Oho-ho! — Ramzess smiedamies iesaucās. — Šie nezināmie liek man domāt par godājamo Herhoru! Vai tikai viņš nav sadomājis nomērdēt mani badā? Kur tad jūs ņemat naudu kārtējiem izdevumiem?
Pēc Hirama rīkojuma mums aizdod feniķieši, — mantzinis atbildēja. — Esam jau aizņēmušies astoņus tūkstošus talantu…
— Bet parādzīmes jūs viņiem dodat?
— Gan parādzīmes, gan ķīlas… — mantzinis nopūtās. — Viņi saka, ka tā esot tīrā formalitāte, un tomēr apmetas tavās muižās un atņem zemniekiem, ko vien var atņemt.
Tautas suminājuma un augstmaņu pazemības apskurbināts, faraons vairs nedusmojas uz Herhoru un Nofri. Dusmu laiks bija pagājis, bija pienācis brīdis rīkoties — un Ramzess jau tai pašā dienā izstrādāja plānu.
Nākamajā dienā viņš ataicināja visuzticamākos cilvēkus: virspriesteri Senu, pravieti Pentueru, savu mīluli Tutmosu un feniķieti Hiramu. Kad tie bija sapulcējušies, faraons paziņoja:
— Jums droši vien ir zināms, ka tempļi pieprasījuši, lai atmaksāju summas, kuras no viņiem aizņēmies mans mūžam dzīvais tēvs. Ikviens parāds ir svēts, bet to, kas pienākas dieviem, man gribētos nomaksāt pirmām kartēm … Taču mana kase ir tukša, jo pat nodokļi Ienāk neregulāri … Tādēļ es uzskatu, ka valsts ir briesmās, un esmu spiests sniegties pēc dārgumiem, kas glabājas Labirinta krātuvēs..
Abi priesteri nemierīgi sagrozījās savos krēslos,
— Es zinu, — faraons turpināja, — ka pēc mūsu svētajiem likumiem ar manu pavēli nepietiek, lai atdarītu Labirinta pagrabus. Bet turienes priesteri paskaidroja man, kas jādara: jāsasauc visu Ēģiptes kārtu pārstāvji, pa trīspadsmit cilvēkiem no katras kārtas, lai viņi apstiprina manu gribu…
Te nu faraons pasmaidīja un pabeidza:
Šodien esmu ataicinājis jūs, lai jūs man palīdzētu sasaukt šo kārtu pārstāvju sapulci, un lūk, ko es pavēlu: tu, godājamais Sen, izmeklēsi man trīspadsmit priesterus un trīspadsmit nomarhus. Tu, dievbijīgais Pentuer, atvedīsi no dažādiem nomiem trīspadsmit zemkopjus un trīspadsmit amatniekus. Tutmoss atgādās trīspadsmit virsniekus un trīspadsmit muižniekus, bet princis Hirams parūpēsies, lai man būtu trīspadsmit tirgotāji. Es vēlos, lai šī sapulce pēc iespējas ātrāk sanāk manā pilī Memfisā un, nešķiežot laiku tukšam runām, atzīst, ka Labirintam jāizsniedz līdzekļi manai kasei….
Atļaušos atgādināt jūsu majestātei, — Ieminējās virspriesteris Sens, — ka šai sapulcē ir jāpiedalās godājamajam Herhoram un godājamajam Nofri un ka viņiem ir tiesības un pat pienākums iebilst pret Labirinta dārgumu aizskaršanu.
Labi, es tam piekrītu, — faraons attrauca. — Viņi minēs savus apsvērumus, es — savējos. Un sapulce izlems, vai valsts var pastāvēt bez naudas un vai ir saprātīgi glabāt dārgumus pagrabos laikā, kad valdībai draud trūkums.
Ar dažiem safīriem, kas glabājas Labirintā, varētu nomaksāt visus parādus feniķiešiem! — Hirams sacīja. — Es tūdaļ došos pie tirgotājiem un nekavējoties atvedīšu nevis trīspadsmit bet trīspadsmit tūkstošus vīru, kas balsos, ka jūsu majestātei labpatiks…
To pateicis, feniķietis nokrita pie zemes un atvadījās no faraona.
Kad Hirams bija aizgājis, virspriesteris Sens ieminējās:
Nez vai ir labi, ka šai apspriedē piedalījās svešzemnieks…
Viņam bija jāpiedalās!.. — faraons, iesaucās, — Viņam ir ne tikai liela ietekme mūsu tirgotāju vidū, bet, kas tagad Ir vēl svarīgāk, viņš piegādā mums naudu … Es gribēju pieradīt viņam, ka atceros savus parādus un spēju tos nolīdzināt…
Iestājās klusums, ko izmantoja Pentuers, sacīdams:
— Ja jūsu majestāte atļauj, es tūdaļ braukšu, lai savāktu vajadzīgos zemkopjus un amatniekus. Viņi visi balsos par mūsu valdnieku. Taču no daudzajiem jāizvēlas vissaprātīgākie.
Viņš atvadījās no faraona un devās projām.
— Un tu, Tutmos? — Ramzess jautāja
— Mans valdniek, — mīlulis atbildēja, — esmu tik drošs par taviem muižniekiem un karavīriem, ka nemaz nerunāšu par viņiem, bet uzdrīkstēšos pats tev kaut ko lūgt.
Tev vajag naudu?
Nebūt ne. Es gribu precēties…
— Tu?! — faraons iesaucās. — Kura sieviete tad izpelnījusies šādu laimi?
— Tā ir daiļā Hebrona, Tēbu godājamā nomarha Antefa meita, — Tutmoss smiedamies atteica. — Ja tev, valdniek, labpatiktu ieteikt mani šai cienījamai ģimenei… Es gribēju sacīt, ka mana mīlestība pret tevi kļūtu vēl lielāka, taču neteikšu to, jo tie būs meli…
Faraons uzsita viņam uz pleca.
— Labi… labi… Nevajag pārliecināt mani par to, par ko jau tāpat esmu drošs, — viņš sacīja. — Rīt pat braukšu pie Antefa, un, zvēru pie dieviem, nepaies ne dažas dienas, kad sarīkošu tev kāzas. Bet tagad vari doties pie savas Hebronas.
Palicis vienatnē ar Senu, valdnieks jautāja:
— Redzu, ka tavs vaigs ir apmācies … Vai tu šaubies, ka atradīsies trīspadsmit priesteri, kas būs gatavi izpildīt manu pavēli?…
— Esmu pārliecināts, — Sens atbildēja, — ka gandrīz visi priesteri un nomarhi darīs to, kas nepieciešams Ēģiptes laimei un kas apmierinās jūsu majestāti… Taču neaizmirsti, valdniek, ka par Labirinta dārgumu krātuvi pēdējo vārdu teiks Amons…
— Amona statuja Tēbās?
— Jā.
Faraons nicīgi atmeta ar roku.
— Amons, — viņš sacīja, — tas ir Herhors un Nofri… Ka viņi nepiekritīs — to es zinu. Taču nedomāju divu cilvēku stūrgalvības dēļ pazudināt valsti.
— Tu maldies, — Sens nopietni atbildēja. — Tiesa, dievu statujas ļoti bieži dara to, ko vēlas viņu virspriesteri. Taču… ne vienmēr… Mūsu tempļos, valdniek, dažkārt notiek neparastas, noslēpumainas lietas. Dievu statujas dažkārt dara un runā to, ko pašas vēlas…
Tādā gadījuma esmu mierīgs, — faraons viņu pārtrauca. — Dievi zina valsts stāvoklī un lasa manā sirdī… Es gribu, lai Ēģipte būtu laimīga, un cita mērķa man nav, tāpēc neviens gudrs un labs dievs nestāsies man ceļa.
— Kaut nu tavi vārdi piepildītos! — virspriesteris nočukstēja.
— Tu gribi sacīt man vēl kaut ko? — Ramzess jautāja, redzēdams, ka Sens nesteidzas atvadīties.
— Ja, valdniek, Mans pienākums ir tev atgādināt, ka ikvienam faraonam tūlīt pēc uzkāpšanas tronī un pēc sava priekšgājēja apbedīšanas jāsāk domāt par divu celtņu būvi: par kapenēm sev pašam un par templi dieviem.
— Ka tad! — faraons iesaucās. — Es jau daudzkārt esmu par to domājis, taču, būdams bez naudas, nesteidzos dot rīkojumus, Jo, saproti, — viņš dedzīgi piebilda, Ja es ko celšu, tad tikai kaut ko diženu, kaut ko tādu, kas liks Ēģiptei mani ilgi atminēties»
— Tu gribi uzcelt piramīdu?
— Nē. Es taču neuzcelšu neko lielāku par Heopsa piramīdu vai Amona templi Tēbās. Mana valsts ir par vāju, lai veiktu grandiozus darbus … Tādēļ man Jābūvē kaut kas pilnīgi jauns, jo, teikšu atklāti, mūsu celtnes man Ir jau apnikušas. Visas tas ir līdzīgas cita citai gluži kā cilvēki un atšķiramas varbūt tikai pēc lieluma — kā pieaugušie no bērniem.
— Tātad?… — priesteris izbrīnījies jautāja.
— Esmu runājis ar grieķi Dionu, mūsu slavenāko arhitektu, un viņš Izteicās atzinīgi par manu plānu, — faraons turpināja. — Savam kapenēm es gribu uzbūvēt apaļu torni ar ārējām kāpnēm, tādu, kāds bija Babilonā… Turklāt es celšu templi nevis Osīrijam vai Isīdai, bet gan vienīgajam dievam, kuram tic visi: ēģiptieši, haldejieši, feniķieši, jūdi… Un es gribu, lai templis būtu līdzīgs ķēniņa Tiglatpalasara pilij, kuras modeli Sargons atveda manam tēvam…