Virspriesteris pašūpoja galvu.
— Tie ir diženi nodomi, mans valdniek, — viņš atbildēja. — Taču tos īstenot nav iespējams, Babilonas torņi savu apveidu dēļ ir ļoti neizturīgi un viegli sagrūst. Toties mūsu celtnēm jāstāv mūžīgi. Templi vienīgajam dievam uzcelt nevar, jo viņam nevajag ne drānu, ne ēdamā, ne dzeramā un visa pasaule ir viņa mājoklis. Kur templis, kas viņu uzņems, kur priesteris, kas uzdrīkstēsies viņam upurēt?…
— Tad celsim templi Amonam-Ra, — faraons ierosināja.
— Labi. Tikai ne tādu kā ķēniņa Tiglatpalasara pils. Jo tā ir asīriešu celtne, bet mums, ēģiptiešiem, neklājas atdarināt barbarus…
— Es tevi nesaprotu… — faraons, mazliet sapīcis, viņu pārtrauca.
— Uzklausi mani, valdniek! — Sens sacīja. — Pavēro gliemežus — katram no tiem. ir citāda gliemežnīca: vienam spirālveidīga, taču plakana; citam — arī spirālveidīga, bet iegarena; vēl citam — līdzīga kārbiņai… Tāpat katra tauta būvē citādas celtnes, kas atbilst tās iedabai un raksturam.
Ēģiptiešu celtnes tikpat lielā mērā atšķiras no asīriešu celtnēm kā ēģiptieši no asīriešiem. Mums ikvienas celtnes pamatā ir nošķelta piramīda, visnoturīgākā no visām formām, gluži tāpat kā Ēģipte ir visnoturīgākā no visam valstīm. Toties asīriešiem pamatforma ir kubs, kas viegli sagāžas.
Iedomīgais un vieglprātīgais asīrietis novieto savus kubus citu uz cita un būvē daudzstāvu celtnes, zem kuru smaguma iegrimst zeme. Toties pazemīgais un saprātīgais ēģiptietis novieto savas nošķeltās piramīdas citu aiz citas. Tādējādi mums nekas nekarājas gaisā, bet visa ēka balstās uz zemes. No tā izriet, ka mūsu celtnes ir garenas un mūžīgas, bet asīriešu celtnes — augstas un trauslas gluži kā viņu valsts, kas tagad strauji tiecas augstumos, bet pēc dažiem gadsimtiem no tās paliks vienīgi drupas.
Asīrietis ir klaigulīgs llelībnieks un savās celtnēs visu izvirza uz āru — kolonnas, gleznojumus un skulptūras. Pieticīgais ēģiptietis visskaistākās skulptūras un kolonnas slēpj tempļa iekšienē gluži kā gudrais, kas cēlas domas, jūtas un vēlmes glabā dziļi sirdī, bet nerotā ar tām savas krūtis. Pie mums viss daiļais ir apslēpts. Viņiem viss ir ārišķīgs. Asīrietis, ja vien varētu, uzšķērstu sev vēderu, lai parādītu pasaulei, cik smalkus ēdienus viņš ēd..
— Stāsti… stāsti tālāk! — Ramzess iesaucas.
— Man nav vairs daudz, ko piebilst, — Sens turpināja. — Gribu vēl tikai pievērst tavu uzmanību, valdniek, mūsu un asīriešu celtņu vispārējiem apveidiem.
Kad pirms daudziem gadiem, būdams Nīnivē, es nolūkojos, cik lepni pret debesīm slejas asīriešu torņi, man šķita, ka tie ir satrakoti zirgi, kas saslējušies stāvus, bet teju, teju paklups — labi vēl, ja nesalauzīs kājas.
Bet pamēģiniet, jūsu majestāte, paraudzīties no kāda paugura uz ēģiptiešu templi. Ko tas atgādina? Cilvēku, kas pieplacis pie zemes un lūdz dievu. Divi piloni — tās ir divas pret debesīm paceltas rokas. Divi mūri, kas apjož pagalmu, — tie ir pleci. Kolonnu jeb «debesu» zāle — tā ir galva, «dievišķas atklāsmes» un «upurgaldu» zāles — tas ir krūtis, bet apslēptais dieva mājoklis — tā Ir dievbijīga ēģiptieša sirds. Mūsu templis māca, kādiem mums jābūt.
«Lai tavas rokas ir varenas kā piloni,» tas saka mums, «bet pleci stipri kā mūri! Lai tavs prāts ir plašs un devīgs ka tempļa priekšnams, dvēsele šķīsta kā «atklāsmes» un «upuru» zāles, bet sirdī, ēģiptiet, lai tev mājo dievs!» Turpretī asīriešu celtnes saka savai tautai: «Slienies pāri par visiem, cel galvu augstāk par citiem! Ja arī nepaveiksi neko diženu, vismaz atstāsi daudz drupu …»
Vai tiešām, tev, valdniek, pietiks drosmes būvēt pie mums asīriešu celtnes, atdarinot tautu, pret kuru Ēģipte izjūt nicinājumu un riebumu?!
Ramzess kļuva domīgs. Par spīti Sena prātojumiem, viņam joprojām šķita, ka asīriešu pilis ir skaistākas par ēģiptiešu pilīm. Taču viņš tik ļoti ienīda asīriešus, ka sāka šaubīties par savu nodomu.
— Tādā gadījumā, — viņš atteica, — es pagaidām necelšu templi un kapenes. Bet jūs, gudrie, kas vēlat man labu, apdomājiet plānus tādām celtnēm, kas saglabātu manu vardu visattālāko paaudžu atmiņā.
«Pārcilvēciska lepnuma pilna ir šī jaunekļa dvēsele!» virspriesteris klusībā noteica un noskumis devās projām.
Divdesmit pirmā nodaļa
Tikmēr Pentuers posās atpakaļ uz Lejasēģipti, lai sameklētu faraonam trīspadsmit delegātus gan no zemkopju, gan no amatnieku, kārtas un pie reizes pamudinātu darba-tautu pieprasīt atvieglojumus, kurus bija apsolījis jaunais valdnieks. Pēc viņa pārliecības, Ēģiptē pirmām kārtām bija jādara gals pārestībām un ļaunprātībām, no kurām cieš strādājošie. Tomēr Pentuers bija un palika priesteris un ne tikai nevēlējās nostāties pret savu kārtu, bet pat negribēja saraut saites, kas viņu ar to vienoja.
Tādēļ, lai apliecinātu savu uzticību, viņš devās atvadīties no Herhora.
Kādreiz varenais augstmanis uzņēma viņu, laipni smaidīdams.
— Rets ciemiņš! Rets ciemiņš! — Herhors iesaucas. — Kopš tev bija iespēja kļūt par faraona padomdevēju, tu vairies no manis… Tiesa, ne jau tu vienīgais… Bet, lai arī kas mūs sagaida, es neaizmirsīšu tavus pakalpojumus, pat ja tu pavisam nerādīsies pie manis.
Es neesmu mūsu valdnieka padomdevējs un nevairos no jūsu godības, kuras žēlastība man ļāvusi kļūt par to, kas tagad esmu… — Pentuers atbildēja.
Zinu, zinu! — Herhors viņu pārtrauca. — Tu atteicies no augstā amata, lai tava darbošanās nenestu postu tempļiem. Zinu… zinu… Lai gan — varbūt arī žēl, ka neesi kļuvis par padomdevēju šim patvarīgajam zaļknābim, kas it kā valda pār mums… Tu droši vien neļautu viņam saieties ar nodevējiem, kas viņu pazudinās…
Pentuers, nevēlēdamies turpināt sarunu par šo delikāto tematu, pastāstīja Herhoram, kālab dodas uz Lejasēģipti.
— Nu ko, lai jau Ramzess XIII sasauc visu kārtu sapulci … Tās ir viņa tiesības. Taču, — Herhors piebilda, — man žēl, ka tu tur iejaucies. Tevi nevar vairs pazīt Atminies, ko tu manam adjutantam sacīji manevru laika pie Pi-Bailas? Es tev atgādināšu: tu sacīji, ka vajag ierobežot faraonu patvaļu un izlaidību. Bet tagad pats atbalsti aplamās prasības, ko izvirza vislielākais netiklis, kādu jebkad pazinusi Ēģipte.
Ramzess XIII, — Pentuers iebilda, — grib uzlabot tautas stāvokli. Un es, zemnieka dēls, būtu gatavais stulbenis un nelietis, ja nepalīdzētu viņam.
Un tu nedomā, ka tas varētu kaitēt mums, priesteriem?
Pentuers izbrīnījās.
— Jūs taču paši piešķirat lielus atvieglojumus saviem zemniekiem! — viņš iesaucās. — Turklāt man ir jūsu atļauja.
— Kāda atļauja? — Herhors sašuta.
— Atceries, tai naktī, kad mēs Seta templī uzņēmām svēto Beroju, Nofri sacīja, ka Ēģiptes posta cēlonis ir priesteru kārtas ietekmes mazināšanās, bet es apgalvoju, ka valsts nelaimes cēlonis ir tautas nabadzība. Uz to tu, cik atminos, atbildēji: «Lai Nofri parūpējas par priesteru godā celšanu, bet Pentuers — par zemnieku stāvokļa uzlabošanu! Es savukārt centīšos novērst postošo karu starp Ēģipti un Asīriju.»
Redzi nu, — Herhors viņu pārtrauca, — tātad tev jāsadarbojas ar mums, nevis ar Ramzesu.
Vai tad viņš vēlas karot ar Asīriju? — Pentuers iebilda. — Vai neļauj priesteriem vairot savu gudrību? Viņš grib iedot tautai septīto dienu atpūtai, bet vēlāk iedalīt katrai zemnieku ģimenei nelielu zemes gabalu. Un nestāsti man, godātais, ka faraons vēlas ļaunu! Mēs taču esam novērojuši, ka tempļa muižās brīvs zemnieks, kam pieder sava zemes strēmele, strādā nesalīdzināmi labāk par vergu.