Tā prātodams, faraons pacēla acis un ieraudzīja Dagonu gaidām pavēles.
— Tavs šķirstiņš ir ļoti interesants, — viņš sacīja augļotājam. — Taču … ne jau to es gribēju no jums…
Feniķietis uz pirkstgaliem piegāja tuvāk un, noslīdzis faraona priekšā uz ceļiem, nočukstēja:
— Kad jūsu majestātei labpatiks parakstīt līgumu ar godājamo Hiramu, Tīra un Sīdona noliks pie jūsu kājām visas savas bagātības.
Ramzess sarauca uzacis. Viņu aizkaitināja nekaunība, ar kādu feniķieši iedrīkstējās izvirzīt viņam savus noteikumus. Viņš dzedri attrauca:
— Es vēl padomāšu un došu Hiramam atbildi. Tu vari iet, Dagon.
Pēc feniķieša aiziešanas Ramzess atkal iegrima domās. Viņa sirdī brieda neapmierinātība.
«Šie tirgoņi,» viņš prātoja, «uzskata mani par savu sabiedroto. Viņi pat uzdrošinās vilināt mani ar zelta maisu, lai piespiestu parakstīt līgumu! Tādu nekaunību nepieļautu neviens faraons. Diezgan! Ļaudis, kas Tiglatpalasara sūtņu priekšā krīt uz vaiga, nedrīkst sacīt man: «Paraksti, tad dabūsi…» Muļķa feniķiešu žurkas, kas, ielavījušās ķēniņa pilī, uzskata to par savu alu!..»
Jo ilgāk viņš domāja, jo skaidrāk atcerējās Hirama un Dagona izturēšanos, jo negantākas dusmas viņu pārņēma.
«Kā viņi uzdrošinās!.. Kā viņi uzdrošinās izvirzīt man noteikumus!»
Ei… Tutmos! — viņš pasauca. Mīlulis tūdaļ pat ieradās.
Ko pavēlēsi, valdniek?
Aizsūti kādu no zemākajiem virsniekiem pie Dagona ar vēsti, ka viņš vairs nav mans baņķieris! Viņš ir par stulbu, lai ieņemtu tik augstu stāvokli…
Bet kuram tad tu piešķirsi šo godu?
Pagaidām nezinu. Būs jāizvēlas kāds no ēģiptiešu vai grieķu tirgotājiem… Ļaunākajā gadījumā — griezīsimies pie priesteriem.
Šī ziņa aplidoja visas ķēniņa pilis, un nepagāja ne stunda, kad tā sasniedza Memfisu. Visā pilsētā stāstīja, ka feniķieši krituši faraona nežēlastībā, un pievakarē pūlis sāka demolēt ienīsto svešzemnieku tirgotavas. Priesteri sajuta atvieglojumu. Herhors pat ieradās pie svētā Nofri un sacīja viņam:
Mana sirds nojauta, ka mūsu valdnieks novērsīsies no šiem pagāniem, kuri sūc tautas asinis. Domāju, ka mums kaut kādā veidā jāpateicas viņam.
Un varbūt jāatdara viņa priekšā mūsu mantnīcu durvis? — svētais Nofri dzēlīgi jautāja. — Nesteidzies, godātais… Esmu jau iepazinis šo jaunekli, un vai! mums, ja kaut reizi ļausim viņam gūt virsroku…
Bet ja viņš pārtrauks sakarus ar feniķiešiem?
Ar to viņš vienīgi iegūs — nevajadzēs maksāt parādu, — Nofri atteica.
Manuprāt, — brīdi padomājis, sacīja Herhors, — ir pienācis brīdis, kad mēs varam atgūt jaunā faraona labvēlību. Iekarsīgs dusmās — viņš prot arī būt pateicīgs. Esmu to izbaudījis…
Tu maldies ikvienā vārdā! — stūrgalvīgais Nofri viņu pārtrauca. — Pirmkārt, princis vēl nav faraons, tādēļ ka nav kronējies templī… Otrkārt, viņš nekad nebūs īsts faraons, jo atteicies iesvētīties virspriesteru kārtā. Un, visbeidzot, mums viņa žēlastības nevajag; viņam pašam vajadzētu lūgt piedošanu dieviem, kurus tas pulgo ik uz soļa!
Dusmās aizelsies, Nofri atvilka elpu un turpināja:
Viņš nodzīvoja mēnesi Hathoras templī, kur apguva augstāku gudrību, un uzreiz pēc tam sāka biedroties ar feniķiešiem. Turklāt viņš gāja uz Ištaras templi un vēl ieguva šī tempļa priesterieni, kas vispār ir pretrunā ar jebkuras reliģijas priekšrakstiem… Pēc tam atklāti ņirgājās par manu dievbijību… Viņš sapinās ar tādiem pašiem vējgrābšļiem kā pats un ar feniķiešu starpniecību izdibināja valsts noslēpumus… Un, tikko uzkāpis tronī… pareizāk sakot, uz pirmā troņa pakāpiena, jau apkauno priesterus, musina zemniekus un kareivjus un atjauno sakarus ar saviem draugiem feniķiešiem… Vai esi aizmirsis to visu, godājamais Herhor? Bet, ja tomēr atceries, vai neaptver, cik bīstams mums šis zaļknābis? Viņš taču stūrē valsts kuģi, kas jāizvada starp virpuļiem un klintīm. Kurš man galvos, ka šis bezprātis, kas vakar aicinājis feniķiešus pie sevis, bet šodien jau sanīdies ar viņiem, rīt nepazudinās visu valsti?
Kas no tā visa izriet? — Herhors jautāja, cieši vērdamies virspriesterim acīs.
Tas, ka mums nav pamata viņam pateikties un reizē izrādīt savu vājumu. Viņam par varēm gribas dabūt naudu, bet mēs nedosim!
— Nu … un tālāk? — Herhors atkal jautāja.
Tālāk lai pārvalda valsti un palielina armiju bez naudas! — Nofri pikti atteica.
Bet… ja nu viņa izbadējusī armija gribēs izlaupīt tempļus? — Herhors taujāja.
— Ha-ha-ha! — Nofri sāka smieties.
Taču pēkšņi kļuva nopietns un, zemu palocījies, zobgalīgi sacīja:
Tas jau ir tavā ziņā, godājamais. Cilvēkam, kas tik daudzus gadus pārvaldījis valsti, jāapzinās šīs briesmas.
Labi, — Herhors lēnām iesāka, — pieļausim, ka es mācētu novērst valstij draudošās briesmas. Bet vai tu, svētais tēvs, būdams vecākais virspriesteris, spētu pretoties tam, kurš nopulgo priesteru kārtu un svētnīcas?
Brīdi viņi raudzījās viens otram acīs.
— Tu jautā man, vai es spētu? — Nofri atkārtoja. — Vai es spētu? Man nebūtu nemaz īpaši jāpūlas. Dievi man devuši varu pār pērkonu, kas izdeldēs ikvienu zaimotāju.
— Cst! — Herhors nočukstēja. — Lai notiek tā!
— Ar priesteru augstās padomes piekrišanu vai arī bez priesteru ziņas, — Nofri piebilda. — Kad laiva grimst, nav laika skaidroties ar airētājiem.
Abi izšķīrās drūmā noskaņojumā.
Tās pašas dienas vakarā faraons ataicināja viņus pie sevis.
Viņi ieradās noteiktajā laikā, zemu paklanījās faraonam un nostājās savrup, neskatīdamies viens uz otru.
«Vai būtu saķildojušies?» Ramzess nodomāja. «Nu ko, tas nemaz nav slikti.»
Brīdi vēlāk ienāca svētais Sens un pravietis Pentuers.
Ramzess apsēdās uz paaugstinājuma un, norādījis četriem priesteriem uz zemiem soliņiem sev iepretim, sacīja:
— Svētie tēvi! Neesmu līdz šim jūs aicinājis uz padomi, jo visas manas pavēles attiecās vienīgi uz kara lietām.
Tās ir tavas tiesības, valdniek, — Herhors piemetināja.
Esmu darījis visu, ko var tik neilgā laikā, lai nostiprinātu valsts aizsardzības spējas. Esmu dibinājis divas jaunas virsnieku skolas un atjaunojis piecus izformētus pulkus.
Tās ir tavas tiesības, valdniek, — Nofri sacīja.
Par citiem militāriem pārkārtojumiem es nerunāju, tālab ka jūs, svētie viri, tas nevar interesēt….
Tev taisnība, valdniek, — vienbalsīgi apliecināja Nofri un Herhors.
Taču ir kāds cits jautājums, — faraons paziņoja, apmierināts, ka viņam piekrīt šie augstmaņi, no kuriem viņš bija gaidījis iebildumus. — Tuvojas mana dievišķā tēva bēru diena, bet valsts kasē nav pietiekamu līdzekļu.
Nofri piecēlās no soliņa.
— Osīrijs Meri Amons Ramzess, — viņš sacīja, — bija taisnīgs ķēniņš. Viņš nodrošinājis savai tautai ilgstošu mieru un vairojis dievu slavu. Atļaujiet, jūsu majestāte, lai šī dievbijīgā faraona bēres notiek uz tempļu rēķina!
Ramzesu XIII pārsteidza un aizkustināja tēvam parādītais gods, Viņš brīdi klusēja, it kā nevarēdams rast atbildi, un pēdīgi sacīja:
— Esmu jums ļoti pateicīgs par godu, kuru jūs parādāt manam dieviem līdzīgajam tēvam. Dodu jums savu piekrišanu un vēlreiz pateicos…
Ramzess apklusa, atbalstīja galvu rokā un sēdēja tā, it kā izcīnīdams iekšēju cīņu. Pēkšņi viņš pacēla galvu, seja viņam bija atdzīvojusies, acis mirdzēja.