— Vēlu tev laimi, dēls, — Antefs smaidīdams sacīja, — un lielu pacietību, jo manai mīļotajai meitai Hebronai ir jau divdesmit gadu, viņa ir pirmā modes dāma Tēbās un ļoti untumaina… Zvēru pie dieviem, ka mana vara pār Tēbām allaž beidzas pie manas meitas dārza vārtiem, un es baidos, ka tavs augstais amats neatstās uz viņu lielāku iespaidu.
Antefs aicināja savus viesus uz lepnām dzīrēm, kurās ieradās daiļā Hebrona savu draudzeņu pavadībā»
Mielasta zālē stāvēja daudz galdiņu diviem un četriem cilvēkiem, kā arī viens lielāks galds uz paaugstinājuma faraonam, Lai parādītu godu Antefam un savam mīlulim, viņa majestāte piegāja Hebronai klāt un lūdza viņu pie sava galda.
Hebrona patiešām bija daiļa un likās esam pieredzējusi jaunava, kas Ēģiptē nebija retums. Ramzess drīz ievēroja, ka līgava nemaz nepievērš uzmanību nākamajam vīram, toties met izteiksmīgus skatienus uz viņu, faraonu.
Tas arīdzan nelikās nekas dīvains Ēģiptē.
Kad viesi bija sasēdušies pie galdiņiem, kad atskanēja mūzika un dejotājas sāka iznēsāt dzīrotājiem vīnu un ziedus, Ramzess uzrunāja viņu:
Jo ilgāk uzlūkoju tevi, jo vairāk esmu pārsteigts. Ja šeit ienāktu kāds no malas, viņš noturētu tevi par dievieti vai virspriesteriem, bet nemūžam par laimīgu līgavu.
Tu maldies, valdniek, — viņa atteica, — šai brīdi es esmu laimīga, bet ne jau tādēļ, ka esmu līgava…
— Kā tas var būt? — faraons jautāja,
— Laulība mani nevilina, un es labāk kļūtu par Isīdas virspriesteriem nekā par kāda sievu…
— Tad kālab tu dodies pie vīra?
— Es daru to tēva dēļ, kas vēlas, lai tam būtu viņa slavas mantinieks… Taču visvairāk gan tādēļ, ka tu tā vēlies, valdniek.
— Vai tad tev nepatīk Tutmoss?
— To es nesaku. Tutmoss ir skaists, viņš ir pirmais švīts Ēģiptē, labi dzied un saņem godalgas sacensībās. Viņa gvardes priekšnieka postenis ir viens no augstākajiem valstī. Un tomēr, ja tēvs mani nelūgtu un tu, valdniek, nepavēlētu, es nekļūtu viņa sieva… Lai gan — viņa sieva es tik un tā nebūšu!.. Tutmoss apmierināsies ar manu bagātību un mana tēva tituliem, bet pārējo atradīs pie dejotājām.
— Un viņš zina par savu nelaimi? Hebrona pasmaidīja.
— Viņš sen zina — ja arī es nebūtu Antefa, bet pēdīgā parashita meita, es, vienalga, nepiederētu cilvēkam, kuru nemīlu. Mīlēt es varētu tikai tādu, kas ir augstāks par mani.
— Patiešām? — Ramzess brīnījās.
— Man taču ir divdesmit gadu — tātad jau sešus gadus mani aplido pielūdzēji. Bet es ātri vien uzzināju, ko viņi vērti… un tagad labāk klausos mācītu priesteru sarunās nekā jaunu švītu dziesmās un glaimos.
Tādā gadījumā man neklājas sēdēt tev blakus, Hebron, jo es neesmu pat švīts un priesteru gudrība man ar nepiemīt.
Tu, valdniek, esi dižāks par viņiem, — Hebrona atteica, tumši pietvīkdama. — Tu esi karavadonis, kas guvis uzvaru. Tu esi "straujš kā lauva, acīgs kā vanags… Tavā priekšā miljoni krīt pie zemes un bijībā nodreb valstis … Vai tad mēs nezinām., kādas balles Tīrā un Nīnivē iedveš tavs vārds? Dievi varētu apskaust tavu varenību…
Ramzess apmulsa.
Ai, Hebron, Hebron! Ja tu zinātu, kā tavi vārdi satrauc manu sirdi!
Tādēļ, — viņa sacīja, — es piekritu laulībām ar Tutmosu… Es būšu tuvāk jūsu majestātei un kaut paretam redzēšu tevi, valdniek…
To pateikusi, viņa piecēlās no galdiņa un devās projām. Viņas rīcību pamanīja Antefs un izbailēs piegāja pie Ramzesa.
Ak, valdniek! — viņš Iesaucās. — Vai mana meita nepateica ko nepiedienīgu? Viņa Ir nevaldāma kā lauvene…
Nomierinies, — faraons atbildēja, — tava meita ir ļoti gudra un nopietna. Viņa izgāja laukā, manīdama, ka tavs vīns pārāk ielīksmina viesus.
Tik tiešām dzīru zālē jau valdīja liels troksnis, jo vairāk tādēļ, ka Tutmoss, aizmirsis par savu otrā namatēva lomu, līksmojās uz nebēdu.
— Runājot starp mums, — Antefs nočukstēja, — nabaga Tutmosam neklāsies viegli ar Hebronu.
Pirmās dzīres ilga līdz rītam. Tiesa, faraons drīz vien aizbrauca, taču citi palika — sākumā krēslos, vēlāk uz grīdas —, kamēr Antefam galu galā nācās atmanu zaudējušos izvadīt pa mājām.
Pēc dažām dienām notika laulību ceremonija.
Antefa pilī ieradās virspriesteri Herhors un Nofri, kaimiņu nomu nomarhi un Tēbu lielākie augstmaņi. Vēlāk gvardes virsnieku sabiedrībā atbrauca Tutmoss un beidzot — viņa majestāte Ramzess XIII.
Viņu pavadīja augstākais rakstvedis, loka šāvēju priekšnieks, jātnieku priekšnieks, augstākais tiesnesis, galvenais mantzinis, virspriesteris Sens un ģenerāļi adjutanti»
Kad šī lieliskā sabiedrība bija sapulcējusies godājamu, Antefa senču zālē, Ieradās Hebrona baltās drānās, draudzeņu un kalpotāju ielenkta. Viņas tēvs, nokvēpinājis vīraku Amonam, sava tēva veidolam un uz paaugstinājuma sēdošajam Ramzesam XIII, paziņoja, ka atbrīvojot Hebronu no savas aizgādības un dāvājot viņai pūru. Un viņš pasniedza tai zelta šķirstiņā uz papirusa uzrakstītu un tiesas apliecinātu atbilstošu aktu.
Pēc nelielas maltītes līgava Iesēdās dārgās nestuvēs, kuras nesa astoņi noma ierēdņi. Pa priekšu gāja muzikanti un dziedātāji, visapkārt nestuvēm — augstmaņi, bet viņiem nopakaļ — liels ļaužu pūlis. Gājiens virzījās uz Amona templi pa Tēbu skaistākajām ielām caur tikpat milzīgu pūli kā faraona bērēs.
Nonākuši pie tempļa, ļaudis palika aiz mūra, bet līgavainis un līgava, faraons un augstmaņi iegāja kolonnu zālē. Šeit Herhors nokvēpināja vīraku aizklātās Amona statujas priekšā, priesterienes nodejoja svētu deju, bet Tutmoss nolasīja sekojošu aktu:
— «Es, Tutmoss, viņa majestātes Ramzesa XIII gvardes priekšnieks, ņemu tevi, Hebrona, Tēbu nomarha Antefa meita, par sievu. Dodu tev tagad desmit talantus par to, ka esi piekritusi kļūt mana sieva. Tērpiem atvēlu tev trīs talantus gadā, bet mājas izdevumiem — pa talantam mēnesī. Mūsu vecākais dēls mantos visu, kas man pieder patlaban un ko varu iegūt nākotnē. Ja es nedzīvošu ar tevi, šķiršos no tevis un apprecēšu citu sievu, apņemos Izmaksāt tev četrdesmit talantus, kurus nodrošinās mans īpašums. Kad mūsu dēls pārņems īpašuma tiesības, viņam būs jāmaksā tev piecpadsmit talanti gadā. Bērniem, kas piedzims no citas sievas, nebūs tiesību uz mūsu pirmdzimtā dēla īpašumu.»
Pēc tam augstākais tiesnesis Hebronas vārdā nolasīja aktu, kurā jaunā sieva solīja labi barot un ģērbt, savu vīru, rūpēties par viņa māju, ģimeni, kalpotājiem, saimniecību un vergiem un uzticēja viņam pārvaldīt īpašumu, kas viņai pieder patlaban, un visu, ko viņa ar laiku saņems no tēva,
Pēc aktu nolasīšanas Herhors pasniedza Tutmosam kausu vīna. Līgavainis nodzēra pusi, līgava apmērcēja lūpas, pēc tam abi nokvēpināja vīraku purpura aizkara priekšā.
Atstājuši Tēbu Amona templi, jaunlaulātie un viņu lieliskā svīta devās pa sfinksu aleju uz ķēniņa pili. Ļaužu un kareivju pūļi sveica viņus, mezdami ceļā ziedus.
Tutmoss līdz šim bija dzīvojis Ramzesa istabās, taču kāzu dienā faraons uzdāvāja viņam nelielu, skaistu pili, kuru ieskāva dārzi ar vīģeskokur miršu un baobabu audzēm un kurā jaunlaulātie varēja baudīt laimi tālu 0.0 ļaužu skatieniem, nošķirti no pasaules, Šai klusajā nostūrī tik reti ieradās cilvēki, ka pat putni nelaidās prom no viņiem.