Pentuers pašūpoja galvu.
Bet cik tam vajadzētu koku, cik vēršu, cik ganību! Man liekas, ka tavs rats neaizstās septīto atpūtas dienu…
Redzu, — Meness atbildēja, paraustīdams plecus, — ka augstie amati tev nav nākuši par labu. Un, lai gan tu esi zaudējis apķērību, kuru esmu apbrīnojis tevī, parādīšu tev vēl kaut ko… Varbūt tu atkal pievērsīsies gudrībai un, kad es būšu miris, tev radīsies vēlēšanās pilnveidot un izplatīt manus izgudrojumus.
Viņi atgriezās pie pilona. Meness palika mazliet iekura zem vara katliņa, uzpūta uguni — un drīz ūdens sāka vārīties.
No katliņa slējās vertikāla caurule, kuras galā bija uzlikts smags akmens. Kad katlā sāka burbuļot, Meness sacīja:
— Nostājies tur, iedobumā, un skaties…
Viņš pagrieza rokturi, kas bija piestiprināts pie caurules, — un smagais akmens acumirklī uzlidoja gaisā, bet telpa piepildījās ar tvaika mutuļiem.
Apbrīnojami! — Pentuers iesaucās, taču attapies pajautāja: — Nu, bet kā šis akmens uzlabos tautas stāvokli?
Akmens neko neuzlabos, — prātnieks jau mazliet īdzīgi atbildēja. — Bet tici man un ielāgo — pienāks laiks, kad zirgs un vērsis aizstās cilvēka darbu un verdošs ūdens strādās zirga un vērša vietā.
Bet kāds labums no tā tiks zemniekiem? — Pentuers taujāja.
Negals man ar tevi! — Meness iesaucās, saķerdams galvu. — Nezinu, vai esi vecs kļuvis vai prātu izkūkojis, taču zemnieki tev aizēnojuši visu pasauli. Ja prātnieki domātu tikai par zemniekiem, viņiem būtu jāpamet grāmatas un aprēķini un jāiet ganīt lopus.
Visam jādod kāds labums, — Pentuers nedroši ieminējās.
— Jums, galma cilvēkiem, — Meness pārmetoši sacīja, — bieži ir divas mērauklas. Kad feniķietis atnes jums rubīnu vai safīru, jūs nejautājat, kāds no tā labums, bet nopērkat dārgakmeni un noglabājat to lādē. Bet, kad prātnieks atnāk pie jums ar izgudrojumu, kas var grozīt pasaules ainu, jūs tūdaļ jautājat, kāds no tā labums. Jūs acīmredzot baidāties, ka pētnieks pieprasīs sauju miežu par priekšmetu, kura nozīme jums nav aptverama.
Tu dusmojies, tēvs? Es taču negribēju tevi sarūgtināt…
Es nedusmojos — es bēdājos. Vēl pirms divdesmit gadiem mēs šai templī bijām pieci cilvēki, kas strādājām pie jaunu noslēpumu atklāšanas. Tagad esmu palicis viens un — ak, dievi! — nekādi nevaru atrast ne tikai gudrības mantinieku, bet pat cilvēku, kas mani saprastu,
Es laikam paliktu šeit līdz mūža galam, tēvs, lai iepazītu tavus dievišķos nodomus, — Pentuers sacīja, — Taču pasaki — vai varu nošķirties templī tagad, kad tiek izlemti valsts likteņi, vienkāršās tautas laime un kad mana līdzdalība…
Var ietekmēt valsts un vairāku miljonu cilvēku likteņus… — zobgalīgi pārtrauca Meness. — Ak jūs, pieaugušie bērni, kas rotājaties ar infulām un zelta ķēdēm… Tālab, ka varat pasmelt ūdeni Nīlā, jums jau liekas, ka spējat apturēt ūdenslīmeņa celšanos un krišanos upē. Nudien, arī aita, iedama baram nopakaļ, iedomājas, ka dzen to uz priekšu.
Bet padomā, skolotāj: jaunais faraons ir cēlsirdīgs! Viņš grib dot tautai septīto dienu atpūtai, taisnīgu tiesu un pat zemi īpašumā.
Meness pašūpoja galvu.
— Tas viss pakļauts iznīcībai, — viņš sacīja. — Jaunie faraoni noveco, bet tauta… Tautai jau daudzkārt bijusi septītā diena atpūtai un piederējusi zeme, bet vēlāk… tā atkal visu zaudējusi. Ak, ja tas vien mainītos! Cik dinastiju un priesteru trīs tūkstošu gadu laikā nav nomainījies Ēģiptē, cik pilsētu un tempļu nav pārvērties drupās, uz kurām uzauguši jauni zemes slāņi!…
Viss ir mainījies, izņemot to, ka divreiz divi Ir četri, ka trijstūris ir taisnstūra puse, ka mēness var aizklāt sauli, bet verdošs ūdens uzsviež gaisā akmeni…
Iznīcībai pakļautajā pasaulē nemainīga paliek vienīgi gudrība. Un vai! tam, kas gaistošā dēļ pamet mūžīgo! Viņa sirds nekad nezinās miera, bet prāts svaidīsies kā laiva vētrā…
— Dievi runā ar tavu muti, skolotāj, — Pentuers padomājis atbildēja, — taču varbūt tikai viens cilvēks no miljoniem spēj uzkrāt sevi viņu gudrību. Un tas ir labi. Jo kas gan būtu, ja zemnieki caurām naktīm lūkotos zvaigznēs, kareivji veiktu aprēķinus un faraons ar saviem augstmaņiem nepārvaldītu valsti, bet mestu gaisā akmeņus ar verdoša ūdens palīdzību? Iekams mēness vienreiz apriņķotu zemi, visiem būtu jānomirst badā… Un nekāds rats, nekāds katliņš nepasargātu valsti no barbaru iebrukuma, nespriestu taisnu tiesu aizvainotajiem. Tālab, — Pentuers pabeidza, — lai gan gudrība vajadzīga kā saule, kā asinis un elpa, mēs visi tomēr nevaram būt prātnieki.
Uz to Meness vairs neko neatbildēja.
Pentuers nodzīvoja vairākas dienas dievišķās Nutas templī, tīksminādamies gan par smilšu jūras, gan par auglīgās Nīlas ielejas ainavām. Kopā ar Menesu viņš lūkojās zvaigznēs, vēroja ūdenssmeļamo ratu, palaikam aizstaigāja līdz piramīdām, apbrīnoja sava skolotāja trūkumu un ģēniju, taču domās sacīja sev:
«Meness neapšaubāmi ir cilvēkā iemiesojies dievs, un tālab viņam nerūp laicīgā dzīve. Taču viņa ūdenssmeļamais rats neieviesīsies Ēģiptē, pirmkārt, tādēļ, ka mums trūkst koku, un, otrkārt, lai darbinātu šādus ratus, vajadzīgi simttūkstoš vēršu. Bet kur lai viņiem atrod ganības, kaut vai Augšēģiptē?»
Divdesmit otrā nodaļa
Kamēr Pentuers apbraukāja valsti, izvēloties delegātus, Ramzess XIII dzīvoja Tēbās un precināja savu mīluli Tutmosu.
Vispirms abu pasauļu valdnieks lepnas svītas pavadībā zeltītos kaujasratos ieradās godājamā Antefa — Tabu nomarha pilī. Augstmanis izsteidzās savam pavēlniekam pretī līdz pat vārtiem un, noāvis dārgās sandales, ceļos nometies, palīdzēja Ramzesam Izkāpt.
Pateicībā par šādu sagaidīšanu faraons atļāva viņam noskūpstīt roku un paziņoja, ka no šī brīža Antefs kļūstot par viņa draugu un tam esot tiesības ienākt apavos pat troņa zālē,
Kad viņi nonāca Antefa pils milzīgajā istabā, valdnieks visas svītas klātbūtnē sacīja:
— Es zinu, godājamais Antef, ka, tāpat kā tavi augsti cienījamie senči mājo visgreznākajās kapenēs, tā tu, viņu pēctecis, esi cildenākais Ēģiptes nomarhu vidu. Taču tev droši vien ir zināms, ka manā galmā un armijā un arīdzan manā ķēniņa sirdī pirmo vietu ieņem mans mīlulis — manas gvardes priekšnieks Tutmoss,
Kā sacījuši gudrie: slikti rīkojas bagātnieks, kas nerotā ar vērtīgāko dārgakmeni skaistāko gredzenu. Un, tā kā. tava dzimta, Antef, man ir dārgāka par visām, bet Tutmoss — mīļāks par visiem, esmu nodomājis jūs sarādot Tas it viegli izdarāms, ja tava meita, daiļā un gudrā Hebrona, izvēlēsies sev par vīru Tutmosu.
Uz to godājamais Antefs atbildēja:
— Jūsu majestāte, dzīvo un mirušo pasaules valdniek! Tāpat kā visa Ēģipte un viss, kas tajā rodams, pieder tev, tā ari šis nams un visi viņa iemītnieki ir tavs īpašums. Ja jau tu vēlies, lai mana meita Hebrona kļūst par tava mīluļa Tutmosa sievu, lai notiek tā…
Tad faraons pastāstīja Antefam, ka Tutmoss saņemot divdesmit talantu algas gadā un turklāt viņam esot lielas muižas dažādos nomos. Savukārt godājamais Antefs paziņoja, ka viņa vienīgā meita Hebrona saņemšot piecdesmit talantu gadā un varēšot izmantot tēva muižas tais nomos, kur apmetīsles ķēniņa galms.
Un, tā kā Antefam neesot dēla, viss viņa milzīgais un no parādiem brīvais īpašums dienās pāriešot Tutmosa rokās reizē ar Tēbu nomarha amatu, ja vien tāda būs faraona griba.
Sarunām beidzoties, ienāca Tutmoss un pateicās Antefam par to, ka viņš atdod savu meitu viņam, tādam nabagam, kā arī par to, ka ir viņu tik labi audzinājis. Tika norunāts, ka laulību ceremonija notiks pēc dažām dienām, tādēļ ka Tutmosam kā gvardes priekšniekam nav laika pārāk ilgām svinībām.