Bet es jau nemaz neiebilstu pret atvieglojumiem vienkāršajai tautai! — Herhors iesaucās. — Esmu tikai pārliecināts, ka Ramzess neko tās labā neizdarīs!
— Protams, ja jūs nedosit viņam naudu…
— Ja mēs arī dotu viņam piramīdu zelta un sudraba un piramīdu dārgakmeņu, viņš tikpat neko neizdarītu, jo ir tikai izlutināts bērns, kuru asīriešu sūtnis Sargons nesauca citādi kā par niekkalbi.
— Faraonam ir lielas dotības…
— Taču viņš nekā nesajēdz… neko nav mācījies! — Herhors atbildēja. — Tikko pārkāpis augstākās skolas slieksni, tūdaļ atkal no tās aizbēga. Lūk, kādēļ tagad pārvaldes lietās viņš ir akls kā bērns, kas droši bīda dambretes kauliņus, neko nesajēgdams no pašas spēles.
— Tomēr viņš valda…
— Kas tā par valdīšanu, Pentuer! — virspriesteris smaidot atteica. — Tiesa, viņš nodibinājis jaunas karaskolas, palielinājis pulku skaitu, apbruņo visu tautu, sola svētkus vienkāršajiem ļaudīm… Bet kā viņš to visu dabūs gatavu.? Tu turies nomaļus un tādēļ neko nezini, bet es tev galvoju, ka viņš, dodams pavēles, pat nepadomā, kas tās īstenos, vai pietiks līdzekļu un kādas būs sekas!
Tev liekas, ka valda viņš. Patiesībā valdu es, joprojām valdu es, kaut arī esmu padzīts… Es gādāju, lai valsts kasē ieplūst mazāk nodokļu, taču nepieļauju arī zemnieku dumpi, kas citādi jau sen būtu izcēlies. Es rūpējos, lai netiktu pamesta kanālu, aizsprostu un ceļu būve. Es galu galā jau divreiz esmu atturējis Asīriju, lai tā nepiesaka mums karu, ko šis bezprātis var izraisīt ar saviem militārajiem pasākumiem…
Ramzess valda!.. Viņš tikai rada sajukumu… Tu taču redzēji, kā viņš saimniekoja Lejasēģiptē: dzēra, uzdzīvoja, lika gādāt sev aizvien jaunas piegulētajās un it kā nodarbojās ar nomu pārvaldīšanu, nekā no tā visa nejēgdams. Un ļaunākais — sagājās ar feniķiešiem, izputējušiem muižniekiem un visvisādiem nodevējiem, kas grūž viņu postā…
— Bet uzvara pie Sāls ezeriem? — Pentuers ieminējās.
— Es atzīstu viņa enerģiju un izveicību karamākslā — tas ir viss, ko viņš prot, — Herhors atteica. — Bet saki atklāti — vai viņš būtu uzvarējis kaujā pie Sāls ezeriem bez tavas un citu priesteru palīdzības? Es taču zinu, ka jūs ziņojāt viņam par katru lībiešu karapūļa kustību … Un tagad padomā — vai Ramzess varētu — pat ar jūsu palīdzību — uzvarēt kaujā, piemēram, Nitageru? Nitagers ir meistars, bet Ramzess tikai.māceklis.
— Bet pie kā novedīs tavs ienaids? — Pentuers vaicāja.
— Ienaids? — Herhors atkārtoja. — Vai tad es varu ienīst niekkalbi, kas turklāt atgādina aizā iedzītu briedi? Tomēr man jāatzīst viņa valdīšana par tik kaitīgu Ēģiptei, ka, būtu Ramzesam brālis vai Nitagers būtu jaunāks, mēs jau būtu atcēluši tagadējo faraonu.
— Un tu stātos viņa vietā? — Pentuers nenovaldījās, Herhors nemaz neapvainojās.
— Tu spried aplam, Pentuer, — viņš sacīja, paraustīdams plecus, — kopš esi sācis nodarboties ar politiku uz savu roku. Protams, ja Ēģipte paliktu bez faraona, man kā Tēbu Amona virspriesterim un priesteru augstās padomes vadītājam nāktos pārņemt varu. Bet kālab man tas vajadzīgs? Vai tad man jau vairākus gadus nepieder lielāka vara kā faraonam? Un vai pašlaik es, padzītais kara ministrs, nedaru valstī to, ko uzskatu par vajadzīgu? Tiem pašiem virspriesteriem, mantziņiem, tiesnešiem, nomarhiem un pat karavadoņiem, kas tagad vairās no manis, tik un tā jāpilda ikviena augstās padomes slepenā pavēle, kas apliecināta ar manu zīmogu, Vai ir Ēģiptē cilvēks, kas neizpildītu šādu pavēli? Vai tu pats uzdrošinātos tai pretoties?
Pentuers nodūra galvu. Ja pēc Ramzesa XII nāves ir saglabājusies augstā slepenā priesteru padome, tad Ramzesam XIII vai nu jāpakļaujas tai, vai jāizcīna ar to cīņa uz dzīvību vai nāvi
Faraona pusē ir visa tauta, visa armija, daudzi priesteri un vairums augstmaņu. Padome var cerēt tikai uz dažiem tūkstošiem piekritēju, uz savām bagātībām un lielisku organizāciju. Spēki augstākā mērā nevienlīdzīgi, taču cīņas iznākums — visai apšaubāms…
— Tātad jūs esat izlēmuši pazudināt faraonu? — Pentuers čukstus jautāja.
Nebūt ne! Gribam vienīgi glābt valsti.
Kā tad jārīkojas Ramzesam XIII?
— Kā viņš rīkosies? Nezinu, — Herhors atbildēja» — Taču zinu, kā rīkojies viņa tēvs.
Ramzess XII arī uzsāka valdīt, būdams nepraša un stūrgalvis. Bet, kad viņam aptrūka naudas un visdedzīgākie piekritēji sāka izturēties pret viņu nevērīgi, viņš pievērsās dieviem. Tuvināja sev priesterus, mācījās no viņiem un pat apprecēja virspriestera Amenhotepa meitu… Tad pagāja desmit — divpadsmit gadi, un viņš pats kļuva ne tikai par dievbijīgu, bet pat augsti mācītu virspriesteri.
— Bet ja nu faraons neklausīs šim padomam? — Pentuers jautāja.
— Tad mēs iztiksim bez viņa, — Herhors atbildēja. Pēc brīža viņš turpināja:
— Uzklausi mani, Pentuer, — es ne tikai zinu, ko dara, bet zinu pat, ko domā tavs faraons, kurš, starp citu, vēl nav svinīgi kronējies un mūsu acīs nav nekas. Es zinu, ka viņš grib padarīt priesterus par saviem kalpiem, bet sevi — par Ēģiptes vienīgo valdnieku. Taču tā ir ne tikai aplamība, tā jau ir nodevība. Ne jau faraoni — tu it labi to zini — radījuši Ēģipti, bet gan dievi un priesteri. Ne jau faraoni nosaka ūdens celšanos Nīlā un regulē tās palus. Ne jau faraoni iemācījuši tautai sēt, ievākt ražu, audzēt lopus. Ne jau faraoni dziedē slimības un ir nomodā, lai valstij neuzbrūk ārējie ienaidnieki. Kas gan notiktu, saki pats, ja mūsu kārta atstātu Ēģipti faraonu ziņā? Gudrākajam no viņiem ir dažu gadu desmitu pieredze. Toties priesteru kārta vērojusi un mācījusies desmitiem tūkstošu gadu. Visvarenākajam valdniekam ir tikai viens pāris acu un roku. Toties mums ir tūkstoš acu un roku visos nomos un pat citās valstīs… Vai tad faraona darbība var līdzināties mūsējai? Un, rodoties domstarpībām, kuram jāpiekāpjas — mums vai viņam?
Ko lai es tagad daru? — Pentuers jautāja.
Dari, ko tev liek šis zaļknābis, tikai neizpaud svētos noslēpumus! Bet pārējo… paveiks laiks! Es patiesi vēlos, lai jauneklis, kuru dēvē par Ramzesu XIII, atjēgtos, un domāju, ka tā arī notiktu, ja… viņš nebūtu saistījies ar zemiskiem nodevējiem, kurus jau gaida nenovēršams dievu sods.
Pentuers atvadījās skumju priekšnojautu pilns, Taču viņš nezaudēja dūšu, zinādams, ka viss, ko viņš tagad panāks tautas labā, saglabāsies, arī ja faraons pakļausies priesteru varenībai.
«Visbezcerīgākājā stāvoklī,» viņš domāja, «jādara viss, ko mēs varam un kas no mums tiek prasīts. Kādreiz attiecības nokārtosies un šodienas sēja dos ražu.»
Tomēr viņš nolēma nemusināt tautas prātus. Gluži otrādi — bija gatavs mierināt nepacietīgos, lai nesagādātu faraonam, jaunas rūpes.
Pēc pāris nedēļām Pentuers iebrauca Lejasēģiptē. Pa ceļam viņš vēroja zemniekus un amatniekus, no kuru vidus varētu izvēlēties visprātīgākos par delegātiem sapulcei, ko bija iecerējis sasaukt faraons.
Visur bija manāms liels satraukums: kā zemnieki, tā amatnieki pieprasīja, lai viņiem dod septīto dienu atpūtai un maksā par visiem sabiedriskajiem darbiem, kā tas bijis agrāk. Un tikai ar priesteru pūliņiem izdevās novērst vispārēju dumpi un darbu pārtraukšanu.
Piedevām viņu pārsteidza dažas jaunas parādības, kuras viņš pirms mēneša vēl nebija manījis.
Pirmām kārtām ļaudis bija sašķēlušies divās partijās. Vieni bija faraona piekritēji un priesteru ienaidnieki, otri kurnēja pret feniķiešiem. Vieni centās pierādīt, ka priesteriem jāizsniedz faraonam Labirinta dārgumi, otri čukstēja, ka faraons pārlieku atbalsta svešzemniekus. Visdīvainākās bija nez kur palaistās baumas, ka Ramzess XIII izrādot ārprāta pazīmes gluži kā viņa vecākais pusbrālis, kuram tieši tādēļ bijis liegts uzkāpt tronī. Par to runāja priesteri, rakstveži un pat zemnieki.