Jaunais faraons paraustīja plecus un lika pasaukt Tut-mosu.
Lai gan bija vēla nakts, ķēniņa mīlulis ieradās nekavējoties.
— Zini, — faraons sacīja, — priesteri atteicās man aizdot naudu, lai gan valsts kase ir tukša…
Tutmoss izslējās.
— Vai pavēlēsi aizvest viņus uz cietumu? — viņš jautāja.
— Un tu to izdarītu?
Nav Ēģiptē virsnieka, kurš neizpildītu mūsu pavēlnieka un vadoņa pavēli.
Tādā gadījumā, — faraons lēnām sacīja, — tādā gadījumā … nevajag nevienu apcietināt… Es pietiekami paļaujos uz sevi un nicinu viņus. Sprāgoni, ko cilvēks ierauga uz ceļa, viņš neies glabāt apkaltā lādē, bet apies tam apkārt…
— Taču hiēnu sēdina būrī, — Tutmoss iebilda.
— Vēl ir par agra, — Ramzess atbildēja. — Man. jābūt iecietīgam pret šiem cilvēkiem vismaz līdz mana tēva bērēm, citādi viņi var apgānīt viņa svēto mūmiju un iztraucēt viņa dvēseles mieru … Bet tagad, lūk, ko: dodies rīt pie Hirama un pasaki viņam, lai atsūta man to priesteri, par kuru esam runājuši.
Tiks izpildīts! Taču man tev jādara zināms, ka šodien pūlis postījis Memfisas feniķiešu namus…
Ak tā! To nu gan nevajadzēja!
Un vēl man liekas, — Tutmoss turpināja, — kopš esi licis Pentueram pētīt zemnieku un amatnieku stāvokli, priesteri musina nomarhus un muižniekus… Viņi apgalvo, ka tu gribot izputināt muižniekus par labu zemniekiem…
Un muižnieki tam tic?
Ir tādi, kuri tic, taču citi saka atklāti, ka tās esot priesteru Intrigas pret tevi.
Bet ja nu. es patiešām gribētu uzlabot zemnieku dzīvi? — faraons jautāja,
Tu, valdniek, darīsi to, ko uzskatīsi par vajadzīgu, — Tutmoss atbildēja.
Lūk, tāda atbilde man patīk! — līksmi Iesaucās Ramzess XIII. — Esi mierīgs un pasaki muižniekiem, ka viņi neko nezaudēs, pildot manas pavēles, gluži otrādi — viņu stāvoklis uzlabosies. Ēģiptes bagātības beidzot jāatņem necienīgajiem un jāatdod uzticamajiem kalpiem.
Faraons atvadījās no sava mīluļa, un apmierināts devās pie miera. Viņa mirklīgais izmisums tagad viņam šķita smieklīgs.
Nākamajā dienā ap pusdienlaiku viņa majestātei tika ziņots, ka ieradusies feniķiešu tirgotāju deputācija.
— Vai tikai netaisās sūdzēties par uzbrukumu viņu namiem? — faraons jautāja.
— Nē, — adjutants atteica, — viņi grib tev pasniegt veltes.
Tik tiešām, kādi pārdesmit feniķieši ar Rabsunu priekšgalā bija atnākuši ar dāvanām. Kad faraons iznāca pie viņiem, feniķieši nokrita pie zemes, pēc tam Rabsuns paziņoja, ka. pēc sena paraduma viņi uzdrošinoties nolikt savas niecīgās veltes pie kājām valdniekam! kas dāvājot viņiem dzīvību, bet viņu mantībai drošību,
Un sāka kraut galdos zelta bļodas, ķēdes un dārgakmeņiem pildītus kausus. Rabsuns nolika uz troņa pakāpieniem paplāti ar papirusa tīstokli, kur bija uzrakstīta feniķiešu apņemšanās dot armijai visu nepieciešamo par diviem tūkstošiem talantu,
Viss kopā bija dāsna dāvana kādu trīstūkstoš talantu vērtībā.
Faraons visžēlīgi pateicās uzticamajiem tirgotājiem., apsolīdams viņiem savu aizgādību. Feniķieši aizgāja aplaimoti.
Ramzess XIII atviegloti uzelpoja. Valsts kases izsīkšana un līdz ar to nepieciešamība lietot vardarbīgus līdzekļus pret priesteriem atvirzījās vēl par desmit dienām. Vakarā Tutmosa pavadībā viņa majestātes kabineta atkal ieradās godājamais Hirams. Šoreiz viņš nesūdzējās par nogurumu, bet, nokritis uz vaiga, raudulīgā balsī sāka lādēt muļķa Dagonu.
Man kļuvis zināms, — viņš uzsāka, — ka šis nešķīstenis iedrošinājies atgādināt jūsu majestātei mūsu norunu par kanālu līdz Sarkanajai jūrai… Kaut viņš iznīktu!.. Kaut viņu saēstu spitālība! … Lai viņa bērni top par cūkganiem, bet mazbērni piedzimst par jūdiem … Tu, valdniek, tikai pavēli — un visas bagātības, kādas vien Feniķijai pieder, tā noliks pie tavām kājām, neprasīdama nekādus līgumus un nekādas parādzīmes… Vai mēs kādi asīrieši vai … priesteri, — viņš piebilda čukstus, — un mums nepietiek ar vienu tik varena valdnieka vārdu?
Un ja nu es, Hiram, tiešām pieprasītu lielu summu? — faraons vaicāja.
Kādu?
Piemēram, trīsdesmit tūkstošus talantu,
Tagad? Uzreiz?
Nē, gada laikā.
— Tu saņemsi to, — Hirams atbildēja, ilgi nedomādams.
Faraons bija pārsteigts par šādu devību.
— Bet man vismaz jādod jums kāda ķīla…
— Tikai skata pēc, — feniķietis atbildēja. — Jūsu majestāte dos mums ķīlā raktuves, lai nemodinātu priesteru aizdomas. Citādi Feniķija atdotu jums sevi visu bez kādām ķīlām un parādzīmēm..
— Un kanāls? Vai līgums man jāparaksta tūlīt? — faraons jautāja.
— Nebūt ne. Tu noslēgsi līgumu, kad vēlēsies. Ramzesam šķita, ka prieks viņu spārnojis. Tikai tagad viņš sajuta ķēniņa varas saldmi — un turklāt ar feniķiešu gādību!
— Hiram, — viņš sacīja, vairs nevaldīdams pār sevi, — šodien pat dodu jums, feniķiešiem, atļauju būvēt kanālu, kas savienos Vidusjūru ar Sarkano jūru…
Sirmgalvis nokrita faraonam pie kājām.
Tu esi dižākais ķēniņš, kāds jebkad valdījis zemes virsū! — viņš iesaucās.
Pagaidām tu nedrīksti par to sacīt nevienam, jo manas slavas ienaidnieki ir nomodā. Bet par apliecinājumu dodu tev savu ķēniņa gredzenu…
Viņš novilka no pirksta gredzenu ar maģisku akmeni, uz kura bija iegravēts Hora vārds, un uzmauca to feniķietim pirkstā.
— Visas Feniķijas bagātības ir tavā rīcībā! — Hirams dziļi aizkustināts atkārtoja. — Tu paveiksi dižus darbus, un tavs vārds būs slavas apmirdzēts, kamēr vien spīdēs saule.
Faraons apskāva viņa sirmo galvu un lika viņam apsēsties,
— Tātad mēs esam sabiedrotie, — brīdi klusējis, faraons sacīja, — un es ceru, ka tas nesīs labklājību Ēģiptei un Feniķijai…
— Visai pasaulei! — Hirams iesaucās.
Pasaki man tomēr, princi, — kādēļ tu man tā uzticies?
Es pazīstu tavu cēlo raksturu… Ja tu, valdniek, nebūtu faraons, tu. pēc dažiem gadiem kļūtu par visbagātāko feniķiešu tirgotāju un mūsu padomes galvu…
Pieļausim, — Ramzess atteica, — taču, lai turētu jums doto solījumu, man vispirms jāiznīcina priesteri. Tā ir cīņa, bet cīņas iznākums nav zināms…
Hirams pasmaidīja.
— Valdniek, — viņš sacīja, — ja mēs būsim tik zemiski, ka pametīsim tevi, kad valsts kase ir tukša, bet ienaidnieki pārdroši, tu zaudēsi cīņu! Cilvēks bez līdzekļiem viegli kļūst mazdūšīgs, un no nabadzīga ķēniņa novēršas gan viņa armija, gan pavalstnieki, gan augstmaņi… Bet, tā kā tev, valdniek, ir mūsu zelts un mūsu aģenti, kā arī tava armija un karavadoņi, priesteri tev nesagādās vairāk rūpju kā skorpions zilonim. Tiklīdz uzliksi viņiem kāju, viņi būs samīti… Taču tā vairs nav mana darīšana. Dārzā gaida virspriesteris Samentu, kuram jūsu majestāte lika ierasties. Es aizeju. Tagad viņa kārta… Taču sagādāt naudu es neatsakos, un ar trīsdesmit tūkstošiem talantu jūsu majestāte var rēķināties…
Hirams atkal nokrita uz vaiga un devās projām, solīdams atsūtīt Samentu.
Samentu drīz vien bija klāt. Kā Seta priesterim pieklājas, viņš bija neskuvies, pinkainiem matiem. Seja viņam bija skarba, acīs vīdēja gudrība. Viņš paklanījās, lieki nezemodamies, un mierīgi izturēja faraona caururbjošo skatienu.