Atceļā uz Luksoras pili jaunais faraons bija tā nogrimis domās, ka gandrīz nemanīja milzu pūli un nedzirdēja tā saucienus.
«Kādēļ sevi maldināt?» Ramzess prātoja. «Virspriesteri izturas pret mani ar necieņu. Līdz šim to nav piedzīvojis neviens faraons. Viņi pat norāda man, kādā kārtā varu atgūt viņu labvēlību. Viņi grib pārvaldīt valsti, bet man jāseko, lai tiktu pildītas viņu pavēles … Taču tas nenotiks: es pavēlu, un jums ir jāpakļaujas! Vai nu es aiziešu bojā, vai arī uzlikšu savu ķēnišķo kāju uz jūsu nepakļāvīgajām mugurām!»
Divas dienas Ramzesa XII cildenā mūmija palika Amona-Ra templī svētā vietā, kur pat virspriesteri, izņemot Herhoru un Nofri, nedrīkstēja Ieiet. Nelaiķa priekšā dega tikai viens gaismeklis, kura brīnumainā kārtā uzturētā liesma ne mirkli neapdzisa. Pār viņu lidinājās dvēseles simbols — piekūns ar cilvēka galvu. Neviens nezināja, vai tas Ir mākslīgs darinājums vai dzīva būtne,
Vienīgi priesteri, kas uzdrošinājās slepus palūkoties aiz aizkara, redzēja, ka šī būtne turas gaisā bez atbalsta, grozīdama galvu un acīs.
Apbedīšanas ceremonijas tālākajā gaitā zelta laiva pārveda nelaiķi uz Nīlas otru krastu. Bet pirmāk tā, priesteru, raudātāju, karaspēka un tautas pavadīta, vīraka dūmu apņemta, vaimanām, sēra dziesmām un mūzikai skanot, virzījās pa Tēbu galveno ceļu. Tā, liekas, bija pati skaistākā iela visā Ēģiptē: plata, līdzena, kokiem apstādīta. Piecstāvu un pat sešstāvu nami no augšas līdz apakšai bija klāti ar mozaīku vai izrotāti ar krāsainiem bareljefiem. Šķita, ka pie šīm ēkām izkārti milzīgi, koši paklāji vai gleznas, kas attēlo tirgotāju, amatnieku, jūrasbraucēju darbu, kā arī tālas zemes un tautas. Vārdu sakot, tā nebija iela, bet drīzāk bezgalīga gleznu galerija. Zīmējums šais gleznās bija primitīvs, bet krāsas neparasti spilgtas.
Bēra procesija nogāja.kādus divus kilometrus no ziemeļiem uz dienvidiem. Pilsētas centrā tā apstājās un tad pagriezās uz rietumiem, Nīlas virzienā.
Šai vietā upes vidū atradās liela sala, uz kuru veda peldošs tilts. Lai negadītos nelaime, karavadoņi, kas vadīja procesiju, vēlreiz izkārtoja gājienu, nostādīdami cilvēkus rindās pa četri, un deva pavēli virzīties uz priekšu gausi, pie tam neejot kopsolī. Drošības labad nodaļu priekšgalā soļojošie orķestri spēlēja katrs savā taktī.
Pēc dažām stundām procesija šķērsoja pirmo tiltu, pēc tam salu, tad otro tiltu un nonāca Nīlas kreisajā — rietumu krastā.
Tēbu austrumdaļu varēja saukt par dievu un ķēniņu pilsētu, turpretī rietumdaļa bija monumentālu tempļu un kapeņu pilsēta.
No Nīlas gājiens virzījās pa ceļu, kas veda kalnup, Uz dienvidiem no šī ceļa kādā pakalnā stāvēja templis, kas bija uzcelts par godu Ramzesa III uzvarām. Tā sienas klāja pakļauto tautu — lietu, amoriešu, filistiešu, etiopiešu, arābu, lībiešu attēli. Mazliet zemāk slējās divas kolosālas sēdoša Amenhotepa II statujas, kura augstums bija pieci stāvi. Vienai no šīm statujām piemita brīnumaina īpašība: kad uz to krita austošās saules stari, statuja skanēja kā arfa, kurai pārtrūkst stīgas.
Vēl tuvāk ceļam, tāpat pa kreisi no tā atradās Ramzesejs — ne visai liels, bet skaists Ramzesa II templis, Tā ieeju sargāja četras pilnauguma statujas ar ķēniņa varas simboliem rokās. Pagalmā slējās Ramzesa II statuja četru stāvu augstumā,
Ceļš joprojām gāja kalnup, un aizvien skaidrāk bija saskatāmi stāvi, šūnaini pauguri: tās bija ēģiptiešu augstmaņu kapenes. To priekšā starp kraujām klintīm pacēlās ļoti savdabīgs ķēniņienes Hatasu templis. Šī celtne bija četrsimt piecdesmit soļu gara. No mūru apjoztā pagalma kāpnes veda uz kolonnām ieskautu pagalmu, zem kura atradās pazemes templis. Savukārt no kolonnu pagalma citas kāpnes veda uz klintī izcirstu templi, zem kura arī bija pazemes telpas.
Tādējādi templim bija divi līmeņi — zemākais un augstākais — un katram no tiem bija savs apakšstāvs un augšstāvs. Kāpnes bija milzīgas, par margām noderēja divas sfinksu rindas. Ikvienu kāpņu ieeju sargāja divas sēdošas statujas.
Pie Hatasu tempļa sākās drūma aiza, kas no augstmaņu kapenēm veda uz ķēniņu kapenēm. Tur atradās klintī izcirstas virspriestera Retemenofa kapenes. To zāles un gaiteņi aizņēma kādu hektāru pazemes platības,
Aizas ceļš kļuva tik stāvs, ka cilvēkiem nācās palīdzēt vēršiem, kas vilka sēru ratus ar laivu. Gājiens virzījās pa tādu kā klints terasi un beidzot apstājās plašā laukumā pārdesmit stāvu augstumā virs aizas dibena.
Šeit bija ieeja pazemes kapenēs, ko faraons bija cēlis sev visus trīsdesmit valdīšanas gadus. Tā bija vesela pils ar istabām ķēniņam, viņa ģimenei un kalpotājiem, ēdamzāli, guļamtelpu un vannas Istabu, dažādiem dieviem veltītām kapelām un, visbeidzot, aku ar mazu kambarīti dziļumā, kur faraona mūmijai bija jārod mūža mājas.
Degošo lāpu gaismā bija redzamas telpu sienas, kuras klāja lūgšanu uzraksti un gleznojumi, kas attēloja nelaiķa gaitas un izpriecas: medības, tempļu un kanālu būvi, triumfa gājienus, svinības par godu dieviem, kaujas ar ienaidniekiem, pavalstnieku darbu, Turklāt istabas bija ne tikai piekrautas ar mēbelēm, traukiem, kaujasratiem un ieročiem, pilnas ziediem, saldumiem, cepešiem un vīniem, bet tajās atradās arī jo daudzas statujas. Tās attēloja Ramzesu XII, viņa priesterus, ministrus, sievietes, kareivjus un vergus, jo ķēniņš arī viņsaulē nevar iztikt bez dārgiem priekšmetiem, smalkiem ēdieniem un uzticamiem kalpiem.
Kad sēru rati bija apstājušies pie kapeņu ieejas, priesteri izcēla ķēniņa mūmiju no sarkofāga un novietoja to zemē, atbalstot ar muguru pret klinti. Tad Ramzess XIII nokvēpināja tēva mirstīgo atlieku priekšā vīraku, bet ķēniņiene Nikotrise, apskāvusi mūmiju, sāka vaimanāt:
— «Esmu tava māsa, tava sieva Nikotrise! Nepamet mani, ai, diženais! Vai tu patiesi vēlies, mans labais tēvs, lai aizeju no tevis? Ja es aiziešu, tu paliksi viens — un vai kāds būs tev līdzās?…»
Pēc tam virspriesteris Herhors nokvēpināja mūmijas priekšā vīraku, bet Nofri, ziedojis vīnu, sacīja:
— «Tavam līdziniekam upurējam to, Osīrij Meri Amon Ramzes, Augšēģiptes un Lejasēģiptes valdniek, kura balss lielā dieva priekšā ir taisnīga …»
Raudātājas un priesteru kori skandināja:
Pirmais koris. «Raudiet, raudiet bez mitas, vaimanājiet, vaimanājiet, cik skaļi vien varēdami…»
Raudātājas. «Ai, godājamais ceļiniek, kas vērs savus soļus uz mūžības valstību, cik ātri mums nākas tevi zaudēt!»
Otrais koris. «Cik gan skaists, cik brīnumains Ir tas, kas ar viņu notiek! Viņš tā iemīļojis dievu Honsu no Tēbām, ka dievs ļāvis viņam sasniegt Rietzemi, kur mājo tā uzticamo kalpu paaudzes …»
Raudātājas. «Ai, tu, kam allaž bijuši tik daudzi kalpi, paliksi tagad zemē, kur tev lemta vientulība! Tu, kas valkāji smalkas drānas un svaigu veļu, tagad guli vakardienas ietērpā!..»
Pirmais koris. «Ej mierā, mūsu valdniek, ej mierā, ej mierā uz Rietzemi… Mēs redzēsim tavu vaigu, kad pienāks mūžības diena, jo tu dodies uz valstību, kas vieno visus cilvēkus …»
Sākās pēdējie rituāli.
Tika atvests vērsis un antilope, kuri bija jānokauj Ramzesam XIII, taču tos nokāva viņa vietnieks dievu priekšā virspriesteris Sens. Zemākie priesteri veikli atdalīja liemeņus, pēc tam Herhors un Nofri, paņēmuši dzīvnieku gurnu gabalus, pēc kārtas pielika tos mūmijai pie mutes. Bet mūmija negribēja ēst, jo nebija vēl atdzīvināta, un mute tai bija ciet.
Tad Nofri apslacīja mūmiju ar svētītu ūdeni un apkvēpināja ar vīraku un alaunu, runādams:
— «Lūk, kur stāv mans tēvs, lūk, kur stāv Osīrijs Meri Amons Ramzess… Esmu tavs dēls, esmu Hors, nāku pie tevis, lai šķīstītu tevi un atdotu tev dzīvību … Satieku atkal kopā tavus locekļus, savienoju, kas bija pārcirsts,