Iedomājies, valdniek, cilvēku, kuram kājas un rokas ir divreiz īsākas nekā mums, taču resnas, neveiklas, ar ķetnām galos. Piedevām plata, gar malām saplacināta aste, augšā robota ka gaiļa sekste; piedevām briesmīgi garš kakls un uz ta suņa galva. Visbeidzot ietērp šo nezvēru bruņas ar uzliektiem, dzeloņiem uz muguras… Tagad iztēlojies, ka šis radījums stāv uz kājām, atbalstījies ar rokām un krūtīm pret klinti…
Kaut kas pagalam pretīgs, — faraons noteica, — es to uzreiz nobeigtu…
Tas nebija pretīgs, jo, ņem vērā, valdniek, šis nezvērs bija tik liels kā obelisks!
Ramzess XIII neapmierināts sakustējās.
Samentu, — viņš sacīja, — man liekas, ka tu staigāji pa savam alām sapņos…
Zvēru tev, valdniek, pie savu. bērnu dzīvības, ka. runāju patiesību!.. Un, ja. šis nezvērs rāpuļa ādā, kas klāta dzeloņainam bruņām, gulētu zemē, tad kopā ar asti tas būtu piecdesmit soļu garš … Lai gan jutu balles un riebumu, es vairākkārt atgriezos alā un aplūkoju to ļoti uzmanīgi.
— Tātad viņš bija dzīvs?
— Nē, tas jau sen bija līķis, taču saglabājies kā mūsu mūmijas neparasti sausajā gaisā, varbūt arī mums nezināmu zemes sāļu iespaidā.
Tas bija mans pēdējais atklājums, — Samentu turpināja, — es vairs neklīdu pa alām, bet daudz domāju. Osīrijs, es prātoju, rada lielus dzīvniekus — lauvas, ziloņus, zirgus, bet Sets — čūskas, sikspārņus, krokodilus. Nezvērs, kuru. es redzēju, neapšaubāmi bija Seta radīts. Un, tā kā tas ir milzīgs un briesmīgāks par visu zem saules, tātad dievs Sets ir varenāks par dievu Osīriju,
Tā nu es pievērsos Setam un, atgriezies Ēģiptē, apmetos viņa templī. Taču, kad pastāstīju priesteriem par savu atklājumu, viņi man paziņoja, ka pazīstot daudz tādu nezvēru.
Samentu atvilka elpu un turpināja:
Ja kādreiz tev, valdniek, labpatiks apmeklēt mūsu templi, es parādīšu kapenēs dīvainus un briesmīgus radījumus: zosis ar čūskas galvu un sikspārņa spārniem, gulbjiem līdzīgas ķirzakas, kas lielākas par strausiem, krokodilus, kas trīsreiz garāki par tiem, kuri dzīvo Nīlā, vardi suņa augumā… Tās ir vai nu mūmijas, vai alās atrasti ģindeņi, kas glabājas mūsu kapenēs. Tauta domā, ka mēs tos pielūdzam, bet patiesībā mēs pētām viņu uzbūvi un sargājam no bojāšanās,
Es noticēšu tev, kad pats redzēšu, — faraons atbildēja. — Taču saki man — kā šādi radījumi varēja uz-rasties alas?…
Valdniek, — priesteris atteica, — pasaulē, kurā mēs dzīvojam, noris lielas pārmaiņas. Pašā Ēģiptē mēs atrodam dziļi zemē apslēptas pilsētu un tempļu drupas. Bija laiks, kad Lejasēģiptes vietu aizņēma jūras līcis, bet Nīlas ūdeņi plūda pa visu mūsu plašo ieleju. Bet vēl agrāk šeit, kur atrodas mūsu valsts, bija jūra… Mūsu senči apdzīvoja zemes, kuras tagad klāj rietumu tuksnesis…
Vēl agrāk, pirms desmitiem tūkstošu gadu, nebija tādu cilvēku kā mēs, bet bija pērtiķiem līdzīgi radījumi, kas prata tikai būvēt zaru būdas, uzturēt uguni, kauties ar vālēm un akmeņiem. Tad nebija ne zirgu, ne vēršu, bet ziloņi, degunradži un lauvas bija augumā trīsreiz lielāki par tagadējiem. Taču arī milzu ziloņi nav vissenākie nezvēri. Vēl pirms viņiem dzīvojuši milzu rāpuļi, kas lidojuši, peldējuši un staigājuši pa sauszemi. Pirms rāpuļiem pasaulē bijuši tikai gliemeži un zivis, bet pirms viņiem — vienīgi augi, tādi, kādu tagad vairs nav…
— Un vēl agrāk? — Ramzess jautāja.
Vēl agrāk zeme bija tukša un neapdzīvota un dieva gars lidinājās virs ūdeņiem…
Esmu dzirdējis par to, — faraons sacīja. — Taču neticēšu, iekams tu neparādīsi man nezvēru mūmijas, kuras glabājas jūsu templī.
Ja atļausi, es pabeigšu savu stāstu, — Samērītu sacīja, — Tad, lūk, kad es ieraudzīju Sīnāja alā šī nezvēra līķi, mani sagrāba bailes un es vairākus gadus neuzdrošinājos ieiet nevienā alā. Taču, kopš Seta priesteri man izskaidroja, no kurienes nākuši šie dīvainie radījumi, bailes man pārgāja, bet ziņkāre kļuva vēl lielāka. Un tagad man nav patīkamākas izklaidēšanās kā klaiņot pa pazemi un meklēt ceļus tumsā. Tādēļ ceļojums pa Labirintu man nesagādās vairāk pūļu kā pastaiga pa ķēniņa dārzu,
Samentu, — faraons sacīja, — es augstu vērtēju tavu pārcilvēcisko drosmi un gudrību. Tu pastāstīji man tik daudz interesanta, ka arī es gribētu aplūkot alas un kādreiz varbūt došos kopā ar tevi uz Sīnāju. Un tomēr es baidos, ka tev Labirintā var nepaveikties, un katram gadījumam sasaukšu ēģiptiešu sapulci, kas dos man tiesības izmantot dārgumu krātuvi.
Tas nekaitēs, — priesteris atbildēja. — Taču mani pūliņi nebūs veltīgi, jo Nofri un Herhors tikpat nepiekritīs atdot dārgumus.
Un tu esi pārliecināts, ka tev viss izdosies? — faraons taujāja.
Kopš pastāv Ēģipte, — Samentu pārliecināti sacīja, — nav bijis cilvēka, kurš būtu tik labi sagatavojies, lai uzvarētu šai cīņā, kas man neliekas cīņa, bet rotaļa. Vienus biedē tumsa, bet es mīlu to un pat redzu tumsā; citi neprot orientēties daudzajās istabās un gaiteņos, bet man tas izdodas viegli; vēl citi nezina, kā atvērt slepenās durvis, bet es to lieliski protu. Ja man nebūtu nekādu citu priekšrocību kā vien tās, ko esmu minējis, arī tad es jau pēc mēneša vai diviem atrastu ceļu Labirintā. Man turklāt ir precīzs šo eju plāns, un es zinu vārdus, kas ved no zāles uz zāli. Kas mani var aizkavēt?
Un tomēr sirds dziļumos tu šaubies. Tu taču nobijies no virsnieka, kas it kā tev sekojis!
Priesteris paraustīja plecus.
— Es ne no kā un ne no viena nebaidos, — viņš mierīgi atbildēja, — es tikai esmu piesardzīgs. Es paredzu visu un esmu sagatavojies pat tam, ka mani notvers»
— Tad tevi gaida briesmīgas mokas! … — Ramzess nočukstēja.
Nebūt ne! Tieši no Labirinta pazemes es atdarīšu sev durvis uz mūžīgās saules valstību.
Un tu nenožēlosi savu rīcību?
— Nē. Es taču sasniegšu lielu mērķi: gribu ieņemt valstī Herhora vietu…
— Zvēru, ka tu to ieņemsi!
Ja neaiziešu bojā, — Samentu atteica. — Un, pat ja, kāpjot kalna virsotnē, jāiet gar bezdibeņiem, ja šai ceļa var paslīdēt kāja un es varu nogāzties, — kāda tam nozīme? Tu, valdniek, parūpēsies par maniem bērniem.
Nu, tad ej! — faraons sacīja. — Tu esi manas uzticības cienīgs.
Deviņpadsmitā nodaļa
Atstājis Abidu, Ramzess XIII turpināja ceļu augšup pa Nīlu uz Tantarenas (Denderas) un Kenas pilsētām, kas atradās gandrīz iepretim — viena Nīlas austrumu, otra rietumu krastā.»
Tantarenā bija divas Ievērojamas vietas: dīķis, kur audzēja krokodilus, un Hathoras templis ar priesteru augstāko skolu, kur mācīja dziedniecību, garīgās dziesmas, aizlūgumus, kā arī astronomiju.
Faraons apmeklēja abas šīs vietas. Viņš bija sašutis, kad viņam lika kvēpināt vīraku svētajiem krokodiliem, kurus tas uzskatīja par smirdošiem un stulbiem rāpuļiem. Un, kad viens no krokodiliem upurēšanas laikā, Izrāpies no ūdens, ieķērās ar zobiem valdnieka drānās, Ramzess tā iebelza viņam pa galvu ar kvēpināmo bronzas karoti, ka rāpulis uz brīdi pievēra acis un iepleta kājas, tad, kāpdamies atpakaļ, ierāpās ūdenī, it kā sapratis, ka jaunais valdnieks necietīs uzmācību pat no dievišķa radījuma puses.
Varbūt esmu zaimojis? — faraons jautāja virspriesterim. Svētais tēvs palūkojās apkārt, vai kāds nenoklausās, tad atbildēja:
Ja es zinātu, ka tu, valdniek, ziedosi viņam tādu upuri, es tev karotes vietā iedotu vāli. Šis krokodils ir neciešamākais lops visā templī… Reiz viņš sagrāba bērnu…