— Sēdies! — valdnieks sacīja.
Priesteris apsēdās uz grīdas,
— Tu man patīc, — Ramzess sacīja. — Tev ir hiksa stāja un sejas vaibsti, bet hiksi ir visdrosmīgākie kareivji manā armijā.
Un pēkšņi pajautāja:
— Vai tu pastāstīji Hiramam par mūsu priesteru nolīgumu ar asīriešiem?
Es, — Samentu atteica, nenovērsdams skatienu,
Arī tu piedalījies šai neģēlībā?
Nē, es tikai noklausījos viņu sarunu — Tempļu, tāpat kā jūsu majestātes piļu, sienās ierīkotas klausāmcaurules, pa kurām pat no pilonu virsotnēm var dzirdēt, ko runā pazemē…
Un no pazemes var uzrunāt cilvēkus, kas dzīvo augšstāva istabās… — faraons iestarpināja.
— liekot viņiem ticēt, ka viņi dzird dievu balsis, — priesteris nopietni piebilda.
Faraons pasmaidīja. Tātad doma, ka ne jau tēva gars runājis ar viņu un māti, bijusi pareiza,
Kādēļ tu uzticēji feniķiešiem tik svarīgu valsts noslēpumu? — Ramzess jautāja,
Es gribēju novērst kaunpilno līgumu, kas kaitēs gan mums, gan feniķiešiem.
— Tu varēji brīdināt kādu no ēģiptiešu augstmaņiem.
Kuru tad? — priesteris jautāja. — Tos, kuri Herhora priekšā ir bezspēcīgi, vai tos, kuri mani nosūdzētu, nolemjot mokpilnai nāvei? Es pateicu Hiramam, tādēļ ka viņš saietas ar mūsu augstmaņiem, ar kuriem es nekad nesatiekos.
Bet kādēļ Herhors un Nofri noslēguši tādu līgumu? — faraons jautāja,
— Tie, manuprāt, ir aprobežoti cilvēki. Viņus iebiedēja Berojs, dižais haldejiešu priesteris. Viņš pateica tiem, ka Ēģipti desmit gadus vajāšot ļauns liktenis un, ja mēs šai laikā uzsākšot karu ar Asīriju, mēs tikšot sakauti…
— Un viņi tam noticēja?
— Berojs esot rādījis viņiem brīnumus. Pat pacēlies gaisā… Tā, protams, ir liela māksla, taču es nekādi nesaprotu, kādēļ mums jāzaudē Feniķija, ja Berojs prot pacelties virs zemes,.
— Tātad arī tu netici brīnumiem?…
— Kā nu kuriem, — Samentu atteica. — Berojs, liekas, tiešām ir brīnumdaris, bet mūsu priesteri tikai krāpj gan tautu, gan valdniekus.
— Tu ienīsti priesteru kārtu? Samentu noplātīja rokas.
— Viņi mani arī necieš un, kas vēl ļaunāk, ņirgājas par mani it kā tādēļ, ka es kalpoju Setam. Bet patiesībā — kas tie par dieviem, kuriem ar aukliņām jāgroza galva un jākustina rokas? Vai arī — kas tie par priesteriem, kuri, izlikdamies dievbijīgi un atturīgi, dzīvo ar desmit sievietēm., tērē desmit un vēl vairāk talantu gadā, zog upurveltes no altāriem un nav neko gudrāki par augstākās skolas audzēkņiem?
— Bet tu savukārt pieņem dāvanas no feniķiešiem,
— No kā tad lai es ņemu? Vienīgi feniķieši pa īstam godā Setu, baidoties, ka tikai tas nenogremdē viņu kuģus. Bet pie mums to godā tikai nabagi, un, ja man būtu jāapmierinās ar viņu upuriem, es nomirtu badā kopā ar saviem bērniem.
Faraons nodomāja, ka šis priesteris tomēr nav ļauns cilvēks, lai gan izpauž tempļu noslēpumus. Turklāt viņš acīmredzot ir gudrs un runā patiesību.
Vai esi kaut ko dzirdējis par kanālu, kam jāsavieno Vidusjūra ar Sarkano jūru? — valdnieks atkal ievaicājās.
Šis plāns man Ir zināms, Vēl pirms dažiem simtiem gadu mūsu inženieri izstrādājuši kanāla projektu.
— Bet kādēļ tas līdz šim nav īstenots?
Priesteri baidās, ka Ēģiptē ieplūdis svešzemnieki, kas varētu sagraut mūsu ticību un līdz ar to mazināt viņu ienākumus.
Bet vai tā ir taisnība, ko Hirams stāstīja par tautām, kuras dzīvo tālu austrumos?
Tā ir visīstākā patiesība. Mēs zinām par tām jau sen, un nepaiet ne gadu desmits, kad mēs nesaņemtu no šīm zemēm kādu dārgakmeni, zīmējumu vai smalku darinājumu…
Faraons atkal iegrima domās un negaidīti jautāja:
Vai tu man uzticami kalposi, ja iecelšu tevi par savu padomdevēju?
Kalpošu tev uz dzīvību vai nāvi… Taču, ja kļūšu par faraona padomdevēju, sašutis priesteri, kas mani ienīst.
Bet vai tev neliekas, ka viņus var uzveikt?
Turklāt gluži viegli! — Samentu atteica.
Kāds būtu tavs plāns, ja es nolemtu tikt no viņiem vaļā?
Vajadzētu iegūt Labirinta dārgumu krātuvi, — priesteris paskaidroja.
— Bet vai tu mācētu līdz tai aizkļūt?
— Man jau ir daudz norādījumu. Pārējos atradīšu, jo zinu, kur meklēt.
— Un ko pēc tam? — faraons jautāja.
— Vajag ierosināt lietu pret Herhoru un Nofri, apsūdzot viņus valsts nodevībā. Par slepeniem sakariem ar Asīriju…
— Un kur pierādījumi?
— Tos mums palīdzēs atrast feniķieši, — priesteris atteica.
— Bet vai tas nedraud ar kādām briesmām Ēģiptei?
— Nepavisam ne. Pirms četrsimt gadiem faraons Amenhoteps Ceturtais gāza priesteru varu, ieviešot ticību vienīgajam dievam Ra-Hormahisam. Turklāt viņš, protams, sagrāba bagātības no citu dievu tempļiem. Un, lūk, jau toreiz ne tauta, ne armija, ne muižnieki neaizstāvēja priesterus… Kur nu vēl šoslaikus, kad senā ticība krietni mazinājusies!
Un kurš palīdzēja Amenhotepam?
Vienkāršs priesteris Eije.
— Tas pats, kurš pēc Amenhotepa nāves uzkāpa viņa tronī, — Ramzess sacīja, cieši raugoties priesterim acīs.
Taču Samentu mierīgi atbildēja:
— Šis gadījums rāda, ka Amenhoteps bija nevarīgs valdnieks, kas vairāk rūpējās par Ra slavu nekā par valsti.
— Tu no tiesas esi īsts prātnieks! — Ramzess iesaucās. «— Gatavs tev kalpot, valdniek!
— Ieceļu tevi par savu padomdevēju, — faraons sacīja, — bet tādā gadījumā tu nevari apmeklēt mani slepus, tev jāapmetas manā pilī.
— Piedod, valdniek, taču, iekams augstās padomes locekļi nenonāks cietumā par vienošanos ar valsts ienaidniekiem, mana klātbūtne pilī nesīs vairāk ļaunuma nekā labuma. Es kalpošu un došu padomus jūsu majestātei, taču slepeni.
— Un atradīsi ceļu uz Labirinta dārgumu krātuvi?
— Es ceru, valdniek, ka man izdosies to izdarīt, pirms tu atgriezīsies no Tēbām. Un, kad mēs būsim pārvietojuši bagātības uz pili un kad Herhors un Nofri būs notiesāti — vēlāk jau jūsu majestāte var viņus apžēlot —, tad es — ar faraona atļauju — vairs neslēpšos un nekalpošu Setam, kas tikai atbaida no manis cilvēkus.
— Un tu domā, ka viss noritēs veiksmīgi?
— Lieku savu galvu ķīlā! — priesteris iesaucās. — Tauta tevi mīl, un to ir viegli sadumpot pret nodevīgajiem augstmaņiem… Kareivji tev klausa kā nevienam no faraoniem kopš Ramzesa Lielā laikiem… Tad kurš gan tev spēs pretoties?… Un piedevām tavā rīcībā būs feniķieši un nauda — lielākais spēks pasaulē.
Kad Samentu grasījās doties projām, faraons atļāva viņam pieplakt pie savām kājām un dāvāja tam smagu zelta ķēdi un safīriem rotātu aproci.
Reti kurš augstmanis izpelnījās šādu žēlastību — pat pēc ilgiem kalpības gadiem.
Samentu solījumi pildīja faraona sirdi ar jaunām cerībām.
«Kaut nu izdotos iegūt Labirinta dārgumus! …»
Niecīgas daļas pietiktu, lai atbrīvotu muižniekus no parādiem, uzlabotu dzīvi zemniekiem un izpirktu faraona Ieķīlātās muižas.
Un kādas celtnes varētu uzbūvēt valstī!.. Jā, Labirinta dārgumi novērstu visas rūpes. Jo kāds labums no feniķiešu lielā aizdevuma? Aizdevums būs kādreiz ar procentiem jānomaksā, un agri vai vēlu būs jāieķīlā pārējās ķēniņa muižas. Tas varēja vienīgi attālināt postu, nevis to atvairīt.
Septiņpadsmitā nodaļa