Kad jaunlaulātie nonāca jaunajā mājoklī, notika pēdējā ceremonija.
Tutmoss saņēma pie rokas Hebronu un pieveda viņu pie uguns, kas dega Isīdas statujas priekšā. Nofri izlēja līgavai uz galvas karoti svētītā ūdens, Hebrona piedūra roku ugunij, bet Tutmoss dalījās ar viņu maizes gabalā un uzvilka viņai pirkstā savu gredzenu par zīmi tam, ka no šī brīža viņa kļūst par sava vīra īpašumu, kalpotāju, ganāmpulku un vergu saimnieci.
Tikām priesteri, dziedādami kāzu himnas, iznēsāja dievišķās Isīdas statuju pa visu māju. Priesterienes dejoja svētās dejas.
Diena beidzās ar Izrādi un lielām dzīrēm, un visi ievēroja, ka Hebrona palika faraona tuvumā, bet Tutmoss turējās nomaļus un tikai cienāja viesus.
Kad uzlēca zvaigznes, svētais Herhors pameta dzīres, un drīz pēc viņa nemanāmi nozuda arī daži lielākie augstmaņi. Ap pusnakti Amona tempļa pazemē sapulcējās šādas cienījamas personas: virspriesteri Herhors, Nofri un. Mentesufiss, Tēbu augstākais tiesnesis, kā arī Absas, Horti un Emsuhas nomarhi.
Mentesufiss aplūkoja biezās kolonnas, aizslēdza durvis un nodzēsa gaismu; zemajā telpā palika degam tikai viens gaismeklis — Hora nelielā veidola priekšā. Augstmaņi apsēdās uz trim akmens soliem, un Absas nomarhs sacīja:
— Ja man būtu jānosaka viņa majestātes Ramzesa XIII raksturs, es nudien nespētu to Izdarīt…
— Ārprātīgs! — Nofri nenovaldījās.
Vai viņš ir ārprātīgs, es nezinu, — Herhors atbildēja, — bet katrā ziņā ļoti bīstams cilvēks. Asīrija jau divreiz atgādinājusi mums par galīgā līguma noslēgšanu un tagad, kā dzirdēju, sāk bažīties par Ēģiptes bruņošanos…
Tas vēl nebūtu nekas, — Nofri sacīja. — Ļaunāk ir, ka šis bezdievis patiešām nodomājis aizskart Labirinta dārgumus…
— Bet es uzskatu, — Emsuhas nomarhs ierunājās, — ka bīstamāks par visu ir solījums, kuru viņš devis zemniekiem. Valsts un mūsu ienākumi neapšaubāmi mazināsies, ja vienkāršā tauta sāks svinēt ik septīto dienu. Un ja faraons iedalīs viņiem zemi.
Viņš taisās to darīt, — augstākais tiesnesis apliecināja,
Vai tiešām taisās? — Horti nomarhs jautāja. — Man liekas, ka viņš grib tikai naudu. Ja viņam atvēlētu kaut ko 110 Labirinta dārgumiem…
Nekādā gadījumā! — Herhors viņu pārtrauca. — Briesmas jau nedraud valstij, briesmas draud faraonam, un tas nav viens un tas pats. Turklāt, gluži tāpat kā aizsprosts tikmēr ir stiprs, kamēr tam nesūcas cauri kaut strūkliņa ūdens, tā Labirints tikmēr ir pilns, kamēr mēs neaizskaram tajā kaut vienu zelta lietni. Pirmajam lietnim sekos viss pārējais… Galu galā — kuru tad mēs atbalstīsim ar dievu un valsts dārgumiem? Jaunekli, kas nievā ticību, pazemo priesterus un musina tautu? Vai viņš nav sliktāks par Tiglatpalasaru? Tiesa, tas Ir barbars, bet viņš vismaz mums nekaitē.
Faraonam neklājas tik atklāti lakstoties ap sava mīluļa sievu viņa kāzu dienā, — tiesnesis ieteicās.
Hebrona pati viņu pavedina! — Horti nomarhs sacīja.
Sieviete vienmēr vilina vīrieti, — Emsuhas nomarhs atteica, — bet tālab jau cilvēkam ir dots saprāts, lai viņš negrēkotu,
Vai tad faraons nav vīrs visām Ēģiptes sievietēm? — Absas nomarhs nočukstēja. — Turklāt par grēkiem lai spriež tiesu dievi, bet mums jālemj tikai par valsts lietām…
Viņš Ir bīstams cilvēks! — Emsuhas nomarhs atkārtoja, kratīdams rokas un galvu. — Nav ne mazāko šaubu, ka tauta jau kļuvusi pārdroša un teju, teju sadumposies. Un tad neviens virspriesteris vai nomarhs nevar būt drošs ne tikai par savu vara un mantu, bet arī par dzīvību…
Pret dumpi man Ir līdzeklis, — Herhors sacīja,
Kāds?
Dumpī var novērst, — Nofri paziņoja, — iedvešot gudrākajiem no tautas vidus, ka tas, kurš sola viņiem, lielus atvieglojumus, ir ārprātīgs.
Viņš Ir veselākais cilvēks pasaulē, — Horti nomarhs nočukstēja. — Vajag tikai izprast, ko viņš grib…
— Viņš Ir ārprātīgs! Ārprātīgs! — Nofri tiepās. — Viņa vecākais pusbrālis jau tēlo pērtiķi un žūpo ar parasta-tiem, un šis drīz vien darīs to pašu…
Tas ir nelāgs un nekam nederīgs paņēmiens — pasludināt par ārprātīgu cilvēku ar veselu saprātu, — Horti nomarhs ieteicās. — Ja tauta nomanīs krāpšanu, tā mums nemaz vairs neticēs — un tad dumpis ir nenovēršams,
Ja reiz es apgalvoju, ka Ramzess ir ārprātīgs, tad man ir arī pierādījumi, — Nofri sacīja. — Lūk, paklausieties!
Augstmaņi sakustējās savos solos.
— Sakiet, — Nofri turpināja, — vai cilvēks ar veselu saprātu, būdams troņmantnieks, iedrošinātos cīnīties ar vērsi aziātu acu priekšā? Vai saprātīgs ēģiptietis, turklāt princis, klaiņotu naktīs gar feniķiešu templi?… Vai viņš bez iemesla padzītu savu pirmo sievieti, vai mitinātu viņu pie kalpotājiem, tādējādi ļaudams noslepkavot gan šo sievieti, gan savu bērnu?
Atskanēja šausmu pilna kurnoņa.
— To visu, — virspriesteris turpināja, — mēs redzējām Būbastijā, turklāt es un Mentesufiss bijām liecinieki dzeršanas orģijām, kurās jau pusjukušais troņmantnieks zaimoja dievus un pulgoja priesterus.
— Tā tiešām bija, — Mentesufiss apliecināja,
— Un kā jūs domājat, — Nofri, aizvien vairāk iekaisdams, turpināja, — vai cilvēks ar veselu saprātu, būdams virspavēlnieks, pametis armiju, lai tuksnesī dzītos pakaļ dažiem lībiešu laupītājiem? Es nemaz nerunāju par sīkumiem, kaut vai par nodomu dot zemniekiem zemi un atpūtai ik septīto dienu, es vaicāju jums, vai varu uzskatīt par saprātīgu cilvēku, kas pastrādājis tik daudz noziedzīgu aplamību bez jebkāda iemesla, tāpat vien.
Klātesošie klusēja. Horti nomarhs šķita nobažījies.
— Tas viss labi jāapdomā, — augstākais tiesnesis piebilda, — lai nenodarītu cilvēkam pāri…
Tad Herhors sacīja:
— Svētais Nofri parāda Ramzesam žēlastību, uzskatīdams viņu par ārprātīgu. Pretējā gadījumā mums nāktos atzīt viņu par nodevēju…
Klātesošie atkal nemierīgi sakustējās.
— Jā, cilvēks, kuru dēvē par Ramzesu XIII, ir nodevējs, jo viņš ne tikai meklē sev spiegus un zagļus, lai tie atklātu viņam ceļu uz Labirintu, ne tikai atsakās noslēgt līgumu ar Asīriju, kas Ēģiptei visnotaļ nepieciešams…
— Tā ir smaga apsūdzība, — tiesnesis sacīja.
— Piedevām — vai dzirdat? — viņš vienojas ar zemiskajiem feniķiešiem par kanāla būvi starp Sarkano jūru un Vidusjūru. Bet šis kanāls Ir vislielākie draudi Ēģiptei, jo mūsu zeme var acumirkli tikt applūdināta!.. Te vairs nav runa. par Labirinta dārgumiem, bet gan par mūsu tempļiem, mājām, laukiem, par sešiem miljoniem neizglītotu, taču nevainīgu cilvēku un galu galā — par mūsu un mūsu bērnu dzīvību…
— Ja tā… — Horti nomarhs nopūtās.
— Es un godājamais Nofri galvojam, ka tas tā ir un ka šis cilvēks nodarīs Ēģiptei tādu ļaunumu, kāds tai vēl nekad nav draudējis… Tālab mēs esam sapulcinājuši jūs, godājamie vīri, lai apdomātu glābšanās iespējas.». Taču mums jārīkojas veicīgi, jo šī cilvēka nodomi ir brāzmaini kā viesulis tuksnesī, Kaut tie nepazudinātu mūs!..
Uz brīdi tumšajā telpā iestājās klusums.
Kas te ko spriest? — beidzot ierunājās Emsuhas nomarhs. — Mēs dzīvojam nomos tālu no galma un, dabiski, ne tikai nezinām šī bezprāša nodomus, bet pat nenojaušam tos, tie šķiet neticami… Lūk, kādēļ es domāju, ka vislabāk ir atstāt šo lietu jūsu ziņā, svētie tēvi Herhor un Nofri, Jūs esat atklājuši slimību, tad atrodiet tagad dziedēkli un ārstējiet… Bet, ja jūs biedē atbildība, ņemiet sev palīgā augstāko tiesnesi…