Jā! Jā! Viņš pareizi runā! — satrauktie augstmaņi viņu atbalstīja.
Mentesufiss iededza lāpu un nolika uz galda dieva veidola priekšā papirusu, uz kura bija rakstīts:
«Sakarā ar valstij draudošajām briesmām slepenās padomes vara tiek piešķirta Herhoram, kuram par palīgiem iecelti Nofri un augstākais tiesnesis.»
Šis akts, ko klātesošie augstmaņi apliecināja ar saviem parakstiem, tika ieslēgts šķirstiņā un noglabāts slepenā vietā zem altāra. Turklāt ikviens no septiņiem dalībniekiem apzvērēja, ka pildīs visas Herhora pavēles un Iesaistīs sazvērestībā desmit citus augstmaņus. Herhors savukārt apsolīja viņiem pierādījumus, ka Asīrija pieprasa noslēgt līgumu un ka faraons negrib to parakstīt, toties vienojas ar feniķiešiem par kanāla būvi un nolēmis nodevīgā kārtā ielavīties Labirintā.
— Mana dzīvība un gods ir jūsu rokās, — Herhors piebilda. — Ja tas, ko esmu pateicis, nav taisnība, sodiet mani ar nāvi, bet manu līķi sadedziniet..
Tagad neviens vairs nešaubījās, ka virspriesteris runa skaidru patiesību, jo neviens ēģiptietis neļautu sadedzināt savu līķi, tas ir, pazudināt savu dvēseli.
Dažas dienas pēc kāzām Tutmoss ar Hebronu nodzīvoja pilī, ko viņam bija uzdāvinājis faraons. Taču ik vakaru viņš Ieradās kazarmās, kur līksmi pavadīja naktis virsnieku un dejotāju sabiedrībā.
No viņa Izturēšanās biedri noskārta, ka Tutmoss apprecējis Hebronu vienīgi pūra dēļ, bet tas nevienu īpaši nepārsteidza.
Pēc piecām dienām Tutmoss ieradās pie faraona un paziņoja, ka gatavs atkal kalpot viņam. Tādējādi viņš varēja apmeklēt savu sievu tikai dienas laikā, bet nakti modri sargāja valdnieku.
Reiz vakarā faraons sacīja viņam:
Šai pilī ir tik daudz kaktu, lai slepus noskatītos un noklausītos, ka ikviens mans solis tiek novērots. Pat manu cienījamo māti atkal uzrunā kaut kādas noslēpumainas balsis, kas šķita apklusušas Memfisā, kad biju padzinis priesterus… Tādēļ es nevaru nevienu šeit pieņemt un man ir jāiet ārā no pils, lai apspriestos ar saviem kalpiem drošā vietā.
Vai man jāpavada jūsu majestāte? — Tutmoss jautāja, redzēdams, ka faraons meklē apmetni.
Nē. Paliec šeit un raugies, lai neviens neienāk manā istabā! Un nelaid iekšā nevienu, kaut tā būtu mana māte vai pat mana mūžam dzīvā tēva ēna… Pasaki, ka es guļu un nevēlos nevienu redzēt.
Būs, kā pavēlēji! — Tutmoss atbildēja, pasniegdams faraonam apmetni un kapuci. Tad nodzēsa gaismu guļamistabā, bet faraons izgāja pa sānu gaiteņiem.
Nonācis dārzā, Ramzess apstājās un uzmanīgi palūkojās apkārt. Tad, aptvēris, kurp jāiet, veicīgi devās Tutmosam uzdāvinātas pils virzienā.
Pēc brīža tumšajā alejā kāds aizšķērsoja viņam ceļu un jautāja:
— Kas nāk?
— Nūbija, — faraons atteica.
— Lībija, — savukārt atbildēja jautātājs un itin kā satrūcies pēkšņi atkāpās. Tas bija viņa majestātes gvardes virsnieks. Faraons vērīgi paskatījās viņā un iesaucās:
— A, tas esi tu, Einana! Kādēļ tu šeit?
Apstaigāju dārzus. Daru to katru nakti vairākas reizes, jo te mēdz ielavīties zagļi,
Tas labi, — faraons padomājis atteica. Tika] ielāgo, ka virsnieka pirmais pienākums ir klusēt! Zagli padzen, bet, ja sastapsi kādu cienījamu personu, neaptur! viņu. Un klusē, vienādi klusē… Kaut tas būtu pats virspriesteris Herhors…
Ak, valdniek! — Einana iesaucās. — Tikai neliec man naktī atdot godu Herhoram vai Nofri.. Nezinu, vai, ieraugot viņus, zobens pats neizspruks no maksts…
Ramzess pasmaidīja.
— Tavs zobens ir mans zobens, — viņš atbildēja, — un to var cilāt, tikai kad es pavēlu…
Viņš pamāja Einanam un devās tālāk.
Noklaiņojis brīdi pa maldu takām, faraons nonāca pie biezoknī apslēptas lapenes. Viņam šķita, ka viņš dzird čaboņu, un valdnieks klusu pavaicāja:
— Hebrona?
Ramzesam pretī izskrēja melnā apmetnī tērpusies sieviete un pieplaka viņam pie krūtīm, čukstēdama:
— Tas esi tu, kungs? Tas esi tu? Cik ilgi es gaidīju!..
Faraons, juzdams, ka sieviete izslīd no viņa skavām, paņēma to uz rokām un ienesa lapenē. Pa ceļam viņam nokrita apmetnis. Ramzess gribēja to pacelt, taču atstāja guļam zemē.
Nākamajā dienā godājamā ķēniņiene Nikotrise ataicināja pie sevis Tutmosu. Palūkojies viņā, faraona mīlulis iztrūkās. Ķēniņiene bija briesmīgi bāla. Acis viņai bija iekritušas, skatiens neprātīgs.
— Sēdies, — viņa sacīja, norādīdama uz soliņu līdzās savam krēslam.
Tutmoss neuzdrošinājās apsēsties.
Sēdies! Un… zvēri, ka nestāstīsi nevienam to, ko tev tūdaļ pateikšu.
Zvēru pie tēva ēnas!.. — Tutmoss atteica,
Klausies, — ķēniņiene klusā balsī iesāka, — es biju tev kā māte… Un, ja tu izpaudīsi noslēpumu, dievi tevi sodīs… Nē… Tad posts, kas draud manai dzimtai, neies arī tev secen…
Tutmoss pārsteigts klausījās. «Sajukusi prātā?» viņš bažīgi nodomāja.
— Paskaties šurp, uz logu… uz šo koku.. Vai zini, ko es šonakt redzēju šai kokā aiz loga?
Vai no Tēbām būtu atbraucis viņa majestātes pusbrālis?
Nē, tas nebija viņš — tas bija Ramzess. — ķēniņiene elsoja, — mans dēls, mans Ramzess!
Kokā? Šonakt?
Jā. Lāpas gaisma skaidri apgaismoja viņa seju un augumu… Mugurā viņam bija krekls ar baltzilām svītrām… Skatiens neprātīgs… Viņš mežonīgi smējās kā tas nelaimīgais, viņa brālis, un sacīja: «Skaties, māt, es jau protu lidot, ko nav pratis ne Sets, ne Ramzess Lielais, ne Heopss! Skaties, kādi man aug spārni!…»
Viņš pastiepa man pret! roku, un es, neapjēgdama aiz žēluma, ko daru, pieskāros tai pa logu. Tad viņš nolēca no koka un aizbēga…
Tutmoss, šaubu pārņemts, klausījās Taču pēkšņi iesita sev pa pieri,
— Tas nebija Ramzess, — viņš apņēmīgi atbildēja, — Tas bija viņam ļoti līdzīgs cilvēks, zemiskais grieķis Likons, kas nogalinājis viņa dēlu, bet tagad atrodas virspriesteru varā… Tas nav Ramzess! Tā ir šo neģēļu — Herhora un Nofri izdarība…
Ķēniņienes sejā atplaiksnīja cerība, taču tikai uz īsu brīdi,
Vai tad es nebūtu pazinusi savu dēlu?
Likons esot ārkārtīgi līdzīgs Ramzesam. To nostrādājuši priesteri, — Tutmoss apgalvoja. — Nelieši! Nāvessoda viņiem par maz!
Bet vai faraons gulēja šonakt mājās? — ķēniņiene pēkšņi pavaicāja.
Tutmoss apmulsa un nodūra acis. Tātad negulēja?
Gulēja… mīlulis nedroši atbildēja.
Tu melo!.. Bet pasaki man vismaz — vai viņam mugurā bija krekls ar baltzilām svītrām?
Neatceros… — Tutmoss nočukstēja.
Tu atkal melo!.. Un apmetnis — vai tas nav mana dēla apmetnis? Mans vergs to atrada šai pašā kokā…
Ķēniņiene pietrūkās kājās un izņēma no lādes brūnu apmetni ar kapuci…
Tieši tobrīd Tutmoss atcerējās, ka faraons atgriezās pēc pusnakts bez apmetņa un pat taisnojās, ka esot pazaudējis to kaut kur dārzā. Tutmoss svārstījās, kaut ko domās pārlika, tad pārliecināti atteicas
— Nē, ķēniņien, tas nebija valdnieks, tas bija Likons. Tā Ir noziedzīga priesteru Izrīcība, par kuru nekavējoties jāziņo viņa majestātei…
— Bet ja nu tas Ir Ramzess? — vēlreiz vaicāja ķēniņiene, lai gan viņas acīs jau mirdzēja cerības dzirksts,
Tutmoss apjuka. Viņa minējums attiecībā uz Likonu bija saprātīgs un varēja būt pareizs. Un tomēr netrūka ari pierādījumu, ka ķēniņiene redzējusi Ramzesu. Viņš atgriezās mājās pēc pusnakts, bija tērpies kreklā ar baltzilām svītrām, pazaudējis apmetni… Viņa brālis taču ari bija ārprātīgs… Un galu galā vai mātes sirds varēja kļūdīties?…