Tutmosa sirdī pamodās šaubas. Par laimi, kamēr viņš svārstījās, ķēniņienes dvēselē atplaiksnīja cerība.
— Labi, ka tu man atgādināji par Likonu… Atceros! Viņa dēļ Nofri turēja Ramzesu aizdomās par dēla nonāvēšanu. c. Bet tagad viņš varbūt izmanto šo nelieti, lai celtu neslavu valdniekam. Katrā ziņā nevienam ne vārda par to, ko esmu tev uzticējusi Ja Ramzess… ja viņam tiešām uzbrukusi tāda nelaime, tā var būt pārejoša … Nedrīkst izplatīt šādas ziņas, un nedrīkst patviņam to sacīt. Bet, ja nu tā ir noziedzīga priesteru izdarība, mums jābūt vēl piesardzīgākiem, lai gan… cilvēki, kas tā krāpjas, nevar būt stipri…
Es to izdibināšu, — Tutmoss sacīja, — bet ja es pārliecināšos…
Tikai nesaki Ramzesam — apzvēri pie savu senču ēnām! — ķēniņiene Iesaucās, izstiepdama lūdzot rokas. — Faraons nepiedos viņiem, nodos viņus tiesai, un tad neizbēgt no nelaimes: vai nu tiks notiesāti ar nāvi valsts augstākie priesteri, vai tiesa attaisnos viņus, un tad… Labāk izseko Likonu un nogalini viņu bez žēlastības kā plēsīgu zvēra, kā čūsku
Tutmoss atvadījās no ķēniņienes, kas bija kļuvusi daudz mierīgāka, kurpretī viņa bažas pieauga.
«Ja šis zemiskais grieķis Likons, kuru priesteri turējuši cietumā, vēl ir dzīvs,» viņš prātoja, «tad viņš nerāptos vis kokos un nerādītos ķēniņienei, bet gan būtu pacenties aizbēgt. Es pats atvieglotu viņam bēgšanu un dāsni atalgotu vēl turklāt, ja viņš man atzītos un meklētu pie manis patvērumu no šiem neliešiem. Bet krekls, apmetnis? Kā varēja kļūdīties māte?»
Kopš šī laika Tutmoss vairījās no faraona un neuzdrošinājās palūkoties viņam acīs. Un, tā kā ari Ramzess bija atturīgāks, varēja likties, ka viņi viens pret otru atsaluši.
Taču kādu vakaru faraons atkal ataicināja savu mīluli.
— Man jāaprunājas, — viņš sacīja, — ar Hiramu par svarīgām lietām, tādēļ aizeju. Paliec šeit, manā guļamistabā, un, ja. kāds gribētu sastapt mani, nelaid iekšā…
Kad Ramzess nozuda pils slepenajos gaiteņos, Tutmosu sagrāba nemiers.
«Varbūt,» viņš nodomāja, «priesteri saindējuši Ramzesu ar kaut ko apdullinošu, un viņš, juzdams slimības lēkmes tuvošanos, bēg laukā no mājas? Redzēsim»
Faraons pārradās krietni pēc pusnakts. Apmetnis, tiesa, viņam bija, bet kareivju apmetnis, ne savs.
Satrauktais Tutmoss negulēja līdz ritam, gaidīdams, ka drīz viņu atkal aicinās ķēniņiene, Taču ķēniņiene neaicināja viņu, toties rīta skates laikā virsnieks Einana palūdza savu priekšnieku uz dažiem vārdiem.
Kad viņi palika divatā atsevišķā istabā, Einana nokrita Tutmosam pie kājām, lūgdams nevienam nestāstīt, ko tagad dzirdēs.
Kas noticis? — jautāja Tutmoss, juzdams, ka sirds viņam pamirst.
Priekšniek, — Einana sacīja, — vakar ap pusnakti divi mani kareivji notvēra dārzā cilvēku, kas skraidīja kails un kliedza nelabā balsī. Viņu atveda pie manis un … nogalini mani, priekšniek!..
Einana atkal nokrita Tutmosam pie kājām.
Šis kailais cilvēks… tas bija… es nevaru pateikt…
Kas viņš bija? — Tutmoss šausmās jautāja.
Es neko vairs neteikšu, — novaidējās Einana. — Es novilku savu. apmetni un apsedzu svēto kailumu… Gribēju aizvest viņu uz pili, bet… valdnieks lika man palikt un klusēt,
Un kurp viņš devās?
— Nezinu … es neskatījos un neļāvu skatīties kareivjiem. Viņš nozuda kaut kur dārza biezoknī… Es piekodināju saviem ļaudīm, ka viņi neko nav redzējuši, neko nav dzirdējuši… — Einana pabeidza savu stāstu. Tutmoss tikmēr bija paguvis apvaldīties.
— Nezinu, — viņš sacīja dzedri, — nezinu un nesaprotu neko no tā, ko tu man sacīji. Taču ielāgo vienu: es pats reiz skraidīju kails, kad biju Iedzēris pārlieku daudz vīna, un dāsni atalgoju tos, kas mani «nepamanīja». Zemnieki, Einana, zemnieki un strādnieki vienmēr staigā kaili, bet dižciltīgie — tikai tad, kad viņiem labpatikas, Un, ja nu man vai kādam no augstmaņiem ienāktu prātā nostāties uz galvas, gudrs un dievbijīgs virsnieks par to nebrīnīsies.
— Saprotu, — Einana atbildēja, cieši lūkodamies priekšniekam acīs. — Un es ne tikai atkārtošu to saviem kareivjiem, bet šonakt pat, novilcis drēbes, staigāšu pa dārzu, lai viņi zina, ka vecākais var darīt visu, kas viņam patīk…
Lai gan tādu cilvēku, kas bija redzējuši faraonu vai viņa līdzinieku ārprāta stāvoklī, bija maz, valodas par šiem dīvainiem gadījumiem tomēr izplatījās ļoti ātri. Pēc dažām dienām visi Tēbu iedzīvotāji, sākot ar parashitiem un ūdensnesējiem un beidzot ar rakstvežiem un tirgoņiem, čukstēja cits citam pie auss, ka Ramzesu XIII piemeklējusi tā pati nelaime, kuras dēļ viņa vecākie brāļi atstumti no troņa.
Bailes un bijība pret faraonu bija tik lielas, ka par to neuzdrošinājās runāt skaļi, sevišķi starp svešiem cilvēkiem» Tomēr to zināja visi, izņemot pašu Ramzesu.
Tādēļ dīvainākais bija tas, ka šīs baumas ļoti ātri aplidoja visu valsti. Acīmredzot tās izplatījās ar tempļu starpniecību, jo tikai priesteriem bija zināms noslēpums, kā nogādāt ziņas dažu stundu laikā no viena Ēģiptes gala uz otru.
Tutmosam neviens tieši nestāstīja par šīm nelāgajām baumām, taču faraona gvardes priekšnieks uz katra soļa juta to ietekmi. Pēc ļaužu izturēšanās viņš noprata, ka kalpotāji, vergi, kareivji, galma piegādātāji runā par valdnieka ārprātu, apklusdami vienīgi tad, kad viņus varēja dzirdēt kāds no galminiekiem.
Pēdīgi aizkaitināts un satraukts Tutmoss nolēma aprunāties ar Tēbu nomarhu.
Ieradies pie viņa pilī, Tutmoss sastapa Antefu zvilnam uz dīvāna zālē, kuras vienā pusē bija iekārtots retiem augiem apstādīts puķu dārziņš. Vidū urdza rožūdens strūklaka. Kaktos stāvēja dievu veidoli. Sienas bija apgleznotas ar ainām, kas attēloja slavenā nomarha veikumus. Galvgalī stāvošais melnais vergs ap vēdina ja kungu ar strausa spalvu vēdekli. Uz grīdas sēdēja noma rakstvedis un lasīja ziņojumu»
Tutmosa seja pauda tādu satraukumu, ka nomarhs tūdaļ pat aizraidīja rakstvedi un vergu, un, piecēlies no dīvāna, ielūkojās visos kaktos, lai pārliecinātos, vai kāds nenoklausās.
Manas cienījamās laulātās draudzenes Hebronas godājamais tēvs, — Tutmoss uzsāka, — pēc tavas izturēšanās redzu, ka tu noproti, par ko gribu runāt…
Tēbu nomarham allaž jābūt piesardzīgam, — Antefs atbildēja, — Turklāt es domāju, ka viņa majestātes gvardes priekšnieks nevar mani pagodināt ar apmeklējumu nieku dēļ.
Bridi viņi lūkojās viens otram acīs. Beidzot Tutmoss apsēdās sievastēvam līdzās un pačukstēja:
Vai esi dzirdējis nelāgās baumas, kuras valsts ienaidnieki Izplata par mūsu valdnieku?
Ja runa ir par manu meitu Hebronu, — steigšus atteica nomarhs, — tad varu tev pateikt, ka tagad tu esi viņas kungs un nedrīksti ļaunoties uz mani…
Tutmoss nevērīgi atmeta ar roku.
— Kaut kādi bezgoži, — viņš sacīja, — izplata baumas, ka faraons zaudējis prātu… Vai esi dzirdējis to, mans tēvs?
Antefs pašūpoja, galvu tik nenoteikti, ka tas varēja nozīmēt gan apstiprinājumu, gan noliegumu. Beidzot viņš sacīja:
Cilvēku muļķība ir bezgalīga kā jūra. Tā visu var sevī uzņemt…
Tā nav muļķība, tās ir noziedzīgas priesteru izdarības. Viņu rīcībā Ir cilvēks, kas līdzīgs viņa majestātei, un viņi Izmanto to savos zemiskajos nolūkos.
Un Tutmoss pastāstīja nomarham par grieķi Likonu un viņa noziegumu Būbastijā.