Un aprija?
Vecāki bija apmierināti… — priesteris atteica.
— Saki man, — faraons padomājis jautāja, — kā jūs, gudri, cilvēki, varat godāt dzīvniekus, kurus, citiem neredzot, dauzāt ar nūjām?.,
Virspriesteris, atkal pārliecinājies, ka tuvumā neviena nav, atbildēja:
— Tu, valdniek, šķiet, neturēsi aizdomās vienīgā dieva piekritējus, ka viņi tic dzīvnieku svētumam… Tas, kas tiek darīts, domāts pūlim… Vērsis Apijs, kuru it kā godā priesteri, ir skaistākais vērsis visā Ēģiptē un uztur mūsu lopu šķirni. Ibisi un stārķi attīra mūsu laukus no sprāgoņām. Kaķi iznīcina peles un tādējādi saglabā labības krājumus, bet, ja nebūtu krokodilu, mēs saindētos ar Nīlas ūdeni. Vieglprātīgā un tumsonīgā tauta nesaprot šo dzīvnieku noderīgumu un būtu izskaudusi tos gada laikā, ja mēs nepasargātu viņus ar reliģiskiem ritiem. Lūk, dzīvniekiem veltīto tempļu un viņu godāšanas noslēpums. Mēs kvēpinām vīraku tam, kas tautai noderīgs un tālab saudzējams.
Hathoras templī faraons ātri izgāja cauri dziedniecības skolas pagalmiem un diezgan vienaldzīgi noklausījās astrologu pravietojums. Taču, kad virspriesteris — astronoms parādīja viņam zelta plāksni, kurā bija iegravēta debesu karte, faraons pavaicāja:
— Vai bieži piepildās šie pareģojumi, kurus jūs izlasāt zvaigznēs?
— Reizēm piepildās,
— Bet, ja jūs zīlētu pēc kokiem, akmeņiem vai ūdens plūduma, vai tie arī piepildītos?
Virspriesteris apmulsa.
— Neturi mūs par krāpniekiem! Mēs pareģojam cilvēkiem nākotni, jo tā viņus interesē, un, taisnību sakot, tāpēc vien viņus astronomija saista.
Un kas aizrauj jūs pašus?
Mēs pētām debess uzbūvi un zvaigžņu kustību,
Un kāds no tā labums?
— Mēs izdarām Ēģiptei lielus pakalpojumus. Mēs norādām virzienus, kādos jābūvē celtnes un jārok kanāli. Bez mūsu zināšanām jūras kuģi nevarētu attālināties no krasta. Mēs sastādām kalendāru un nosakām paredzamas debesu parādības. Arī tagad drīz gaidāms aptumsums…
Taču Ramzess viņā vairs neklausījās, bet pagriezās un devās projām.
«Kā var,» viņš domāja, «celt tempļus tik bērnišķīgām nodarbībām un vēl iegravēt to rezultātus zelta plāksnēs? Svētie vīri nezina, ko iesākt aiz bezdarbības…»
Pēc īsas uzturēšanās Tantarenā faraons pārcēlās Nīlas otrā krastā — uz Kenas pilsētu.
Tur nebija ne slavenu tempļu, ne svētu krokodilu, ne zelta plākšņu ar zvaigznēm, toties tur plauka podniecības māksla un tirdzniecība, No Kenas veda divi trakti uz Sarkanās jūras ostām. — Koseiru un Bereniku — un ceļš uz Porfīra kalniem, no kurienes piegādāja statujas un lielus būvbluķus.
Kenā mudžēt mudžēja feniķieši, kas jūsmīgi sagaidīja faraonu un pasniedza viņam visdažādākās dārglietas par desmit talantiem,
Tomēr faraons pavadīja šeit tikai vienu dienu. Viņš bija saņēmis ziņu no Tēbām, ka Ramzesa XII svētā mūmija jau atrodas Luksoras pilī un gaida apbedīšanu.
Tais laikos Tēbas bija milzīga pilsēta un aizņēma gandrīz divpadsmit kvadrātkilometru lielu platību. Šeit atradās Ēģiptē diženākais Amona templis un neskaitāmas sabiedriskas un privātas ēkas. Galvenās ielas bija platas, taisnas un izklātas ar akmens plāksnēm, gar Nīlas krastiem stiepās bulvāri, mājām bija pieci seši stāvi.
Tā kā ikvienam templim un ikvienai pilij bija vareni vārti ar piloniem, Tēbas sauca par «simtvārtu» pilsētu. Šī pilsēta ar attīstītu amatniecību un tirdzniecību vienlaikus bija it kā mūžības slieksnis, jo Nīlas pretējā — rietumu krastā kalnu ielejās atradās bezgaldaudzas priesteru, augstmaņu un ķēniņu kapenes.
Par Tēbu diženumu bija rūpējušies divi faraoni: Amenhoteps XII jeb Memnons, kas māla būdu vietā uzcēla pilsētā mūra mājas, un Ramzess II, kurš pabeidza un paplašināja Amenhotepa uzsāktās celtnes.
Nīlas austrumu krastā, pilsētas dienvidu daļā, atradās vesels kvartāls varenu ķēniņa piļu un tempļu, uz kuru drupām tagad stāv Luksoras pilsētiņa. Šeit faraona mūmija gaidīja pēdējos rituālus.
Kad ieradās Ramzess XIII, visi Tēbu iedzīvotāji iznāca viņam pretim. Mājās palika tikai sirmgalvji un kropļi, bet nomalēs — zagļi.
Šeit ļaudis pirmoreiz izjūdza zirgus no faraona kaujas-ratiem un vilka tos paši. Šeit faraons pirmoreiz izdzirda pret priesteriem vērstus kliedzienus un lāstus, kas viņu ļoti iepriecēja, kā arī saucienus, lai katra septītā diena būtu svētdiena, Un tas lika viņam padomāt. Viņš gribēja pasniegt šādu dāvanu ēģiptiešu darba tautai, taču nebija paredzējis, ka viņa nodomi jau kļuvuši zināmi un ļaudis gaida tos piepildāmies.
Jūdzi garais ceļš cauri blīvajam pūlim ilga vairākas stundas. Faraona kaujasratiem bieži nācās apstāties, un tie netika uz priekšu, iekams viņa majestātes gvarde nepiecēla zemē nokritušos ļaudis.
Nokļuvis līdz pils dārziem, kur viņš apmetas neliela paviljonā, Ramzess jutās tik noguris, ka tai dienā nenodarbojās ar valsts lietām. Bet nākamajā diena, nokvēpinājis vīraku tēva mūmijai, kas atradās lielajā ķēniņa pilī, viņš sacīja Herhoram, ka nelaiķi var izvadīt uz kapenēm.
Taču tas nenotika tik drīz.
No pils mirušo pārveda uz Ramzesa templi, kur viņš diennakti atpūtās. Tad mūmiju svinīgi pārnesa uz Amona-Ra templi.
Apbedīšanas rituāls bija tāds pats kā Memfisā, taču norisinājās daudz vērienīgāk.
Ķēniņa pilis Nīlas labajā krastā, pilsētas dienvidu daļa, ar Amona-Ra templi tās ziemeļu daļā savienoja neparasts ceļš. Tā bija plata, divus kilometrus gara aleja, kurai abas pusēs auga milzīgi koki un divās rindās gulēja sfinksas ar lauvu ķermeņiem un cilvēku vai aunu galvām. Šo statuju bija vairāki simti.
Gar aleju drūzmējās neskaitāmi ļaužu pūļi no Tēbām un to apkaimes, bet pa ceļa vidu virzījām bēru gājiens. Tur gāja dažādu pulku orķestri, raudātājas, dziedātāju kori, amatnieku un tirgotāju pārstāvji, vairāku desmitu nomu deputācijas ar saviem dieviem un karogiem, daždažādu Ēģiptes kaimiņtautu deputācijas — un atkal orķestri, raudātājas un priesteru kori.
Arī šoreiz ķēniņa mūmiju veda ratos iecelta zelta laivā, taču daudz lepnākā nekā Memfisā. Rati, kurus vilka astoņi baltu vēršu pāri, bija gandrīz divu stāvu augstumā un grima vainagos un ziedos. Tos rotāja strausa spalvas un dārgi audumi un ietina biezi vīraka dūmi, tādēļ šķita, ka Ramzess XII rādās savai tautai jau kā dievs mākoņos.
No visu Tēbu tempļu piloniem skanēja pērkondimdoši dārdi un bronzas gongu varenā, žēlabainā zvanoņa.
Kaut arī bēru gājiens virzījās pa tukšo un plato sfinksu aleju ēģiptiešu karavadoņu uzraudzībā, tātad saglabājot vislielāko kārtību, tomēr, lai noietu šos divus kilometrus, kas šķīra pilis no Amona tempļa, bija vajadzīgas trīs stundas.
Tikai kad Ramzesa XII mūmiju ienesa templī, no pils divu ugunīgu zirgu vilktos zelta kaujasratos izbrauca Ramzess XIII. Gar aleju stāvošie ļaudis, kas procesijas laikā bija izturējušies mierīgi, tagad, ieraugot savu valdnieku, sumināja viņu tik skaļām gavilēm, ka tajās noslāpa pērkonam līdzīgie dārdi un gongu dunoņa tempļu pilonos.
Sajūsmas pārņemtais pūlis bija gatavs piepildīt aleju un ielenkt faraonu. Taču Ramzess ar vienu rokas mājienu apturēja ļaužu plūsmu un nepieļāva zaimošanu.
Pēc stundas ceturkšņa faraona rati apstājās pie Ēģiptes diženākā tempļa milzu piloniem.
Tāpat kā Luksora savā dienvidu daļā bija ķēniņa piļu kvartāls, tā Kārnāka ziemeļu daļā bija dievu pilsēta. Un Kārnākas centrs bija Amona-Ra templis.