Ramzesa XII mūmija palika tur vairākas dienas, jo viņš bija ļoti dievbijīgs ķēniņš. Tādēļ saprotams, ka ari Ramzess XIII uzsaka savu valdīšanu, apliecinot godu Osīrija. kaparu,
Seti templis nebija ne visvecākais, ne visdiženākais templis Ēģiptē, bet tajā visskaidrāk izpaudās ēģiptiešu stils. Viņa majestāte Ramzess XIII apmeklēja to un kopā ar virspriesteri Senu tur upurēja dieviem.
Templim piederošās zemes aizņēma gandrīz astoņdesmit hektāru lielu platību; tur bija zivju dīķi, puķu, augļu un sakņu dārzi, kā arī priesteru mājas, pareizāk sakot — pilis. Visur auga palmas, vīģeskoki, apelsīnkoki, papeles, akācijas, veidodamas vai nu četru debespušu virzienā ierīkotas alejas, vai regulārus pudurus ar gandrīz vienāda augstuma kokiem.
Priesteru modrā uzraudzībā pat augi šeit neattīstījās dabiski, bet ieguva ģeometrisku figūru formas.
Palmas, tamarindi un mirtes līdzīgi kareivjiem bija nostājušas ierindās vai kolonnās. Zāle bija ziediem rotāts paklājs, kur krāsas bija izvēlētas tā, lai tauta, raugoties šais zālienos no augšas, redzētu dievu vai svēto dzīvnieku attēlus, bet prātnieks saskatītu ar hieroglifiem rakstītas sentences.
Dārzu vidusdaļu aizņēma deviņsimt soļu garš un trīssimt soļu plats taisnstūris. To ieskāva ne visai augsts mūris, kurā bija vieni visiem redzami vārti un vairākas apslēptas durtiņas. Pa vārtiem dievlūdzēji iekļuva akmens plāksnēm izklātā pagalmā.
Pagalma vidū slējās Osīrija svētnīca — četrsimt piecdesmit soļu gara un simt piecdesmit soļu plata taisnstūra ēka.
No tautai domātajiem vārtiem, uz templi veda sfinksu aleja. Sfinksas ar lauvu ķermeņiem un "cilvēku galvām stāvēja divās rindās, pa desmit kairā, un lūkojās cita citai acis. Pa šo aleju drīkstēja iet tikai vislielākie augstmani.
Sfinksu alejas galā iepretim vārtiem pacēlās divi obeliski — divas slaidas četrskaldņu granīta kolonnas, uz kurām bija uzrakstīta faraona Seti valdīšanas vēsture.
Aiz obeliskiem bija redzami tempļa varenie vārti, kuru abās pusēs nošķeltu, piramīdu veidā slējās milzīgas celtnes, ko sauca par piloniem. Tie bija kā divi smagnēji torņi, kuru sienas klāja gleznojumi, kas attēloja Seti uzvaram kaujās vai upurējam dieviem.
Pa šiem vārtiem vairs nedrīkstēja ieiet zemnieki, tikai bagātie pilsētnieki un privileģēto kārtu pārstāvji varēja spert tur kāju. Vārti veda uz peristilu jeb pagalmu, kuru apjoza daudzu kolonnu balstīta galerija. Peristils varēja uzņemt kādus desmit tūkstošus dievlūdzēju.
No pagalma dižciltīgie ļaudis vēl drīkstēja ieiet pirmajā zālē, hipóstila, kura griestus balstīja divas rindas augstu kolonnu. Hipóstila varēja saiet ap divi tūkstoši ticīgo. Tālāk par šo zāli laicīgie ļaudis vairs netika laisti. Pat vislielākajiem augstmaņiem, kas nebija iesvētīti priesteru kārtā, bija tiesības lūgt dievu tikai šeit un no šīs vietas raudzīties uz aizklāto Osīrija statuju, kas stāvēja «dievišķās atklāsmes» zālē.
Aiz «atklāsmes «zāles atradās «upurgaldu» zāle, kur priesteri novietoja dieviem atnestās veltes. Tālāk bija «atdusas» zāle, kur dievs atpūtās pirms svinīgās procesijas un pēc tās. Pēdējā telpa bija kapela vai svētnīca, kur dievs mājoja.
No viena akmens bluķa izcirstā kapela bija maza un parasti tumša. Tai no visām pusēm pieslējās tikpat nelielas telpas, kur glabājās dieva drānas, trauki un dārglietas. Dievs "savā patvērumā gulēja, mazgājās, iesvaidi jās ar smaržvielām, ēda, dzēra un, iespējams, pat uzņēma jaunas un daiļas sievietes.
Svētnīca bija pieejama tikai virspriesterim un valdošajam faraonam, ja tas bija iesvētīts priesteru kārtā. Vienkāršs mirstīgais, tur iekļuvis, varēja zaudēt dzīvību.
Ikvienas zāles sienas bija klātas uzrakstiem un simboliskiem gleznojumiem. Galerijā, kas apjoza pagalmu (peristilu), bija iemūžināti visu faraonu vārdi un ģīmetnes, sākot ar Ēģiptes pirmo valdnieku Menesu un beidzot ar Ramzesu XII Hipóstila jeb dižciltīgo zālē uzskatāmā veidā bija attēlota Ēģiptes un pakļauto zemju ģeogrāfija un saimniecība, «Atklāsmes» zālē atradās kalendārs un astronomisko novērojumu pieraksti, «upurgaldu» un «atdusas» zālēs — ar reliģiskajiem rituāliem saistītas gleznas, bet svētnīcā — priekšraksti, kā izsaukt viņpasaules garus un savaldīt dabas spēkus.
Šīs pārdabiskās zinības bija Izklāstītas tik sarežģītā valodā, ka pat Ramzesa XII laika priesteri vairs nesaprata to. Tikai haldejieša Beroja spēkos bija atdzīvināt izmirstošo gudrību.
Atpūties divas dienas Abidas pilī, Ramzess XIII devās uz templi. Faraons bija baltā kreklā, zelta bruņās, priekšautā ar oranžām un zilām svītrām, zobenu pie sāniem un zelta bruņucepuri galvā. Viņš iekāpa kaujasratos, kuru strausa spalvām rotātos zirgus pie pavadas veda nomarhi, un svītas pavadībā lēnām brauca uz Osīrija mājokli,
Kur vien viņš paraudzījās, uz laukiem, uz upi, uz māju jumtiem, pat uz tamarindiem un vīģeskokiem — visur drūzmējās ļaudis un skanēja vētras auriem līdzīgas, nerimstošas klaigas.
Aizbraucis līdz templim, faraons apturēja kaujasratus un izkāpa pie ārējiem — tautai domātajiem vārtiem» un tas ļoti patika pūlim un iepriecēja priesterus. Viņš izgāja cauri sfinksu alejai un, svēto vīru sveikts, nokvēpināja vīraku pie sēdošā Seti statujām abpus lielajiem vārtiem,
Peristilā virspriesteris vērsa viņa majestātes uzmanību uz prasmīgi darinātajām faraonu ģīmetnēm un parādīja vietu, kas bija paredzēta viņa attēlam. Hipóstila viņš paskaidroja faraonam ģeogrāfisko karšu un statistisko tabulu nozīmi. «Dievišķās atklāsmes» zālē Ramzess nokvēpināja vīraku milzīgas Osīrija statujas priekšā, bet virspriesteris parādīja viņam kolonnas, kas bija veltītas atsevišķām planētām: Merkūrijam, Venērai, Mēnesim, Marsam, Jupiteram un Saturnam. Šīs kolonnas stāvēja ap saules dieva veidolu.
Tu saki, — Ramzess bilda, — ka Ir sešas planētas, bet es redzu šeit septiņas kolonnas…
Šī septītā attēlo zemi, kas arī ir planēta, — virspriesteris nočukstēja.
Pārsteigtais faraons pieprasīja paskaidrojumus, taču prātnieks klusēja, ar rokas kustību likdams saprast, ka pārliekai vaļsirdībai viņa mute ir slēgta.
«Upurgaldu» zālē atskanēja klusa, patīkama mūzika, kuras pavadījumā priesterienes nodejoja svinīgu deju. Faraons noņēma savu zelta bruņucepuri un dārgās bruņas un ziedoja tās Osīrijam, pieteikdams, ka šim veltēm jāpaliek dieva mantnīcā un tās nav jānodod Labirintā,
Par šo devību virspriesteris uzdāvināja valdniekam visdaiļāko piecpadsmit gadus vecu dejotāju, kas, liekas, bija ļoti apmierināta ar savu likteni.
Nonācis «atdusas» zālē, Ramzess apsēdās troni, bet viņa vietnieks reliģijas lietās virspriesteris Sens, mūzikai skanot, vīraka dūmu apņemts, iegāja svētnīcā, lai iznestu no turienes dieva veidolu.
Drīzumā atskanēja apdullinoša zvanoņa — un pustumšajā zālē parādījās zelta laiva; tā bija aizklāta ar aizkariem, kas kustējās, it kā aiz tiem sēdētu dzīva būtne.