Kas jums stāsta tādas aplamības? — Pentuers vaicāja kādam pazīstamam inženierim.
Tās nav aplamības, — inženieris atbildēja, — bet skumja patiesība. Tēbu pilīs faraons redzēts kails skraidām pa dārziem, bet reiz naktī viņš uzrāpies kokā pie ķēniņienes Nikotrises logiem un runājies ar viņu.
Pentuers centās pārliecināt inženieri, ka vēl pirms pusmēneša redzējis faraonu sveiku un veselu, taču inženieris viņam neticēja.
— Te jau būs pacenties Herhors, — Pentuers nodomāja. — Tikai priesteri varēja saņemt šādas ziņas no Tēbām,. Uz brīdi viņam zuda vēlēšanās meklēt delegātus, taču drīz viņš atģidās un joprojām atkārtoja pie sevis: visu, ko tauta iegūs šodien, tā nezaudēs rīt. Ja vien nenotiks kas ārkārtējs…
Aiz Memfisas ziemeļos no piramīdām un sfinksas, pie pašas smiltāju robežas, paceļas neliels dievietes Nutas templis. Tur dzīvoja sirmais priesteris Meness, gudrākais Ēģiptes zvaigžņu tulks un mērniecības lietpratējs.
Kad valstī uzsāka lielas celtnes vai jauna kanāla būvi, ieradās Meness un nosprauda virzienu. Pārējo laiku viņš dzīvoja trūcīgi un vientulīgi savā templī, naktī pētīdams zvaigznes, bet dienā darbodamies ar kaut kādām dīvainām ierīcēm.
Pentuers jau vairākus gadus nebija te iegriezies, tādēļ viņu pārsteidza tempļa pamestība un nolaistība. Ķieģeļu mūris bija sagruvis, koki dārzā nokaltuši, pagalmā slamstījās kārna kaza un dažas vistas.
Tempļa tuvumā neviena nebija, Tikai kad Pentuers skaļi uzsauca, no pilona iznāca vecs vīrs. Kājas viņam bija basas, galvā netīra zemnieka cepurīte, ap gurniem nodriskāts apsējs, pār plecu pārmesta noplukuši panteras āda. Un tomēr viņa stājā jautās pašapziņa, bet vaibstos gudrība. Viņš cieši palūkojās uz atnācēju un sacīja:
Vai man tikai liekas, vai arī tas esi tu, Pentuer?
Jā, tas esmu es, — atbildēja atnācējs un sirsnīgi apskāva sirmgalvi.
Oho! — iesaucās Meness, jo tas patiešām bija viņš.
— Redzu, ka esi pārvērties, dzīvodams lepnos namos. Āda tev gluda, rokas baltas un kaklā zelta ķēde. Tādas rotas ilgi nāksies gaidīt debesu okeāna dievietei — mātei Nu-tai.
Pentuers gribēja noņemt ķēdi, bet Meness viņu smiedamies atturēja.
— Liecies mierā! — viņš sacīja. — Ja tu zinātu, kādi dārgumi mums ir debesīs, tu nesteigtos upurēt zeltu… Vai domā apmesties pie mums?…
Pentuers noliedzoši papurināja galvu.
Nē, — viņš atbildēja, — esmu atnācis tikai paklanīties tev, dievišķais skolotāj.
Un atkal uz pili? — vecais vīrs smējās. — Ek, jūs! Ja jūs zinātu, ko zaudējat, mainot gudrību pret pilīm, jūs būtu skumju sagrauzti cilvēki.
— Tu esi viens, skolotāj?
— Kā palma tuksnesī, it īpaši šodien, kad mans kurlmēmais devies ar grozu uz Memfisu kaut ko saubagot Ra mātei un viņas priesterim.
— Vai trūkums tev nav par nastu?
— Man?! — iesaucās Meness. — Pa to laiku, kamēr ar tevi neesam tikušies, esmu izvīlis dieviem dažus noslēpumus, kurus neatdotu par abiem Ēģiptes troņiem.
— Vai nepateiksi, kādus? — Pentuers jautāja.
— Kālab gan ne! Pirms gada pabeidzu zemes lieluma mērījumus un aprēķinus…
— Kā to lai saprot?
Meness paraudzījās apkārt un klusākā balsī ierunājās: — Tev taču zināms, ka zeme nav plakana kā galds, ka
tā ir milzīga lode, uz kuras virsmas atrodas jūras, valstis
un pilsētas…
— Tas ir zināms, — Pentuers sacīja.
— Bet ne visiem, — Meness atbildēja, — taču neviens līdz šim nezināja, cik liela varētu būt šī lode…
— Un tu tagad zini? — gandrīz vai izbijies, jautāja
Pentuers.
Zinu. Mūsu kājnieki dienā nosoļo ap trīspadsmit ēģiptiešu jūdžu. Tad, lūk, zemeslode ir tik liela, ka mūsu karaspēks tai varētu apiet apkārt piecos gados.
Ak, dievi! — iesaucās Pentuers. — Vai tev nav baisi domāt par tādām lietām?
Meness paraustīja plecus.
— Mērīt attālumus — kas tur briesmīgs? — viņš atteica. — Aprēķināt piramīdas vai zemes izmērus — vai nav vienalga? Esmu paveicis ko grūtāku — esmu izmērījis attālumu starp mūsu templi un faraona pili, nepārceļoties pāri Nīlai…
— Šausmas! — nočukstēja Pentuers.
— Kas nu tās par šausmām! Lūk, esmu atklājis arī kaut ko tādu, kas jums visiem patiešām iedvesīs šausmas, tikai nestāsti to nevienam. Paofi mēnesī pie mums būs saules aptumsums. Dienā kļūs tumšs kā naktī, un lai es nomirstu bada nāvē. ja esmu kļūdījies aprēķinos kaut par stundas divdesmito daļu…
Pentuers pieskārās amuletam, kas karājas viņam pie krūtīm, un noskaitīja lūgšanu. Tad sacīja:
— Esmu lasījis svētajās grāmatās, ka jau ne reizi vien, ļaudīm par lielām izbailēm, dienā kļuvis tumšs ka naktī. Bet, kādēļ tā notiek, nezinu.
— Vai redzi piramīdas? — Meness piepeši jautāja, norādīdams uz tuksneša pusi.
— Redzu,
— Bet tagad pieliec plaukstu pie acīm. Vai redzi piramīdas? Neredzi. Tad, lūk, saules aptumsums ir apmēram tas pats: starp sauli un mums nostājas mēness, aizklāj gaismas tēvu, — un iestājas tumsa.
— Un tas notiks pie mums? — Pentuers jautāja.
Paofi mēnesī. Es rakstīju par to faraonam, cerēdams, ka viņš ziedos kādu upurvelti mūsu pamestajam templim. Taču viņš, izlasījis vēstuli, izzoboja mani un lika manam sūtnim aiznest šo ziņu Herhoram..
Un Herhors?
Iedeva mums trīsdesmit mērus miežu. Tas Ēģiptē ir vienīgais cilvēks, kas ciena gudrību. Bet jaunais faraons ir vieglprātīgs.
Neesi pārāk bargs pret viņu, tēvs! — Pentuers sacīja. — Ramzess XIII grib uzlabot zemnieku un amatnieku stāvokli: viņš dos tiem katru septīto dienu atpūtai, aizliegs viņus sist bez tiesas sprieduma un varbūt iedalīs viņiem zemi.
Bet es tev saku, ka viņš ir vējgrābslis, — Meness pikti atteica. — Pirms diviem mēnešiem es aizsūtīju viņam sīku plānu, kā atvieglot zemnieku darbu, un… viņš atkal izzoboja mani! Tas ir nepraša un vīzdegunis.
— Tu esi aizspriedumains pret viņu, tēvs… Bet pastāsti man par savu plānu — un es tev palīdzēšu to īstenot.
— Plānu? — vecais vīrs atkārtoja. — Tas vairs nav plāns, bet gatava ierīce…
Viņš piecēlās no sola un kopā ar Pentueru devās uz dārzu, kur dīķmalā stāvēja vīteņaugiem kupli noaugusi lapene, Lapenē atradās liels rats uz horizontālas ass ar daudziem spainīšiem ārmalā. Meness iekāpa rata iekšpusē un iekustināja to ar kājām. Rats griezās, un spainīši, smeldami ūdeni no dīķa, lēja to augstāk novietotā silē.
Interesanta ierīce, — noteica Pentuers.
Vai vari iedomāties, ko tā spēj dot ēģiptiešu tautai?
Nē.
Tad iztēlojies, ka šāds rats ir piecas vai desmit reizes lielāks un ka to darbina nevis cilvēks, bet vairāki pāri vēršu.
Daudzmaz spēju to iedomāties, — Pentuers sacīja, — tikai lāgā nesaprotu..
— Tas taču ir tik vienkārši! — Meness atbildēja. — Ar šādu ratu vērši vai zirgi varēs smelt ūdeni no Nīlas un pārliet to kanālos, kas atrodas cits virs cita… Un tad pusmiljons cilvēku, kuri strādā pie vindām, varēs atpūsties … Tagad tu redzi, ka gudrība dara cilvēku labā vairāk nekā faraoni.