— Kur mēs tagad esam, — faraons pēkšņi jautāja, — pazemē vai virszeme?
— Esam dievu varā, — atteica viens no viņa pavadoņiem.
Pēc vairākiem pagriezieniem un pārejām faraons atkal ierunājās.
— Bet mēs taču šeit jau esam bijuši un, liekas, pat divas reizes, — viņš sacīja.
Priesteri klusēja, tikai lāpnesis apgaismoja pēc kārtas visas sienas, un Ramzess, vērīgi ieskatījies, klusībā atzina, ka viņi šeit vēl nav bijuši.
Nelielā istabā bez durvīm priesteris nolaida lapu. zemāk — un faraons ieraudzīja uz grīdas melnu, izdēdējušu līķi, ievīstītu satrupējušās drānās.
— Tas ir, — sacīja celtnes sargātājs, — kāds feniķietis, kas sešpadsmitās dinastijas laikā mēģinājis iekļūt Labirintā un nonācis līdz šai vietai,
Viņu nogalināja? — faraons jautāja.
Viņš nomira badā.
Viņi gāja jau pusstundu, kad lāpnesis apgaismoja kādu iedobumu gaiteņa sienā, kur arī gulēja izdēdējis līķis.
— Tas ir, — sargātājs paziņoja, — nūbiešu priesteris, kas jūsu majestātes vectēva laikā mēģināja šeit ielavīties…
Faraons nejautāja, kas ar nūbieti noticis. Viņam likās, ka viņš atrodas kaut kur dziļi pazemē un ka celtne nospiež viņu ar savu smagumu. Par orientēšanos gaiteņu, zāļu un istabu simtos viņš vairs nedomāja, Un pat necentās noskaidrot, kādā brīnumainā kārtā viņu priekša pašķiras akmens sienas vai iekrīt grīdas,
«Samentu neko nepanāks,» viņš domāja, «vai arī aizies bojā kā tie divi, par kuriem man būs viņam jāpastāsta.»
Tik nomākts, tik nožēlojams un bezspēcīgs viņš vēl nekad nebija juties. Brīžiem viņam šķita, ka priesteri pametīs viņu kādā no šaurajām istabām bez durvīm. Viņu sagrāba izmisums, un viņš tvēra pēc zobena, gatavs tos sakapāt gabalos. Bet tūdaļ pat atģidās, ka bez viņu palīdzības neizkļūs no šejienes, un nokāra galvu.
«Ai, kaut uz brīdi ieraudzīt dienas gaismu!.. Cik gan briesmīgai jābūt nāvei, maldoties šais trīstūkstoš tumsas apņemtajās istabās!»
"Varoņi dažkārt izjūt tik dziļas dvēseles mokas, kādas parasts cilvēks nespēj pat iedomāties.
Viņi bija gājuši jau gandrīz stundu un beigu beigās nonāca kādā zālē ar zemiem griestiem, kuras balstīja astoņskaldņu kolonnas. Trīs priesteri, kas līdz šim bija turējušies cieši līdzās, izklīda, turklāt Ramzess ievēroja, ka viens no viņiem pieplaka pie kolonnas un it kā nozuda tajā. Pēc brīža kādā sienā pavērās šaura eja, priesteri atgriezās savās vietās, bet viņu pavadonis lika iedegi: četras lāpas. Visi devās uz šo eju un uzmanīgi iespraucās tajā,
— Lūk, mantnīcas… " — celtnes sargātājs sacīja.
Priesteri veicīgi iededza pie kolonnām un sienām piestiprinātās lāpas un Ramzess ieraudzīja virkni plašu istabu, kas bija pilnas daždažādu neiedomājami vērtīgu darinājumu. Šo kolekciju katra dinastija, ja ne katrs faraons papildināja ar skaistāko un dārgāko, kas viņiem piederēja.
Šeit glabājās rati, laivas, gultas, galdi, lādes un troņi, kas bija no tīra zelta vai apsisti ar zeltu un inkrustēti ar ziloņkaulu, perlamutru, krāsainu koku tik rūpīgi, ka, darinot ikvienu no šiem priekšmetiem, mākslas amatniekiem bija nācies strādāt desmitiem gadu. Šeit bija bruņas, bruņucepures, vairogi un bultu maki, kas laistījās dārgakmeņos, bija zelta krūkas, bļodas un karotes, dārgi tērpi un baldahīni.
Tas viss sausajā un tīrajā gaisā gadsimtiem bija saglabājies vesels un neskarts.
Ārkārtīgu retumu vidū faraons ievēroja asīriešu pils sudraba modeli, ko Ramzesam XII bija dāvājis Sargons. Virspriesteris, skaidrodams faraonam, kādu velti kurš pasniedzis, uzmanīgi vēroja viņa seju, taču neredzēja tajā apbrīnu., bet vienīgi neapmierinātību.
Sakiet man, — faraons pēkšņi ievaicājās, — kāds labums no šiem dārgumiem, kas Ieslēgti tumšā pazemē?
Tajos apslēpts milzīgs spēks gadījumam, ja Ēģipte nonāks briesmās, — virspriesteris atbildēja. — Par dažiem šiem. ratiem, zobeniem un bruņucepurēm mēs varam nopirkt sev visu asīriešu vietvalžu labvēlību. Bet varbūt kārdinājumam ļautos arī pats ķēniņš Tiglatpalasars, ja mēs viņam pasniegtu iekārtu troņa, vai Ieroču zālei.
Domāju, ka viņi labāk gribēs mums visu atņemt ar zobenu nekā gūt kādu nieku par savu labvēlību pret mums, — faraons piebilda.
— Lai pamēģina! — priesteris atteica.
Saprotu… Jūs acīmredzot varat Iznīcināt dārgumus. Bet tādā gadījumā tos vairs neizmantos neviens.
Tur mans prāts par īsu. Mēs sargājam to, kas mums uzticēts, un darām, kā pavēlēts.
— Bet vai nebūtu labāk izlietot daļu šo dārgumu, lai papildinātu valsts kasi un glābtu Ēģipti no posta, kādā tā nokļuvusi? — faraons jautāja.
— Tas nav atkarīgs no mums,
Ramzess sarauca uzacis. Kādu laiku viņš bez īpašas sajūsmas aplūkoja priekšmetus, tad atkal jautāja:
— Labi. Šie smalkie darinājumi var noderēt, lai iemantotu asīriešu augstmaņu labvēlību. Taču, ja uzliesmos karš ar Asīriju, par kādiem, līdzekļiem mēs iegūsim labību, cilvēkus un ieročus no tautām, kurām par tādiem mākslas retumiem nav nekādas sajēgas?
— Atdariet dārgumu krātuvi! — virspriesteris norīkoja. Arī šoreiz priesteri izklīda. Divi nozuda, it kā ieiedami
kolonnās, bet viens pa kāpnītēm uzrāpās gar sienu un sāka grozīt kādu griestu rotājumu.
Atkal pavērās slepenās durvis, un Ramzess iegāja īstajā krātuvē.
Tā bija plaša telpa, pilna nenovērtējamu dārgumu. Tur stāvēja māla mucas ar zelta smiltīm, zelta lietņu grēdas un zelta stieņu saišķi. Līdz griestiem sakrautie sudraba stieņi veidoja tādu kā pāris olekšu platu mūri. Nišās un uz akmens* galdiem gulēja visdažādāko krāsu dārgakmeņi: rubīni, topāzi, smaragdi, safīri, dimanti, arī pērles krietna rieksta un pat putna olas lielumā. Par dažu labu no tiem varētu nopirkt veselu pilsētu.
Tā ir mūsu bagātība nelaimes gadījumam., — priesteris — sargātājs sacīja.
Kādu nelaimi jūs vēl gaidāt? — faraons jautāja. — Tauta dzīvo trūkumā, augstmaņi un galminieki nonākuši parādos, armija samazināta uz pusi, faraonam nav naudas… Vai Ēģipte jebkad bijusi sliktākā stāvoklī?
— Bija vēl sliktākā, kad to iekaroja hiksi.
Pēc pārdesmit gadiem, — Ramzess atteica, — mūs iekaros pat Izraēlieši, ja vien viņus neapsteigs lībieši un etiopieši. Un tad šos skaistos dārgakmeņus sašķels smalkās drumslās, lai Izrotātu jūdu un nēģeru sandales,
Esiet mierīgs, jūsu majestāte, — briesmu gadījumā ne tikai dārgumu krātuve, bet arī viss Labirints pazudīs bez pēdām kopā ar saviem sargātājiem,
Ramzesam kļuva pilnīgi skaidrs, ka šie priesteri ir fanātiķi, kas domā tikai par vienu — lai neviens netiktu klāt šīm bagātībām.
Faraons atsēdās uz zelta lietņu kaudzes un sacīja:
— Tātad jūs glabājat šos dārgumus Ēģiptes posta dienām?
— Tā ir, kā tu saki, valdniek.
Labi. Bet kas jūs, sargātājus, pārliecinās, ka šādos posta dienas pienākušas, ja tās pienāks?
Šai nolūkā jāsasauc dzimušo ēģiptiešu ārkārtēja sapulce, kura piedalītos faraons, trīspadsmit augstākie priesteri, trīspadsmit nomarhi, trīspadsmit muižnieki, trīspadsmit virsnieki un tikpat daudz tirgotāju, amatnieku un
Tātad šādai sapulcei jūs atdosi! dārgumus? — faraons vaicāja,