— Lai tikai faraons atļauj, — dzirdēja runājam krodziņos, tīrumos un tirgus laukumos, — mēs ieviesīsim kārtību un tiksim galā ar svētajiem vīriem! Viņi ir vainojami, ka mums jāmaksā tik lieli nodokļi un ka brūces uz mūsu mugurām nekad nesadzīst.
Septiņas jūdzes uz dienvidiem no Memfisas starp Lībijas kalnu atradzēm atradās Piomas jeb Faijūmas zeme, ievērojama ar to, ka bija cilvēku roku radīta»
Kādreiz šai vietā bija tuksnešaina ieplaka, kuru amfiteātra veidā ieskāva kaili kalni. Faraonam Amenemhetam 3500 gadu pirms Kristus dzimšanas radās pārdrošs nodoms padarīt to par auglīgu apvidu.
Šai nolūkā viņš nošķīra ieplakas austrumu daļu un apjoza šo zemes gabalu ar varenu dambi. Tas bija divstāvu mājas augstumā, ap simt soļu biezs pie! pamatnes un vairāk nekā četrdesmit kilometru garš.
Tādējādi tika izveidota ūdenskrātuve, kuras tilpums bija trīs miljardi kubikmetra jeb trīs kubikkilometri un virsmas platība ap trīssimt kvadrātkilometru. Šo ūdenskrātuvi izmantoja, lai apūdeņotu divsimt divdesmit tūkstošus liektām zemes, turklāt Nīlas palu laikā tā uzņēma sevī lieko ūdeni un pasargāja krietnu daļu Ēģiptes no negaidītiem plūdiem,
Šo milzīgo ūdens tilpni sauca par Merīda ezera, un tas tika uzskatīts par vienu no pasaules brīnumiem. Ezera veldzētais apvidus bija kļuvis par auglīgo Piomas zemi kur labklājībā dzīvoja ap divsimt tūkstošu iedzīvotāju, Šai provincē līdz ar palmām un kviešiem tika audzētas brīnišķīgas rozes, no kurām darinātā rožeļļa bija pazīstama ne tikai Ēģiptē, bet arī aiz tās robežām.
Merīda ezers bija saistīts ar citu ēģiptiešu inženiermākslas brīnumu — ar Jāzepa kanālu. Šis divsimt soļu platais kanāls stiepās vairāku desmitu jūdžu garumā Nīlas rietumu pusē. Atrazdamies divas jūdzes no upes, tas apūdeņoja zemes, kas robežojās ar Lībijas kalniem, un novadīja ūdeni Merīda ezerā.
Apkārt Faijūmas zemei slējās vairākas senas piramīdas un ļoti daudz mazāku kapeņu. Bet uz tās austrumu robežas, netālu no Nīlas, atradās slavenais Labirints. To arīdzan bija cēlis Amenemhets, un tas atgādināja gigantisku pakavu, kas aizņēma tūkstoš soļu garu un sešsimt soļu platu, zemes gabalu. Šī celtne bija Ēģiptes lielākā dārgumu krātuve. Tajā atdusējās daudzu ievērojamu faraonu, pazīstamu priesteru, karavadoņu, un celtnieku mūmijas, kā arī svēto dzīvnieku, galvenokārt krokodilu balzamētie ķermeņi. Šeit glabājās gadsimtos uzkrātās Ēģiptes valsts bagātības, kuru vērtību tagad grūti iedomāties/
Labirints no ārpuses nebija nepieejams un netika ari pārlieku modri apsargāts. Apsardzi veidoja neliela priesteru armijas nodaļa un daži visuzticamākie priesteri. Dārgumu krātuves neaizskaramību, nodrošināja tas apstāklis, ka, izņemot dažus cilvēkus, neviens pat nenojauta, kur tos meklēt šai milzu Labirintā, kam bija divi stāvi — virszemes un apakšzemes stāvs — un katrā no tiem tūkstoš piecsimt istabu…
Ikvienam faraonam, ikvienam virspriesterim, pēdīgi, ikvienam galvenajam mantzinim un augstākajam tiesnesim, stājoties amatā, pieklājās nekavējoties aplūkot valsts īpašumu. Taču neviens no augstmaņiem ne tikvien nespētu atrast turp ceļu, bet nevarētu pat uzminēt, kur atrodas dārgumu krātuve: galvenajā korpusā vai kādā no spārniem, virszemē vai apakšzemē.
Dažiem šķita, ka dārgumu krātuve tiešām atrodas zem zemes, tālu aiz paša Labirinta robežām. Citi uzskatīja, ka tā paslēpta zem ezera, lai briesmu gadījumā to varētu applūdināt. īstenībā valstsvīri daudz neprātoja par šo jautājumu, zinādami, ka ikviens dievu mantas tīkotājs neizbēgami ies boja.
Taču iespējams, ka galu galā kādam dēkainim arī būtu izdevies atrast turp ceļu, ja vien visus nestindzinātu bailes Tam, kurš uzdrošinātos bezdievīgā kārtā atklāt šis slēptuves, un tāpat visiem viņa tuviniekiem draudēja nāve gan šaisaulē, gan arī viņā saulē.
Ieradies šai pusē, Ramzess XIII vispirms apmeklēja Faijūmas provinci. Tā atgādināja dziļu bļodu, kuras dibenā atradās ezers, bet malas veidoja pauguri. Kur vien sniedzās viņa skatiens, visur tas sastapa sulīgas, ziedpilnas pļavas, palmu audzes, vīģeskoku un tamarindu birzis, kurās no rīta līdz vakaram skanēja putnu dziesmas un līksmas cilvēku balsis. Tas bija, šķiet, vislaimīgākais Ēģiptes nostūris.
Ļaudis jūsmīgi sagaidīja faraonu. Viņu pašu un viņa svītu apbēra ar ziediem, uzdāvināja viņam dažas krūciņas visdārgāko smaržu un pāri par desmit talantu zelta un dārgakmeņu.
Divas dienas faraons pavadīja, šai krāšņajā apvidū, kur prieks šķita uzplaukstam kokos, virmojam gaisā, atspoguļojamies ezera ūdeņos. Taču viņam tika atgādināts, ka jāapmeklē arī Labirints. Ramzess ar skumjām atstāja Faijūmu un, braukdams projām, vairākkārt atskatījās. Taču drīz viņa uzmanību saistīja majestātiska, pelēcīga celtne kādā pakalnā.
Pie mūžsenā Labirinta vārtiem faraonu sagaidīja askētiska izskata priesteru pulciņš, kā arī neliela nodaļa kareivju ar skūtām galvām.
Šie kareivji drīzāk atgādina priesterus! — Ramzess iesaucās.
Tādēļ ka visi viņi Iesvētīti priesteru, zemākajā kārtā, bet viņu virsnieki — augstākajā, — celtnes virspriesteris atbildēja.
Palūkojies ciešāk šajos dīvainajos kareivjos, kas neēda gaļu un dzīvoja bezlaulībā, faraons saskatīja viņos vērīgu prātu un rimtu apņēmību. Viņš pārliecinājās arī, ka viņa svētā persona šai vietā nevienā, nemodina bijību.
«Interesanti, kā šeit iekļūs Samentu?» faraonam pavīdēja prātā.
Viņš saprata, ka šos cilvēkus nevar ne iebiedēt, ne uzpirkt, No visiem dvesa tāda pašpārliecība, it kā viņus apsargātu neuzvarami garu pulki.
«Redzēsim,» Ramzess nodomāja, «vai mani grieķi un aziāti nobīsies no šiem dievbijīgajiem vīriem! Par laimi, viņi ir tik mežonīgi, ka pat nepamanīs, cik svētsvinīgi Ir šie ģīmji…»
Pēc priesteru lūguma Ramzesa XIII svīta palika pie vārtiem it kā Labirinta kareivju uzraudzībā.
Vai arī zobens jāatstāj šeit? — faraons jautāja,
Tas nespēs mums neko nodarīt, — vecākais saīga-tāls atbildēja.
Par tādu atbildi jaunais faraons gribēja zvelt dievbijīgajam vīram ar savu nonievāto zobenu," taču apvaldījās.
Šķērsojuši milzīgu pagalmu starp divām sfinksu rindām, faraons un priesteri nonāca galvenajā korpusā. Plašajā, taču mazliet krēslainajā priekštelpā bija astoņas durvis. Sargātājs jautāja:
Pa kurām durvīm jūsu majestāte vēlas nokļūt mantnīcā?
Pa tām, kuras mūs ātrāk turp aizvedis.
Katrs no pieciem priesteriem paņēma pa diviem lapo saišķiem, bet gaismu iededza tikai viens. Blakus viņam nostājās vecākais sargātājs, turēdams rokā garu virteni kreļļu, kurās bija iegravētas kaut kādas zīmes. Viņiem sekoja Ramzess ar trim pārējiem priesteriem.
Vecākais priesteris ar kreļļu virteni nogriezās pa labi un viņi iegāja liela zālē, kuras sienas un kolonnas klāja uzraksti un zīmējumi. No turienes viņi nokļuva šaurā gaitenī, kas veda augšup, un nonāca citā zālē ar ļoti daudzām durvīm. Te viņu priekšā atbīdījās sānis viena no grīdas plāksnēm, atsegdama lūku, pa" kuru viņi nokāpa lejā un atkal pa šauru gaiteni aizsoļoja līdz telpai, kurai vispār nebija durvju. Taču pavadonis pieskārās kādam hieroglifam — un siena viņa priekšā pašķīrās.
Ramzess gribēja iegaumēt virzienu, kurā viņi gāja, taču uzreiz apjuka. Viņš redzēja tikai, ka viņi ātri Iziet cauri lielām zālēm, mazām istabām, šauriem gaiteņiem, te rāpdamies augšup, te kāpdami lejup, un ka dažām zālēm ir daudz durvju, bet citām to nav nemaz. Vienlaikus viņš pamanīja, ka pavadonis pie katrām jaunām durvīm pārbīda vienu zīlīti savā garajā virtenē un dažreiz lāpas gaismā salīdzina zīmes uz krellēm ar zīmēm uz sienām.