ēģiptei! Visnabadzīgākajam zemniekam būs koka māja, vairāki lopi, darbarīki un, iespējams, pat vergs… Neviens faraons nav darījis valsti tik varenu un nav veicis tik diženu darbu!.. Jo kas gan ir nedzīvās un nekam nederīgās piramīdas salīdzinājumā ar kanālu, kas ļaus atvest bagātības no visām pasaules malām! ….
Un turklāt man būs piecdesmit tūkstoši kareivju uz austrumu robežas, — faraons piebilda.
Bez šaubām! — Hirams iesaucās. — Redzot tādus spēkus, kuru uzturēšana jūsu majestātei neko nemaksās, Asīrija neuzdrošināsies izstiept roku pēc Feniķijas.
Plāns bija tik žilbinošs un solīja tādus labumus, ka Ramzess XIII jutās apskurbis. Taču viņš neizrādīja to.
Hiram, — viņš sacīja, — tavi solījumi ir vilinoši…. Tik vilinoši, ka es baidos, vai tie neizraisīs kādas nepatīkamas sekas… Tādēļ man pašam viss labi jāapdomā un jāapspriežas ar priesteriem…
Labprātīgi viņi nekad tam nepiekritīs! — feniķietis iesaucās. — Taču — lai dievi piedod man zaimošanu! — esmu pārliecināts: ja augstākā vara valstī tagad pārietu priesteru rokās, pēc diviem trim mēnešiem viņi piedāvātu mums uzsākt šo būvi…
Ramzess palūkojās viņā ar vēsu nicinājumu.
— Atstāj priesterus manā ziņā, — viņš sacīja, — un labāk pierādi, ka viss, ko tu runāji, ir patiesība! Kas es būtu par ķēniņu, ja nespētu novērst traucēkļus starp savu gribu un valsts interesēm?
— Tu patiešām esi dižens valdnieks, — Hirams nočukstēja, palocīdamies līdz zemei.
Bija jau vēla nakts. Feniķietis atvadījās no faraona un kopā ar Tutmosu atstāja pili. Bet nākošajā dienā atsūtīja ar Dagonu šķirstiņu ar nezināmo zemju dārgumu paraugiem. Faraons atrada tajā dievu veidoliņus, indiešu audumus un gredzenus, opija graudiņus, bet otrā nodalījumā — sauju rīsu, tējas lapiņas, dažas apgleznotas porcelāna tasītes un vairākus krāsas un tušas zīmējumus uz papīra.
To visu ārkārtīgi uzmanīgi aplūkojis, faraons bija spiests atzīt, ka neko tamlīdzīgu nekad nav redzējis: ne rīsus, ne papīru, ne cilvēku attēlus ar smailgala cepurēm un greizām acīm.
Viņš vairs nešaubījās, ka ir kāda sveša zeme, kurā viss ir citāds nekā Ēģiptē: kalni, koki, mājas, tilti, kuģi….
«Un šī zeme droši vien pastāv jau gadsimtiem ilgi,» viņš domāja. «Mūsu priesteri zina par to, pazīst tās bagātības, taču neko nesaka …. Viltīgie nodevēji!.. Tie grib ierobežot faraonu varu, iegrūst viņus postā, lai vēlāk gāztu no troņa. Ai, mani priekšteči un pēcteči!» viņš domās teica. «Piesaucu jūs par lieciniekiem, ka darīšu šīm nelietībām galu! Es celšu godā gudrību, bet iznīdēšu liekulību; es dāvāšu Ēģiptei ilgus miera gadus.»