Famenota mēneša vidū (janvāris) sākās pavasaris. Visā Ēģiptē zaļoja dīgstoši kvieši un svaigi uzartajos laukos rosījās zemnieki, sēdami lupīnu, pupas un miežus., Gaisā virmoja pomeranču ziedu smarža. Ūdeņi bija gandrīz noskrējuši, atbrīvodami aizvien jaunas zemes platības.
Viss bija sagatavots Osīrija Mēri Amona Ramzesa bērēm. Faraona svētā mūmija jau bija ievietota baltā šķirstā, kura vāks precīzi atveidoja nelaiķa vaibstus. Faraons šķita uzlūkojam visus ar savām emaljas acīm, un viņa dievišķā seja pauda klusas skumjas — nevis par atstāto pasauli, bet par cilvēkiem., kuriem vēl lemti šīszemes dzīves rūpesti. Galvā viņam bija baltzili svītrota ēģiptiešu cepurīte, ap kaklu — dārgakmeņu virtenes, uz krūtīm — amulets, kas attēloja ceļos noslīgušu. cilvēku ar atmestām rokām, uz kājām — dievu, svēto putnu un acu attēli; šis acis nepiederēja nevienam un it kā lūkojās no izplatijūma.
Šādā izskatā ķēniņa mirstīgās atliekas atdusējās mazā cledrkoka kapelā, kuras sienas klāja, uzraksti, kas daudzināja nelaiķa dzīvi un veikumus. Pār mūmiju lidinājās brīnumains vanags ar cilvēka galvu, bet līdzās tai dienu un nakti sēdēja, priesteris, pārģērbies par apbedību dievu Anubisu ar šakāļa galvu.
Piedevām vēl bija sagatavots smags bazalta sarkofāgs? mūmijas ārējais šķirsts, Sarkofāgam ari bija mirušā faraona apveidi un vaibsti, to klāja uzraksti un dievlūdzēju, svēto putnu un skarabeju attēli.
Famenota septītajā dienā mūmiju kopā ar kapelu un sarkofāgu pārnesa no mirušo atdusas vietas uz ķēniņa pili un novietoja, vislielākajā zālē. Šo zāli tūdaļ piepildīja priesteri, dziedādami sēra himnas, nelaiķa ķēniņa galminieki un kalpotāji, taču sevišķi daudz bija mirušā faraona sieviešu, kas vaimanāja tik skaļi, ka viņu gaudas bija dzirdamas Nīlas otrā krastā,
— Ai, kungs!.. Ai, mūsu kungs!.. — viņas kliedza, — Kālab tu pamet mūs? Tu, kas esi tik daiļš, tik labs, kas tik mīļu prātu allaž runājies ar mums… Kālab tu tagad klusē?… Tev taču patika būt ar mums, bet tagad tu esi tik tālu!
Tai pašā laikā priesteri dziedāja.
Pirmais koris, «Esmu Tums, kas esmu vienīgs…»
Otrais koris, «Bsnm Ra viņa pirmajos staros…»
Pirmais koris, «Esmu dievs, kurš pats sevi rada..»
Otrais koris. «Kurš pats dod sev vārdu, un neviens cits dievs nestājas viņa ceļā…»
Pirmais koris. «Es zinu saukt vārdā vareno dievu, kas tur mīt…»
Otrais koris. «Jo esmu dižais putns Benu un mana acs saredz visu,»
Pēc divām vaimanās un aizlūgumos pavadītām dienām pie pils piebrauca lieli laivveida rati. To galus rotāja aunu galvas un strausa spalvu vēdekļi, bet virs greznā baldahīna lidinājās ērglis un laistījās zelta čūska — urējs, faraona varas simbols.
Uz šiem. ratiem uzlika svēto mūmiju, nevērojot galma sieviešu izmisīgo pretošanos. Vienas ķērās klāt šķirstam, citas lūgšus lūdzās priesterus, lai neatņem viņām labo kungu, vēl citas skrāpēja sejas un plēsa sev matus, pat sita mūmijas nesējiem. Kliegšana bija neiedomājama.
Beidzot rati ar dievišķajām ķēniņa atliekām sāka virzīties cauri milzīgajam pūlim, kas drūzmējās abpus ceļam no pils līdz pašai Nīlai, Ari šeit bija dubļiem notriepušies, sēru apmetņos ietinušies cilvēki, kas skrāpēja sev sejas un nebalsī kliedza. Saskaņā ar sēru rituālu visgarām ceļam bija nostājušies kori,
Pirmais koris. «Uz Rietzemi, uz Osīrija mājokli, — uz Rietzemi dodies tu, vislabākais no cilvēkiem, kas ienīdi melus,»
Otrais koris. «Uz Rietzemi! Vairs neatgriezīsies cilvēks, kas tā mīlēja patiesību un ienīda melus,»
Trešais koris, «Uz Rietzemi, uz Rietzemi, kur mīt taisnīgie! Tie, kurus tu esi iemīļojis, vaid un raud pēc tevis,»
Ļaužu pūlis. «Ej mierā uz Abidu!. Ej mierā uz Abldu!.. Lai nonāc mierā Tēbu Rietzemē!»
Raudātāju koris, «Ai, mūsu kungs… al, mūsu kungs, kad tu dodies uz Rietzemi, pasi dievi raud!..»
Priesteru koris. «Viņš ir laimīgs, godājamākais no cilvēkiem! Liktenis ļauj viņam atdusēties kapā, ko viņš pats sev sagatavojis,»
Vedēju, koris. «Uz Rietzemi, vērši, kas velkat sēru ratus! Uz Rietzemi!.. Jūsu kungs dodas jums nopakaļ …»
Ļaužu pūlis. «Ej mierā uz Abidu!.. Ej mierā uz Abidu, uz Vakar jūras pusi!..»
Ik pēc pārsimt soļiem stāvēja kareivju nodaļas, sveikdamas valdnieku ar dobju bungu rīboņu un pavadīdamas ar spalgām taura skaņām» Tās nebija apbedības, bet triumfa gājiens uz dievu valstību.
Pa gabalu no sēru ratiem lielas karavadoņu svītas pavadībā gāja Ramzess XIII, bet aiz viņa ķēniņiene Nikotrise, divu galmadāmu atbalstīta. Ne dēls, ne māte neraudāja, jo viņiem bija zināms (ko nezināja vienkāršā tauta|, ka nelaiķis ķēniņš jau atrodas līdzās Osīrijam un Ir tik apmierināts ar mājokli svētlaimības dzimtenē, ka nebūt nevēlētos atgriezties šaisaulē.
Pēc vairāku stundu ilga gājiena, ko pārskanēja nerimstošas vaimanas, rati ar mirstīgajām atliekām apstājās Nīlas krastā.
Šeit mūmiju izcēla no laivveida ratiem un pārlika īstajā, zeltītajā, kokgriezumiem un gleznojumiem rotātajā laivā ar baltām un purpursārtām burām.
Galma sievietes vēlreiz mēģināja atņemt mūmiju priesteriem, vēlreiz Iedziedājās visi kori, sāka spēlēt visi kara orķestri. Tad laivā, kas veda projām ķēniņa mūmiju, iekāpa ķēniņiene Nikotrise un vairāki priesteri, ļaudis sāka mest vainagus un ziedu pušķus. Airi iegrima ūdenī…
Ramzess XII pēdējo reizi pameta pili, dodoties uz savām kapenēm Tēbās. Pa ceļam — kā gādīgam valdniekam — viņam bija jāiegriežas visās ievērojamākās vietās, lai atvadītos no tām.
Ceļojums bija ļoti ilgs. Līdz Tēbām bija kādas simt jūdzes, jābrauc bija pret straumi, un mūmijai bija jāapmeklē vairāk nekā desmit tempļi un jāpiedalās svinīgos dievkalpojumos.
Dažas dienas pēc Ramzesa XII izvadīšanas viņam nopakaļ devās Ramzess XIII, lai, rādot savu vaigu, remdētu skumjas pavalstnieku sirdīs, saņemtu no viņiem goda apliecinājumus un upurētu dieviem.
Nelaiķim faraonam sekoja — katrs savā laivā — visi virspriesteri, daudzi vecākie priesteri, bagātākie muižu īpašnieki un vairums nomarhu.
Tādēļ jaunais faraons sarūgtināts domāja, ka viņa svīta būs neliela. Bet notika citādi. Ap Ramzesu XIII pulcējās visi karavadoņi, ļoti daudzi ierēdņi un sīkie muižnieki un visi zemākie priesteri, kas drīzāk pārsteidza nekā iepriecināja viņu.
Taču tas bija tikai sākums. Kad jaunā faraona laiva iebrauca Nīlā, tai pretī izpeldēja tāds milzums lielu un mazu, nabadzīgu un bagātu laivu, ka tās nosedza gandrīz visu ūdens virsmu. Tajās sēdēja kaili zemnieki un amatnieki ar savām ģimenēm, lepni ģērbušies tirgotāji, feniķieši košās drānās, izveicīgi grieķu jūrnieki un pat asīrieši un heti.
Šis pūlis vairs nekliedza, bet auroja, nelīksmo jās, bet trakoja. Vai ik brīdi ķēniņa laivā ierausās kāda deputācija, lai skūpstītu klāju, ko skāra pavēlnieka kājas un pasniegtu dāvanas: graudu sauju, auduma gabalu, vienkāršu māla krūku, dažus putniņus, bet lielāko tiesu — ziedu pušķus. Un, iekams faraons bija atstājis Memfisu laiva jau bija vairākkārt jāizkrauj, lai ta nenogrimtu.
Jaunākie priesteri runāja savā starpā, ka, izņemot Ramzesu Lielo, neviens faraons nav ta sumināts.
Tā noritēja viss ceļojums no Memfisas līdz Tēbām, un tautas sajūsma nebūt nemazinājās, bet auga augumā. Zemnieki pameta savus laukus, amatnieki — savas darbnīcas, lai tikai redzētu vaigā jauno Valdnieku, par kura nodomiem jau stāstīja leģendas. Tika gaidītas milzīgas pārmaiņas, lai gan neviens nezināja — kādas. Neapšaubāms bija viens: bargie ierēdņi kļuvuši pielaidīgāki, feniķieši nav tik nežēlīgi, ievācot nodokļus, un allaž pazemīgā ēģiptiešu tauta vairs neliec tik zemu galvas priesteru priekšā.