Viņa majestāte abu pasauļu valdnieks pavēlēja tevi pieņemt savā gvardē, — Tutmoss atkārtoja.
Mana veselība un dzīvība pieder mūsu pavēlniekam Ramzesam — lai viņš dzīvo mūžos! — Einana iesaucās un noskūpstīja paklāju pie faraona kājām.
Kamēr aplaimotais Einana kāpās atpakaļ no telts, no-krizdams ik pa brīdim pie zemes un pateikdamies valdniekam, faraons sacīja Tutmosam:
— Man kaklā kņud no viņa pļāpāšanas. Vajag iemācīt ēģiptiešu kareivjiem un virsniekiem Izteikties īsi, nevis tā kā mācīti rakstveži.
— Būtu viņam tikai šis viens trūkums! — nočukstēja Tutmoss, uz kuru Einana bija atstājis nepatīkamu iespaidu.
Faraons lika ataicināt Samērītu.
Vari būt mierīgs, — viņš sacīja priesterim, — virsnieks, kas gāja tev nopakaļ, neizsekoja tevi. Viņš ir pārāk stulbs, lai izpildītu šādus uzdevumus. Taču roka viņam ir smaga, un viņš ver būt noderīgs. Bet tagad pasaki man, — faraons piebilda, — kas tev liek būt tik piesardzīgam?
Es jau gandrīz zinu ceļu uz Labirinta dārgumu krātuvi, — Samentu atbildēja.
Faraons pašūpoja galvu.
Tas nebūs viegli, — viņš klusu noteica. — Es veselu stundu līkumoju pa gaiteņiem un zālēm gluži kā pele, kurai dzenas pakaļ kaķis. Un, atzīšos tev, ne tikai neiegaumēju ceļu, bet ari nekad neuzdrošinātos iet pa to viens. Nāve gaišā dienas laikā varbūt arī nav tik briesmīga, bet nomirt alās, kur apmaldītos pat kurmis… brr!
Un tomēr mums jāatrod un jāapgūst šis ceļš, — Samentu sacīja.
Bet ja nu sargātāji paši atdos mums vajadzīgo dārgumu daļu? — faraons jautāja.
Viņi nedarīs to, kamēr dzīvi Ir Herhors, Nofri un viņu piekritēji. Tici man, valdniek, šie augstmaņi grib ievīstīt tevi autiņos gluži kā zīdaini.,
Faraons nobālēja aiz dusmām.
— Ka tikai es neievīstu viņus važās!.. Kādā veidā tu gribi izdibināt ceļu uz mantnīcu?
— Šeit, Abidā, Osīrija kapenēs es atradu pilnīgu ceļa plānu, — priesteris atbildēja.
Bet kā tu uzzināji, ka tas ir šeit?
No uzrakstiem Seta templī.
Un kad tu atradi plānu?
Kad tava mūžam dzīvojošā tēva mūmija bija novietota Osīrija templī, — Samentu atbildēja, — Es pavadīju dievišķo nelaiķi un, stāvot naķtssardzē «atdusas» zālē, iegāju svētnīcā.
Tev jābūt karavadonim, nevis virspriesterim! … Ramzess smiedamies iesaucās. — Tātad tev jau ir skaidrs Labirinta ceļš?
Skaidrs tas man bija sen, bet tagad esmu savācis norādījumus, pēc kuriem jāvadās.
— Vai vari man to paskaidrot?
Kā tad! Varu pat parādīt jūsu majestātei plānu. Šis ceļš, — Samentu turpināja, — četrreiz vijas līkločiem cauri visam Labirintam. Tas sākas visaugstākajā stāvā un beidzas dziļi pazemē, un piedevām met daudzas cilpas. Tādēļ tas ir tik garš,
Bet kā tu nokļūsi no vienas zāles, kur daudz durvju, otrā?
Uz katrām durvīm, kas ved uz mērķi, uzrakstīta daļa teikuma: «Vai! nodevējam, kas cenšas uzzināt vislielāko valsts noslēpumu un izstiept zaimojošo roku pēc dievu mantības … Viņa līķis būs kā sprāgonis, bet dvēsele nepazīs miera un klīdīs tumsā, savu grēku tirdīta …».
— Un tevi nebiedē šis uzraksts?
— Bet vai tevi, valdniek, biedē lībiešu šķēps? Draudēt var pūlim, nevis man — es pats protu uzrakstīt vēl briesmīgākus lāstus.
Faraons iegrima domās.
— Tev taisnība, — viņš sacīja, — šķēps nav bīstams tam, kas prot to atvairīt, un kļūmīgs ceļš nemaldinās prātnieku, kurš zina patiesības vārdus… Taču kā tu panāksi, lai tavā priekšā pašķiras akmens sienas un kolonnas paveras gluži kā durvis?
Samentu nicīgi paraustīja plecus.
— Manā templī, — viņš atteica, — arī ir daudz neredzamu durvju, kuras atvērt vēl grūtāk nekā Labirintā, Kas zina slepenos vārdus, tas visur iekļūs — to tu pareizi pateici.
Faraons, atbalstījis galvu rokā, ilgi kaut ko domāja.
Man būtu žēl, — viņš sacīja, — ja tev šai ceļā gadītos nelaime.
Ļaunākajā gadījumā mani tur gaida nāve. Bet vai tā nedraud pat faraoniem? Tu pats, valdniek, droši devies uz Sāls ezeriem, lai gan nebiji pārliecināts, ka atgriezīsies no turienes. Nedomā, — priesteris turpināja, — ka man būs jānostaigā viss ceļš, pa kuru iet Labirinta apmeklētāji. Es atradīšu īsāko ceļu un, iekams noskaitīšu vienu lūgšanu Osīrijam, būšu tur, kurp iedams tu pagūtu noskaitīt trīsdesmit lūgšanas.
— Vai tur ir citas ieejas?
— Bez šaubām. Un man tās jāatrod. Es taču neiešu — kā jūsu majestāte — dienā vai pa galvenajiem vārtiem…
Bet kā tad?
Arējā mūrī ir daudz slepenu vārtiņu, kurus es zinu un kurus gudrie Labirinta sargātāji nekad neuzrauga… Naktī sardzesvīru pagalmā ir maz un viņi tik ļoti paļaujas uz dievu aizgādību vai pūļa bailēm, ka lielākoties guļ… Turklāt no saules rieta līdz lēktam priesteri trīsreiz dodas uz templi noskaitīt lūgšanu, bet kareivji nododas reliģiskiem rītiem zem klajas debess. Iekams viņi pabeigs lūgt dievu, es jau būšu Labirintā.
Un ja tu apmaldīsies?
Man taču ir plāns.
Un ja plāns ir viltots? — faraons jautāja, nespēdams apslēpt savas bažas.
Un ja tu, valdniek, nedabūsi Labirinta dārgumus?… Ja feniķieši pārdomājuši un nedos apsolīto aizdevumu?… Ja kareivji cietīs badu un tautas cerības būs pieviltas?.. Tici man, valdniek, — priesteris turpināja, — Labirinta gaiteņos es būšu lielākā drošībā nekā tu savā valstī…
Bet tumsa… tumsa… un nesagraujamie mūri., un dziļdziļā pazeme, un šie ceļu "simti, kuros nevar neapmaldīties?… Cīņa ar cilvēkiem, Samentu, ir nieka lieta, bet nokaušanās ar tumsību un neziņu ir kaut kas briesmīgs!
Samentu pasmaidīja.
— Jūsu majestāte nezina par mani neko, — viņš atteica. — Būdams divdesmit piecus gadus vecs, es biju Osīrija priesteris…
— Tu? — Ramzess izbrīnījies jautāja.
— Es. Un tūlīt pateikšu, kādēļ pārgāju Seta kalpībā. Mani nosūtīja uz Sīnāja pussalu, lai uzceltu tur nelielu templi kalnračiem. Būvdarbi ilga sešus gadus. Un, tā kā man bija daudz brīva laika, es klaiņoju pa kalniem un ielūkojos turienes alās. Ko tik es neredzēju!.. Garu garās ejas, šauras pārejas, pa kurām jārāpjas uz vēdera, grotas — tik lielas kā tempļi! Es vēroju pazemes upes un ezerus, kristāla- pilis, pilnīgi tumšas alas, kurās neredz savu roku, vai atkal tik gaišas, it kā tajās spīdētu otra saule…
Cik reižu es netiku apmaldījies neskaitāmās ejās, cik reižu man nenodzisa lāpa, cik reižu neievēlos bezdibeni, kas pavērās man zem kājām… Man gadījās vairākas dienas pavadīt pazemē, pārtikt no grauzdētiem miežiem un veldzēt slāpes, laizot miklas klintis, un es bieži nezināju, vai izkļūšu dienas gaismā…
Toties es uzkrāju pieredzi, redze man kļuva asāka, un es pat iemīlēju šos briesmīgos nostūrus. Un tagad, kad iedomāju Labirinta bērnišķīgos slēpņus, man nāk smiekli. Cilvēku celtas ēkas ir kurmja rakumi salīdzinājumā ar milzu būvēm, kuras uzslējuši mēmie un neredzamie zemes gari…
Reiz es ieraudzīju kaut ko šaušalīgu, kas lika man mainīt savus uzskatus…
Rietumos no Sīnāja raktuvēm atrodas aizām izvagoti kalni, kur bieži nogrand pazemes pērkoni, nodreb zeme un palaikam uzšaujas liesmas… Ziņkārības dzīts, es devos turp uz ilgāku laiku un, ceļu meklēdams, uzgāju tikko samanāmu plaisu. Ielūkojies tajā, es atklāju veselu virkni milzīgu alu, zem kuru velvēm pietiktu vietas vislielākajai piramīdai.
, Klaiņodams tur, es sajutu asu trūdu smaku, kas bija tik derdzīga, ka man gribējās bēgt. Pārvarējis riebumu, es iegāju ala, no kurienes nāca šī smaka, un ieraudzīju…