Dosim nepieciešamo summu, ja visa sapulce vienbalsīgi nolems, ka Ēģipte ir briesmās, un…
— Un kas?
— … un ja Amona statuja Tēbās apstiprinās šo lēmumu. Ramzess nolieca galvu, lai apslēptu savu prieku. Viņam jau bija radies plāns.
«Es sasaukšu tādu sapulci un panākšu tās vienprātību,» viņš pie sevis domāja. «Ceru, ka arī dievišķā" Amona statuja apstiprinās tas lēmumu, ja mani aziāti ielenks priesterus.»
Pateicos jums, dievbijīgie tēvi; — viņš skaļi sacīja, — par to, ka parādījāt man dārgumus, kuru milzu vērtība gan nepasargā mani no tā, ka esmu visnabadzīgākais ķēniņš pasaulē! Bet tagad palūgšu jūs izvest mani no šejienes pa taisnāko un ērtāko ceļu.
Vēlam jūsu majestātei, — sargātājs atbildēja, — guldīt Labirintā otrtik bagātību! Bet, kas attiecas uz izkļūšanu no šejienes, tad ceļš ir tikai viens — un pa to mums nāksies atgriezties.
Viens no priesteriem pasniedza Ramzesam dažas dateles, otrs trauku ar vīnu, kam bija piejauktas spēcinošas vielas. Faraons atguva spēkus un moži "devās uz priekšu.
— Es daudz ko dotu, — viņš smiedamies sacīja, — lai iegaumētu šī dīvainā ceļa visus līkločus.
Viņa pavadonis apstājās.
Ticiet man, jūsu majestāte, — viņš sacīja, — ka ari mēs paši nezinām un neatceramies šo ceļu, lai gan ikviens no mums gājis pa to desmitiem reižu.
Kā tad jūs šeit nokļūstat?
Mēs Izmantojam dažus norādījumus, taču, ja kāds no tiem — kaut vai tagad — pazustu, mums būtu šeit jānomirst bada…
Beidzot viņi nonāca priekštelpā, bet no tās izkļuva pagalmā.
" Faraons palūkojās visapkārt un vairākas reizes dziļi ievilka elpu,
Pat ja man piesolītu visus Labirinta degumus, es negribētu tos sargāt! — viņš iesaucās. — Sirds sažņaudzas aiz bailēm, iedomājoties vien, ka var nomirt šai akmens cietumā…
Taču var tam ari pieķerties, — virspriesteris smaidot atteica.
Faraons pateicās katram pavadonim un beigās sacīja:
— Es gribētu jūs atalgot… Sakiet, ko vēlaties… Taču priesteri vienaldzīgi klusēja, bet viņu vecākais
sacīja:
— Piedod man, valdniek, manu pārdrošību — bet ko gan mēs varētu vēlēties?… Mūsu vīģes un dateles ir tikpat saldas kā tava dārza augļi, ūdens tikpat dzidrs kā tavā akā, bet, ja mūs vilinātu — bagātības, vai mums to nav vairāk kā visiem ķēniņiem?
«Viņus es savā pusē nedabūšu,» faraons nodomāja «Taču… es došu viņiem sapulces lēmumu un Amona spriedumu.»
Astoņpadsmitā nodaļa
Atstājis Faijūmu, faraons ar savu svītu nedēļas divas brauca, uz dienvidiem. — augšup pa Nīlu; viņus pavadīja neskaitāmas laivas, viņus sumināja līksmiem saucieniem un apbēra ar ziediem.
Upes abos krastos uz zaļo lauku fona stiepās zemnieku kleķa būdu virknes, vīģeskoku un palmu audzes. Ik pa laikam pavīdēja kādas pilsētiņas baltie nami vai lielāka pilsēta ar košām celtnēm, ar tempļu, varenajiem piloniem.
Rietumpusē neskaidri Iezīmējās Lībijas kalni, bet austrumos Arābijas grēda nāca aizvien tuvāk upei. Varēja saskatīt tās izrobotās dzeltenās, rožainās un gandrīz melnās klintis, kas atgādināja milžu būvētu cietokšņu vai tempļu drupas.
Nīlas vidū vietām gadījās saliņas, kas, liekas, tikai vakar bija iznirušas no ūdens, bet šodien tās jau klāja krāšņa augu sega, kur mitinājās neskaitāmi putnu bari. Tuvojoties faraona trokšņainajai svītai, putni tramīgi pacēlās gaisā un, riņķodami virs laivām, šķiet, pievienoja sayas klaigas ļaužu varenajām balsīm. Visam pāri jumas dzidras debesis un saule lēja savu dzīvinošo gaisinu, kuras staros iemirdzējās pat melnā zeme un akmeni laistījās visās varavīksnes krāsās.
Laiks gāja nemanāmi. Sākumā faraonu mazliet kaitināja nebeidzamie kliedzieni, taču vēlāk viņš jau aprada tiktai, ka vairs nepievērsa tiem uzmanību un varēja izskatīt dokumentus, apspriesties un pat gulēt.
Trīsdesmit četrdesmit jūdžu no Faijūimas Nīlas kreisajā krastā atradās liela pilsēta Siuta, kuri Ramzess dažas dienas atpūtas. Viņam bija šeit jāuzkavējas, jo nelaiķa ķēniņa mūmija vēl joprojām atradās Abidā, kur pie Osīrija kapa notika svinīgi aizlūgumi,
Siuta bija viena no Augšēģiptes bagātākajām pilsētām. Šeit no baltā un melna māla darināja iecienītus traukus un auda audumus; uz šejienes tirgu veda preces no tuksneša oāzēm. Šeit atradās slavenais templis, kur godāja Anubisu, dievu ar šakāļa galvu.
Nākamajā dienā pēc apmešanās šai pilsētā pie faraona Ieradās priesteris Pentuers, kas vadīja, zemnieku stāvokļa pētīšanas komisiju.
Vai tev ir kādi jaunumi?
Ir. Visa Ēģipte svēti tevi, valdniek! Ar kuriem vien esmu runājis, visi ir pilni cerību un domā, ka tava valdīšana atjaunos valsti.
Es gribu, — faraons atbildēja, — lai mani pavalstnieki ir laimīgi un tauta uzelpo brīvāk. Gribu, lai Ēģiptē — kā senāk — būtu astoņi miljoni iedzīvotāju un lai tā atgūst zemes, kuras tai atņēmis tuksnesis. Gribu, lai darba-cilvēks atpūšas ik septīto dienu un lai katram zemkopim pieder gabals zemes.
Pentuers nokrita uz valga žēlsirdīgā valdnieka priekšā.
— Piecelies! — Ramzess sacīja, — Teikšu tev atklāti — brīžiem mani māc skumjas. Es redzu savas — tautas postu, es gribu tai palīdzēt, taču. man ziņo, ka valsts kase ir tukša. Tu pats lieliski zini, ka bez. dažiem desmittūkstošiem talantu skaidrā naudā es nevaru neko uzsākt. Taču šodien mana sirds ir mierīga: esmu atradis iespēju iegūt nepieciešamos līdzekļus no Labirinta,
Pentuers pārsteigts palūkojās uz valdnieku.
— Dārgumu sargātājs paskaidroja man, kas jādara. Jāsasauc visu kārtu kopējā sapulce, kurā piedalītos pa trīspadsmit cilvēkiem no katras kārtas, un, ja viņi atzīs, ka Ēģipte ir briesmās, Labirints atvēlēs man savas bagātibas… Ak, dievi! — viņš piebilda, — Par dažiem, par vienu no dārgumiem, kas tur glabājas, vai iedot tautai piecdesmit atpūtas dienas gadā!.. Vai gan iespējams tos kādreiz izmantot vēl labāk?., Pentuers pašūpoja galvu.
Valdniek, — viņš sacīja, — seši miljoni ēģiptiešu, es un mani draugi pirmām kārtām, piekritis, lai tu pasmelies no šīs dārgumu krātuves. Taču… nelolo veltas cerības: simt augstākie valstsvīri pretosies — un Labirints neko tev neizsniegs.
Vai tikai viņi negrib, lai es sāku ubagot pie kāda no tempļiem? — faraons sašuta.
Nē, — priesteris atteica, — viņi baidīsies, ka dārgumu krātuve var izsīkt, ja to reiz sāk tukšot. Viņi turēs aizdomās tavus visuzticamākos kalpus, ka tie smeļ sev labumu no šī avota. Un tad skaudība pačukstēs viņiem: «Kālab arī mums to neizmantot?» Ne jau naids pret tevi, bet savstarpēja neuzticība un alkatība liks viņiem pretoties.
Uzklausījis Pentueru, faraons nomierinājās un pat pasmaidīja,
— Ja tā ir, kā tu saki, dārgais Pentuer, nešaubies par mani, — viņš sacīja. — Tagad es saprotu, kālab Amons iedibinājis faraona varu un apveltījis viņu ar pārcilvēcisku spēku… Tālab, lai ari visdižciltīgāko neliešu simts nevarētu pazudināt valsti!
Ramzess piecēlās no krēsla un piemetināja:
Saki manai tautai, lai ta strādā un vēl kādu laiku paciešas… Saki man uzticamajiem priesteriem, lai kalpo dieviem un krāj gudrību, kas ir pasaules gaisma! Bet nepakļāvīgos un aizdomu pilnos augstmaņus atstāj manā ziņā. Vai! viņiem, ja tie iesvels dusmas manā sirdī!
Valdniek! — priesteris sacīja. — Es allaž tev uzticami kalpošu.
Taču, kad Pentuers atvadījies devās projām, viņa sejā bija lasāmas rūpes.
Piecpadsmit jūdžu no Siutas augšup pa upi Arābijas mežonīgās klintis sniedzas gandrīz līdz pašai Nīlai, bet Lībijas kalni atvirzījušies no tās tik tālu, ka turienes ieleja, šķiet, ir visplatākā Ēģiptē. Šai vieta reiz līdzās atradās divas cildenas pilsētas: Tīna un Abida. Tur bija dzimis Meness, Ēģiptes pirmais faraons; tur pirms simt tūkstošiem gadu tika guldītas kapā dieva Osīrija svētās atliekas pēc tam, kad viņu nodevīgā kārtā bija nogalinājis brālis Tifons. Tur, visbeidzot, par piemiņu šiem lielajiem notikumiem slavenais faraons Seti bija uzcēlis templi, uz kuru plūda svētceļnieki no visām Ēģiptes malām. Katram īstenticīgajam kaut reizi mūžā bija jāpieskaras ar pieri svētītajai zemei. Taču patiesi laimīgs bija tikai tas, kura mūmija varētu aizceļot uz Abidu un uzkavēties tempļa mūru tuvumā.