Priesteri nokrita uz vaiga, bet Ramzess vērīgāk ieskatījās caurspīdīgajos aizkaros. Viens no tiem pašķīrās — un faraons ieraudzīja brīnumdaiļu bērnu, kas palūkojās viņā ar tik gudrām acīm, ka Ēģiptes valdniekam kļuva baisi.
— Lūk, Hors, — čukstēja priesteri, — Hors — austošā saule… viņš ir Osīrija dēls un tēvs un vīrs savai mātei, kas ir viņa māsa…
Sākās procesija, bet tikai tempļa iekšpusē. Pa priekšu gāja arfisti un dejotājas, pēc tam balts vērsis ar zelta disku starp ragiem, tad divi priesteru kori un virspriesteri, nesdami dieva veidolu, pēc tam atkal kori un beidzot faraons nestuvēs, kuras nesa astoņi priesteri.
Kad procesija bija apstaigājusi visas tempļa zāles un galerijas, dievs un Ramzess atgriezās «atdusas» zālē. Svētās laivas aizkari pašķīrās otrreiz — un daiļais bērns uzsmaidīja faraonam. Pēc tam Sens aiznesa laivu un dievu uz svētnīcu.
«Varbūt man kļūt par virspriesteri?» nodomāja faraons, kuram bērns bija tik ļoti iepaticies, ka viņam gribējās to redzēt biežāk.
Taču, kad viņš izgāja no tempļa, ieraudzīja sauli un milzīgo līksmojošās tautas pūli, viņš klusībā atzina, ka neko nesaprot. No kurienes radies šis bērns, kas nav līdzīgs ēģiptiešu bērniem, no kurienes šī pārcilvēciskā gudrība viņa acīs, un ko tas viss nozīmē?
Pēkšņi viņam ienāca prātā viņa nogalinātais dēls, kas varēja būt tikpat skaists, un simttūkstoš pavalstnieku acu priekšā Ēģiptes valdnieks sāka raudāt.
— Pievērstais!.. Pievērstais faraons!.. — priesteri čukstēja, — Kolīdz iegāja Osīrija svētnīcā, tā atmaiga viņa sirds!..
Tai pašā dienā izdziedinājās aklais un divi paralītiķi, kas bija lūguši dievu aiz lempja mūriem. Tādēļ priesteri] padome nolēma izsludināt šo dienu par brīnumdienu un uz tempļa ārējās sienas uzgleznot pamācošu ainu, kas attēlotu raudošo faraonu un izdziedinātos kropļus.
Vēlu pēcpusdienā Ramzess atgriezās savā pilī, lai noklausītos ziņojumus. Kad visi augstmaņi bija atstājuši faraona kabinetu, ieradās Tutmoss un sacīja:
— Priesteris Samentu grib apliecināt tev savu uzticību,
Labi, atved viņu.
Viņš pazemīgi lūdz tevi, valdniek, lai tu pieņem viņu teltī karaspēka nometnē, jo apgalvo, ka pils sienām esot ausis.
Es gribētu zināt, kas viņam vajadzīgs … — faraons sacīja un paziņoja galminiekiem, ka nakti pavadīs nometnē.
Pirms saules rieta valdnieks kopā ar Tutmosu aizbrauca pie saviem uzticamajiem pulkiem un atrada nometnē ķēniņa telti, pie kuras pēc Tutmosa rīkojuma stāvēja sardzē aziāti.
Vakarā ieradās Samentu svētceļnieka apmetni un, godbijīgi sveicis viņa majestāti, nočukstēja.-
— Šķiet, ka visu ceļu man sekoja kāds cilvēks, kas apstājās netālu no tavas dievišķās telts. Varbūt viņu uzsūtījuši priesteri?
Pēc faraona pavēles Tutmoss izskrēja laukā un tiešām uzgāja svešu virsnieku. — Kas tu tāds?
Esmu Einana, Isīdas pulka simtnieks… nelaimīgais Einana. Vai jūsu godība neatceras mani? Vairāk nekā pirms gada manevros Pi-Bailā es pamanīju svētos skarabejus…
Ak tas esi tu? — Tutmoss brīnījās. — Bet tavs pulks taču nestāv Abidā?
Ar tavu muti runā patiesība. Mūsu apmetne ir nomaļā vietā pie Menas, kur priesteri liek mums labot kanālu kā tādiem zemniekiem vai jūdiem.
Kā tad tu gadījies šeit?
Es izlūdzos dažas brīvas dienas, — Einana atbildēja, — un naski atskrēju šurpu kā izslāpis briedis pie avota.
Un ko tu gribi?
Gribu izlūgties valdnieka aizstāvību pret skūtajiem pauriem, kas nepaaugstina mani tikai tālab, ka jūtu līdzi kareivju ciešanām.
Tutmoss sadrūvējies atgriezās teltī un atkārtoja faraonam savu sarunu ar Einanu.
— Einana? — faraons pārjautāja, — Jā, atceros … Viņš sagādāja mums lielas rūpes ar saviem skarabejiem, lai gan, tiesa, vēlāk ar Herhora gādība dabūja piecdesmit nūju sitienus. Tu saki, viņš sūdzas par priesteriem? Lai nāk šurp!
Faraons lika Samentu aiziet uz citu telts nodalījumu, bet savu mīluli aizsūtīja pēc Einanas.
Nelaimīgais virsnieks tūdaļ ieradās, nokrita uz vaiga, tad, stāvēdams uz ceļiem un nopūzdamies, sacīja:
«Ik dienas es lūdzu Ra-Hormahisu, viņam uzlecot un norietot, lūdzu Amonu un Ra, un Ptahu un citus dievus un dievietes, lai tu būtu sveiks un vesels, Ēģiptes valdniek! Lai tev ilgs mūžs! Lai tev labi vedas, bet es lai varu skatīt kaut vai tavu gaišo soļu pēdas!»
Ko viņam vajag? — faraons jautāja Tutmosam, pirmoreiz ievērodams etiķeti.
Viņa majestāte jautā, ko tev vajag, — Tutmoss atkārtoja.
Liekulīgais Einana, joprojām stāvēdams uz ceļiem, pagriezās pret faraona mīluli un turpināja:
— Tu esi mūsu valdnieka auss un acs, un es atbildēšu tev kā pie Osīrija tiesas. Es dienu dievišķās Isīdas priesteru pulkā desmit gadus. Sešus gadus esmu karojis pie austrumu robežām. Mani vienaudži jau uzkalpojušies par pulkvežiem, bet es vēl arvien esmu simtnieks, un mani vēl arvien sit pēc dievbijīgo priesteru pavēles. Un kā-labad man jācieš šīs pārestības?
«Dienā visas manas domas ir pie grāmatām, bet naktī es lasu, jo nelga, kas pamet grāmatas tik žigli, kā aizbēg stirna, ir līdzīgs ēzelim, kurš saņem sitienus, ir līdzīgs kurlajam, kurš nedzird un kuram viss jārāda ar roku. Un, lai gan tiecos pēc zinībām, es nedižojos ar savu gudrību, bet taujāju padomu visiem, jo no ikviena var kaut ko mācīties, un godājamajiem prātniekiem izrādu cienību.»
Faraons nepacietīgi sakustējās, taču klausījās vien tālāk, zinādams, ka īsts ēģiptietis uzskata daudzvārdību par savu pienākumu un par vislielākās godbijības apliecinājumu priekšniekiem.
— Lūk, kāds es esmu, — Einana turpināja. — «Svešā mājā nemetu acis uz sievietēm, saimei dodu ēst. cik pienākas, un, pats nestrīdos, dalot mantību. Seja man vienmēr apmierināta, priekšniekus es godāju un neapsēdīšos, ja vecāks cilvēks stāv. Neesmu uzbāzīgs un nelūgts neeju svešā mājā. Ko ierauga mana acs, par to es klusēju, |o zinu, ka ļaudis ir kurli pret tiem, kuri daudz runā. Gudrība māca, ka cilvēks ir līdzīgs lādei, kas pilna dažādām atbildēm. Tālab es allaž izvēlos labo atbildi un arīdzan dodu to, bet slikto paturu pie sevis, Svešus melus neatkārtoju, bet, kas attiecas uz rīkojumiem, vienādi izpildu tos cik iespējams labi.»1 (Seneģiptiešu dzīves gudrības)
— Un kāds man no tā visa labums? — Einana saērcināts pabeidza. — Es ciešu badu, staigāju skrandās un nevaru gulēt uz muguras — tik ļoti tā sadauzīta. Grāmatās lasu, ka priesteru kārta apbalvojusi kareivjus par drosmi un apķērību. Tā laikam bijis ļoti sen. Jo tagad priesteri neciena apķērīgos, bet drosmi un spēku izdzen virsniekiem ar nūju…
— Es aizmigšu, viņā klausoties, — faraons sacīja.
Einana, — Tutmoss vērsās pie lūdzēja, — tu pārliecināji viņa majestāti, ka esi daudz lasījis. Bet tagad pasaki, tikai īsāk, — ko tu vēlies?
Bulta nesasniedz mērķi tik ātri, kā mans lūgums nonāks pie valdnieka dievišķajām kājām, — Einana atbildēja. — Man tā apriebies dienēt pie skūtajiem pauriem, ar tādu rūgtumu priesteri pildījuši manu sirdi, ka es noduršos pats ar savu zobenu, kas ne reizi vien licis drebēt Ēģiptes ienaidniekiem, ja mani nepārcels uz faraona karaspēku. Labāk būšu ierindas kareivis pie viņa majestātes nekā virsnieks priesteru pulkos. Cūka vai suns var viņiem kalpot, ne īstens ēģiptietis!
Pēdējo frāzi Einana Izteica ar tādu niknumu, ka faraons sacīja Tutmosam grieķiski:
Pieņem viņu gvardē! Virsnieks, kas nemīl priesterus, var mums noderēt,