jo esmu Hors, sava tēva atriebējs. Tu sēdi Ra tronī un pavēli dieviem, jo tu esi Ra, kas radies no Nutas, kura ik rītu dzemdē Ra, kas dzemdina ik dienas Meri Amonu Ramzesu — tāpat kā Ra.»
To sacīdams, virspriesteris skāra ar amuletiem mūmijas lūpas, rokas un kājas.
Atkal iedziedājās kori.
Pirmais koris» «Osīrijs Meri Amons Ramzess kopš šā laika ēdīs un dzers visu, ko ēd un dzer dievi… Viņš tagad sēž dieviem līdzās… Viņš ir stiprs un vesels kā dievi…»
Otrais koris. «Visi viņa locekļi ir spēka pilni; viņam netīk, ja, būdams izsalcis, viņš nevar ēst un, būdams izslāpis, nevar dzert…»
Pirmais koris. «Ak, dievi! Atvēliet Osīrijam Meri Amonam Ramzesam tūkstoš tūkstošus krūku vīna, tūkstošiem tērpu, maizes klaipu un vēršu …»
Otrais koris. «Ai, jūs, kas dzīvojat uz zemes, kad iesit šeit garām, ja dzīvība jums ir dārga un nāve pretīga, ja gribat, lai jūsu krietnos vārdus manto jūsu pēcteči, skaitiet šo lūgšanu par še apglabāto nelaiķi…»
Nofri. «Ai, jūs, diženie, jūs, pravieši, jūs, prinči, rakstveži un faraoni, jūs, citi ļaudis, kas atnāksit miljons gadu pēc manis, ja kāds no jums mana vārda vietā ierakstīs savējo, dievs viņu sodīs, aizmēzdams no zemes virsas …»
Pēc šiem maģiskajiem vārdiem priesteri iededza lāpas, paņēma ķēniņa mūmiju un atkal ielika to šķirstā, tad kopā ar šķirstu akmens sarkofāgā, kam bija cilvēka ķermeņa apveidi. Pēc tam, nevērojot raudātāju vaimanas un izmisīgo pretošanos, aiznesa šo lielo smagumu uz kapenēm. Izgājuši lāpu gaismā vairākus gaiteņus un istabas, viņi apstājās telpā, kur bija aka. Šai akā priesteri nolaida sarkofāgu un arī paši nokāpa pazemē. Tur viņi novietoja sarkofāgu šaurajā kambarītī un veicīgi aizmūrēja ieeju tā, lai pat visvērīgākā acs nevarētu pamanīt kapu. Pēc tam atgriezās augšā un tikpat cieši aizmūrēja ieeju akā. To visu priesteri paveica bez lieciniekiem un paveica tik rūpīgi, ka Ramzesa XII mūmija vēl šobaltdien atdusas savā mājoklī, vienlīdz pasargāta kā no laupītājiem, tā no mūsdienu pētniekiem. Divdesmit deviņu gadsimtu laikā daudzas ķēniņu kapenes tikušas izlaupītas, bet šī palikusi neskarta.
Kamēr vieni priesteri mūrēja ciet dievbijīgā faraona kapu, citi, apgaismojuši pazemes zāles, aicināja dzīvos uz mielastu.
Ēdamzālē iegāja Ramzess XIII, ķēniņiene Nikotrise, virspriesteri Herhors, Nofri un Sens, kā arī pārdesmit augstmaņu un karavadoņu. Istabas vidū stāvēja ēdieniem, vīniem un ziediem nokrauti galdi, bet pie sienas sēdēja porfīrā izcirsts mirušā faraona veidols. Viņš šķita raugāmies uz klātesošajiem ar grūtsirdīgu smaidu un aicinām visus pie galda.
Mielasts sākās ar svinīgu deju, ko pavadīja vecākās priesterienes dziedāšana:
— «Baudiet laimības dienas, jo dzīve ilgst tikai īsu mirkli… Baudiet laimi, jo, nogājuši kapā, jūs gulēsit tur mūža dusā un jūsu dienas vilksies bezgalīgi! ….»
Priesterienei savu dziesmu beidzot, iznāca pravietis un arfu pavadījumā skandēja:
— «Pasaule mūžīgi pārvēršas un mūžīgi atjaunojas. Tā ir gudri iekārtota, un apbrīnas vērts ir Osīrija lēmums, ka, vieniem ķermeņiem sairstot un izzūdot, to vietā jāstājas citiem…
Faraoni, šie dievi, kas dzīvojuši pirms mums, atdusas savās piramīdās; viņu mūmijas un līdzinieki saglabājušies, lai gan pilis, ko tie cēluši, vairs nestāv agrākajās vietās, tās pazudušas…
Tālab neļaujies skumjām, bet seko savām vēlmēm, baudi priekus un velti nedeldē savu sirdi, iekams nav pienākusi tava raudu diena, kad Osīrijs, kura sirds vairs nepukst, negribēs uzklausīt lūgšanas un žēlabas…
Visas pasaules sēras neatdos laimi cilvēkam, kas guļ kapā. Tādēļ baudi laimības dienas un nepagurdams līksmojies! Tik tiešām nav cilvēka, kas varētu paņemt līdzi savu mantību uz viņpasauli, tik tiešām nav cilvēka, kas, turp aizgājis, būtu atgriezies ….»
Mielasts beidzās, un tā godājamie dalībnieki, vēlreiz nokvēpinājuši vīraku mirušā veidolam, devās atpakaļ uz Tēbām. Kapeņu svētnīcā palika vienīgi priesteri, lai pastāvīgi upurētu faraonam, un sardze, lai sargātu kapenes no zagļu zaimojošiem tīkojumiem.
Nu Ramzess XII palika viens savā svētajā mājoklī.
Pa mazu, klintī apslēptu lodziņu pie viņa iespraucās blāva gaisma. Pār valdnieku nešalkoja strausa spalvas, bet plivinājās milzu sikspārņi. Neskanēja mūzika; naktīs gaudoja hiēnas un laiku pa laikam ierēcās lauva, no sava tuksneša sveikdams kapā dusošo faraonu.
Divdesmitā nodaļa
Pēc faraona bērēm Ēģipte atgriezās pie ierastās dzīves kārtības un Ramzess XIII atkal pievērsās valsts lietām.
Jaunais valdnieks epifi mēnesī (aprīlis — maijs) apmeklēja pilsētas gar Nīlu augšpus Tēbām. Viņš pabija Sni, pilsēta ar attīstītu amatniecību un tirdzniecību, kur atradās dieva linuma jeb «pasaules dvēseles» templis, apmeklēja Edfū, kur bija templis ar desmitstāvu piloniem un tajā — milzīga papirusu bibliotēka; uz tempļa sienām bija uzrakstīta un uzzīmēta tāda kā tālaika ģeogrāfija, astronomijas un teoloģijas enciklopēdija. Viņš iegriezās Hennu akmeņlauztuvēs, Nūbi jeb Kom-Obo upurēja Horam, gaismas dievam, un Sobekam, tumsas valdniekam. Bija Abu salā, kas likās kā smaragds uz melno klinšu fona. Šeit auga vislabākās dateles, un salu dēvēja par «ziloņu galvaspilsētu», jo tā bija liels ziloņkaula tirdzniecības centrs. Iebrauca Sunim pilsētā, kas atradās pie pirmajām Nīlas krācēm, kā arī apmeklēja granīta un sienīta milzu akmeņlauztuves, kuras ar ūdenī mērcētiem koka ķīļiem skaldīja klintis un darināja obeliskus desmit stāvu augstumā.
Kur vien parādījās jaunais Ēģiptes valdnieks, pavalstnieki sveica viņu ar vētrainu sajūsmu. Pat akmeņlauztuvēs strādājošie noziedznieki, kuru muguras klāja nedzīstošas brūces, — arī tie tika aplaimoti, jo faraons pavēlēja uz trim dienām atsvabināt viņus no darbiem.
Ramzess XIII varēja būt apmierināts un lepns: neviens faraons — pat triumfa, braucienu laikā — nebija ticis tā sagaidīts kā viņš šai mierīgajā ceļojumā. Nomarhi, rakstveži un virspriesteri, redzēdami tautas bezgalīgo mīlestību pret jauno faraonu, pakļāvās viņa varai.
— Pūlis ir kā vēršu bars, — viņi čukstēja, — bet mēs ka sapratīgas, darbīgas skudras. Tālab godāsim jauno valdnieku, lai baudītu veselību un saglabātu mūsu mājas neskartas.
Tādējādi augstmaņu, pretdarbību, kas vēl pirms dažiem mēnešiem bija ļoti stipra, tagad nomainīja pazemība. Visa aristokrātija, visa priesteru kārta krita uz valga Ramzesa XIII priekšā. Tikai Nofri un Herhors palika nelokāmi.
Un, kad faraons no Sunnu atgriezās Tēbās, jau pirmajā dienā galvenais mantzinis ieradās pie viņa ar nepatīkamām ziņām.
Visi tempļi, — viņš sacīja, — atteikuši valsts kasei kredītu un pazemīgi lūdz jūsu majestāti dot rīkojumu divu gadu laikā atmaksāt aizdotās summas.
Saprotu, — faraons atbildēja, — tās ir svētā Nofri izdarības. Cik tad mēs esam viņiem parādā?
— Ap piecdesmit tūkstošu talantu,
Tātad mums jānomaksā piecdesmit tūkstoši talantu divu gadu laikā?… Nu, un kas vēl?…
Nodokļi Ienāk ļoti trūcīgi, — mantzinis turpināja. — Jau trīs mēnešus saņemam tikai ceturto daļu no tā, kas mums pienākas.
— Kas tad noticis? Mantzinis apmulsa.
Esmu dzirdējis, — viņš sacīja, — ka nezināmi ļaudis iedvešot zemniekiem, it kā tavas valdīšanas laikā viņi varot nemaksāt nodokļus…