Mani aizkustina, — viņš sacīja, — jūsu labvēlības apliecinājums, svētie tēvi! Ja jums ir tik dārga mana tēva piemiņa, domāju, ka arī man jūs nevēlēsit ļaunu ….
Vai tu šaubies par to? — virspriesteris Sens jautāja.
Tev taisnība, — faraons turpināja, — es veltīgi turēju jūs aizdomās, ka esat aizspriedumaini pret mani. Taču gribu visu vērst par labu un būšu ar jums vaļsirdīgs…
Lai dievi tevi svētī, valdniek! — Herhors sacīja.
Teikšu atklāti. Mans dievišķais tēvs, būdams vecs un slims un pārlieku nododamies priestera pienākumiem, nespēja veltīt tik daudz spēka un laika valsts lietām, cik varu es. Esmu jauns, vesels, brīvs un tādēļ gribu valdīt un valdīšu pats. Tāpat kā karavadonim jākomandē armija pēc sava prāta, tā arīdzan es pārvaldīšu valsti. Tāda ir mana negrozāmā griba, un es no tā neatkāpšos. Taču es saprotu — pat vislielākā pieredze nevarētu man aizstāt uzticamus kalpus un gudrus padomdevējus. Tādēļ es dažkārt vaicāšu jums padomu dažādos jautājumos…
Tālab jau pastāv jūsu majestātes troņa augstā padome, — Herhors paziņoja.
— Labi, — faraons tikpat mundri turpināja, — es izmantošu jūsu pakalpojumus un tūdaļ pat, jau šajā pašā brīdī…
— Pavēli, valdniek… — Herhors sacīja.
Es gribu uzlabot ēģiptiešu tautas dzīvi. Bet, tā kā pārsteidzīga rīcība šādās lietās var tikai kaitēt, sākumam atvēlēšu tai pēc sešām darbadienām vienu atpūtas dienu…
Tā bijis astoņpadsmit dinastiju valdīšanas laikā. Šis likums ir tikpat vecs kā pati Ēģipte, — Pentuers ieminējās.
Atpūšoties ik septīto dienu, katram strādniekam būs piecdesmit brīvas dienas gadā, tas ir, viņa kungam būs jāzaudē piecdesmit drahmas. Bet miljons strādnieku dos valstij ap desmit tūkstošu talantu zaudējumu gadā, — Norfi sacīja. — Mēs jau to esam aprēķinājuši tempļos, — viņš piebilda.
— Jā — Pentuers apliecināja, — zaudējumi būs, bet tikai pirmajā gadā, jo, kad tauta atpūtīsies un nostiprinās savus spēkus, turpmākajos gados tā atstrādās visu ar uzviju.
— Tā ir, kā tu saki, — Nofri atbildēja, — taču katrā ziņā jāsagādā šie desmit tūkstoši talantu pirmajam gadam. Un es domāju, ka nebūtu par ļaunu arī divdesmit tūkstoši…
Tev taisnība, godājamais Nofri, — faraons ierunājās, — izdarot pārkārtojumus, kurus esmu iecerējis savā valstī, divdesmit un pat trīsdesmit tūkstoši talantu nebūs pārāk liela summa… Tādēļ, — viņš tūlīt piebilda, — man būs vajadzīga jūsu palīdzība, svētie vīri….
Mēs esam gatavi ikvienu tavu nodomu atbalstīt ar lūgšanām un procesijām, — Nofri sacīja.
— Protams, lūdziet dievus un aiciniet to darīt arī tautu. Taču piedevām dodiet valstij trīsdesmit tūkstošus talantu, — faraons atteica.
Virspriesteri klusēja.
Brīdi nogaidījis, faraons vērsās pie Herhora:
Tu klusē?…
Tu pats sacīji, valdniek, ka valsts kasē nav naudas pat Osīrija Meri Amona Ramzesa bērēm. Kur lai ņemam trīsdesmit tūkstošus talantu?
Un Labirinta dārgumi?
Tās ir dievu bagātības, kuras drīkst aiztikt tikai ārkārtējas valsts vajadzības brīdī, — Nofri atteica.
Ramzesu XIII sagrāba niknums.
Ja ne zemniekiem, — viņš iekliedzās, uzsizdams dūri pa troņa paroci, — tad man vajadzīga šī summa!
Tu vari, — Nofri atbildēja, — gada laikā iegūt vairāk nekā trīsdesmit tūkstošu talantu, bet Ēģipte — divreiz tik daudz.
Kādā veidā?
Ļoti vienkārši. Liec, valdniek, padzīt no mūsu zemes feniķiešus, — Nofri sacīja.
Šķita, ka faraons tūlīt metīsies nekaunīgajam priesterim virsū. Viņš bija nobālējis, lūpas viņam drebēja, acis bija izspiedušās no dobumiem. Taču viņš apvaldijās un apbrīnojami mierīgi sacīja:
— Nu diezgan! Ja jūs man nevarat dot labākus padomus, es iztikšu bez tiem … Mēs taču esam iedevuši feniķiešiem saistības rakstu — līdz pēdējam nomaksāt mūsu parādus. Vai tas tev neienāca prātā, Nofri?
— Piedod, valdniek, bet šobrīd mani nodarbina citas domas. Tavi senči bronzā un akmenī iekaluši, ka veltes, kuras viņi ziedojuši dieviem un tempļiem, pieder un mūžam piederēs dieviem un tempļiem.
— Un jums, — faraons zobgalīgi piebilda.
— Tikpat lielā mērā, cik valsts pieder tev, valdniek, — virspriesteris izaicinoši atbildēja, — Mēs sargājam un vairojam šis bagātības, bet izšķērdēt tās mums nav tiesību…
Dusmu pārņemts, faraons atstāja sanāksmi un devās uz savām istabām. Viņš bija atskārtis savu stāvokli visā tā skaudrumā.
Viņš vairs nešaubījās, ka priesteri viņu ienīst. Tie bija tie paši lepnības apstulbotie augstmaņi, kas pērngad nepiešķīra viņam Menfatas korpusu un padarīja viņu par vietvaldi vienīgi tādēļ, ka, pēc viņu domām, aiziedams no pils, viņš izrāda savu pazemību. Tie paši, kas sekoja katrai viņa kustībai, rakstīja par viņu ziņojumus un viņam, troņmantniekam, neteica ne vārda par līgumu ar Asīriju. Tie paši, kas krāpa viņu Hathoras templī un pie Sāls ezeriem apkāva gūstekņus, kurus viņš bija solījis apžēlot.
Faraons atcerējās Herhora klanīšanos, Nofri skatienus un viņu abu balss toni. Aiz ārējās godbijības vai ik brīdi pavīdēja augstprātība un nicinājums. Viņam vajadzīga nauda, bet priesteri piedāvā lūgšanas. Un vēl uzdrošinās apgalvot, ka viņš neesot vienīgais pavēlnieks Ēģiptē…
Jaunais faraons neviļus pasmaidīja: viņam ienāca prātā nolīgti gani, kuri saka saimniekam, ka viņš nav noteicējs par savu ganāmpulku. Taču patiesībā stāvoklis bija draudīgs. Valsts kasē bija atlikuši kādi tūkstoš talanti, kuru varēja pietikt septiņām, lielākais, desmit dienām. Un ko pēc tam?… Ko sacīs ierēdņi, kalpotāji un, galvenais, kareivji, kuri ne tikai nesaņems algu, bet gluži vienkārši cietīs badu?
Virspriesteriem, protams, ir zināms faraona grūtais stāvoklis, un, ja reiz viņi nesteidzas palīdzēt, — tātad grib viņu pazudināt… un pazudināt jau tuvākajās dienās, Vēl pirms tēva bērēm…
Ramzesam ienāca prātā kāds gadījums no bērnības.
Viņš vēl bija priesteru audzēknis, kad dievietes MLitas svētkos uzstājās visā Ēģiptē slavens āksts, kurš tēloja nelaimīgu varoni. Varonis pavēlēja — bet viņam neklausīja. Uz viņa dusmām atbildēja ar smiekliem. Un, kad viņš, gribēdams sodīt zobgaļus, paķēra cirvi, kāts salūza viņa rokā. Beigās viņam uzlaida virsū lauvu. Neaizsargātais varonis metās bēgt, taču izrādījās, ka viņu vajā nevis lauva, bet gan cūka lauvas ādā. Skolēni un skolotāji smējās līdz asarām, vērojot šīs izdarības, bet mazais princis sēdēja sadrūmis; viņam bija žēl cilvēka, kurš tiecās paveikt ko diženu, bet krita visiem par apsmieklu.
Šī aina un ar to saistītās izjūtas skaidri atdzīvojās faraona atmiņā.
«Par tādu viņi grib padarīt mani,» viņš pie sevis noteica.
Viņu pārņēma izmisums. Viņš saprata, ka, iztērējis pēdējo talantu, zaudēs savu varu un reizē ar to arī dzīvību.
Bet te viņa domas ieguva citu virzienu. Faraons apstājās istabas vidū.
«Kas mani gaida?… Tikai nāve … Es došos pie saviem slavenajiem senčiem, pie Ramzesa Lielā…. Taču viņiem es nevaru sacīt, ka aizgāju bojā neaizstāvēdamies … Tad pēc visām dzīves nelaimēm mani gaidītu mūžīgs negods …»
Kā? Viņš, lībiešu uzvarētājs, lai piekāptos dažiem liekuļiem, ar kuriem viegli tiktu galā viens aziātu pulks? Tātad tikai tālab, ka Nofri un Herhors grib valdīt pār Ēģipti un faraonu, viņa kareivjiem būs jācieš bads, bet miljons zemnieku nesaņems svētīgo atpūtu?… Vai tempļus nav cēluši viņa senči? Vai viņi tos nepiepildīja ar kara laupījumu? Kas uzvarēja kaujās — priesteri vai kareivji? Tad kam ir tiesības uz tempļu dārgumiem? Priesteriem vai faraonam un viņa armijai?