Par šo Likonu, kas nogalinājis troņmantnieka bērnu, es esmu dzirdējis, — Antefs atbildēja, — bet kur tev pierādījumi, ka Nofri apcietinājis Likonu Būbastijā, atvedis viņu uz Tēbām un izlaiž ķēniņa dārzos, lai viņš tur uzdotos par ārprātīgo faraonu?
Tālab es arī jautāju tev, godājamais, ko lai iesāk. Es taču esmu gvardes priekšnieks, un man jābūt nomodā par mūsu valdnieka godu un drošību,
Ko lai iesāk? Ko lai iesāk? — Antefs atkārtoja. — Pirmām kārtām jāgādā, lai šīs bezdievīgās baumas nenonāk faraona ausīs.. -.-
Kādēļ?
— Tādēļ, ka notiks liela nelaime. Kad mūsu valdnieks uzzinās, ka Likons, uzdodoties par viņu, tēlo ārprātīgo, viņš briesmīgi saniknosies.. Un, dabiski, vērsis savu niknumu pret Herhoru un Nofri… Varbūt tikai norās viņus, varbūt apcietinās, bet varbūt pat nogalinās.», Bet, lai ko viņš darīs, viņš darīs bez jebkādiem pierādījumiem — un kas tad?«Mūsdienu Ēģiptei vairs nepatīk upurēt dieviem, bet tā var iestāties par nepelnīti aizvainotiem priesteriem…. Un kas tad?… Domāju, — Antefs piebilda, — tas būtu dinastijas gals..«
— Ko lai dara?
Izeja ir viena. Vajag atrast šo Likonu, — Antefs turpināja, — un pierādīt, ka Nofri un Herhors slēpuši viņu un, likuši viņam tēlot ārprātīgu faraonu. Tas jāizdara tev, ja gribi saglabāt valdnieka labvēlību! Pierādījumus! Pēc iespējas vairāk pierādījumu! Te nav Asīrija, Virspriesterus bez augstākās tiesas sodīt nedrīkst, bet nekāda tiesa viņus nenotiesās, ja nebūs lietisku pierādījumu… Un kur tev pārliecība, ka faraonam nav-iedota kāda apdullinoša dzira? Tas taču būtu vienkāršāk nekā sūtīt naktī cilvēku, kas nezina paroli un nekad nav bijis ne pilī, ne dārzā… Saku tev: par Likonu esmu dzirdējis no kāda, liekas, no Hirama. Taču nesaprotu, kā Likons varētu Tēbās pastrādāt tādus brīnumus.
Starp citu, — Tutmoss viņu pārtrauca, — kur ir Hirams?
Tūlīt pēc jūsu kāzām aizbraucis uz Memfisu un šais dienās bijis jau Hitenā.
Tutmosa sejā. atkal parādījās rūpes.
«Tonakt,» viņš domāja, «kad pie Einanas atveda kailo cilvēku, faraons sacīja, ka ejot aprunāties ar Hiramu. Bet, tā kā Hirama nebija Tēbās, tātad viņa majestāte jau tobrīd neaptvēra, ko runā.»
Tutmoss atgriezās pagalam apjucis. Viņš vairs ne tikai nesaprata, kā rīkoties šai nepieredzētajā stāvoklī, bet pat nezināja, ko domāt. Sarunā ar ķēniņieni Nikotrisi viņš bija gandrīz pārliecināts, ka dārzā rādījies priesteru uzsūtītais Likons, taču tagad viņa pārliecība bija sašķobījusies.
Un, ja tik ļoti apstulbis bija Tutmoss, kas ik dienas tikās ar Ramzesu, tad kāds apmulsums gan valdīja svešu cilvēku sirdīs?… Pat visdedzīgākie faraona un viņa nodomu piekritēji varēja sākt šaubīties, dzirdot no visām pusēm, ka valdnieks zaudējis prātu.
Tas bija pirmais trieciens, ko priesteri deva Ramzesam. Lai gan pats par sevi tas bija nenozīmīgs, tam varēja būt neparedzētas sekas.
Tutmoss ne tikai šaubījās, bet arī cieta. Aiz vieglprātīgās ārienes viņā slēpās cēls un enerģisks raksturs. Un tagad, kad bija apdraudēts viņa kunga gods un vara, Tutmosu nomāca bezdarbība. Viņam šķita, ka viņš ir komandants cietoksnim, zem kura rokas ienaidnieks, bet viņš tikai bezpalīdzīgi noraugās uz notiekošo. Šī doma tā mocīja Tutmosu, ka viņam radās pārdroša Iecere. Sastapis reiz virspriesteri Senu, viņš sacīja tam:
Vai jūs, godājamais, esat dzirdējis baumas, kādas klīst par mūsu valdnieku?…
Faraons ir jauns, par viņu var klīst visdažādākās baumas, — Sens atbildēja, dīvaini raudzīdamies Tutmosā. — Taču mani tas neskar: es aizstāju viņa majestāti kalpošana dieviem un cenšos to darīt pēc labākās sirdsapziņas, bet pārējais man nerūp.
Zinu, ka jūsu godība ir uzticams faraona kalps, — Tutmoss sacīja, — un netaisos iejaukties priesteru noslēpumos. Man tomēr jāpievērš jūsu uzmanība kādam sīkumam…
— Esmu uzzinājis no drošiem avotiem, ka svētelis Nofri slēpj kādu grieķi Likonu, kurš ir divkārtējs noziedznieks: pirmkārt, viņš ir faraona dēla slepkava, un, otrkārt, viņš ir pārak līdzīgs viņa majestātei…
Tādēļ lai godājamais Nofri neapkauno cienījamo priesteru kārtu un pēc iespējas ātrāk nodod slepkavu tiesai! Gadījumā ja mēs atradīsim Likonu, zvēru, ka Nofri zaudēs ne tikai savu amatu, bet arīdzan galvu. Mūsu valstī nevar nesodīti atbalstīt noziedzniekus un slēpt cilvēkus, kas līdzīgi augstākajam pavēlniekam…
Sens, kura klātbūtnē Nofri bija atņēmis policijai Likonu, apmulsa, varbūt bažīdamies, ka viņu tur aizdomās par līdzdalību. Tomēr viņš atbildēja:
Es pacentīšos brīdināt svēto Nofri par šīm apkaunojošām aizdomām. Bet vai jūs, godājamais, zināt, kāds sods draud cilvēkiem, kas nepatiesi apsūdz kādu noziegumā?
Zinu un uzņemos atbildību. Esmu tik ļoti pārliecināts par to, ko runāju, ka mani nemaz neuztrauc manu aizdomu sekas. Lai uztraucas godājamais Nofri: līdz šim esmu tikai brīdinājis, bet novēlu viņam, lai man nav jāsāk rīkoties!
Sarunai bija nenoliedzamas sekas: kopš šī laika neviens vairs ne reizi neredzēja faraona līdzinieku.
Taču baumas nenorima. Ramzess XIII neko nezināja, jo pat Tutmoss, baidīdamies, ka valdnieks pārāk bargi nevēršas pret priesteriem, neko viņam nestāstīja.
Paofi mēneša sākumā (jūlijs — augusts) faraons, ķēniņiene Nikotrise un galms atgriezās no Tēbām pilī Memfisas tuvumā.
Beidzoties ceļojumam, kas ari šoreiz notika pa Nilu, Ramzess XIII bieži iegrima pārdomas un reiz sacīja Tutmosam:
Dīvaini… Tautas pūļi abos krastos ir tikpat lieli un, iespējams, pat lielāki nekā turpceļā, bet gaviles ir daudz rimtākas, mūs pavada mazāk laivu, un ziedus vairs nemet tik dāsni…
Svēta patiesība nāk no tavas mutes, valdniek, — Tutmoss atbildēja. — Tik tiešām ļaudis šķiet paguruši, bet tam par iemeslu laikam Ir briesmīgā tveice…
Tev taisnība, — faraons piekrita, un viņa vaigs noskaidrojās.
Taču Tutmoss pats neticēja saviem vārdiem. Viņš juta un — vēl ļaunāk — visa faraona svīta juta, ka tautas mīlestība pret valdnieku mazinājusies.
Vai tas izskaidrojams ar Ramzesa slimību vai kādām citām intrigām, Tutmoss nezināja. Taču viņš bija pārliecināts, ka šo atvēsumu sekmējuši priesteri.
«Stulbais pūlis!» viņš domāja, ļaudams vaļu savam nicinājumam. «Vēl nesen viņi metās ūdenī, lai tikai ieraudzītu faraona vaigu, bet tagad nevīžo lieku reizi uzgavilēt. Vai viņi būtu aizmirsuši gan par septīto dienu atpūtai, gan par zemi, kas viņiem solīta?»
Tūlīt pēc atgriešanās pilī faraons deva pavēli sapulcināt delegātus, kuriem bija jāpiešķir viņam tiesības aizskart Labirinta dārgumus. Vienlaikus viņš uzdeva uzticamajiem ierēdņiem un policijai, lai urda tautu uzstāties pret priesteriem un pieprasīt septīto dienu atpūtai.
Drīz Ēģiptē atkal sāka mutuļot kā katlā. Zemnieki prasīja ne vien svētkus, bet arī samaksu par sabiedriskiem darbiem. Amatnieki krodziņos un uz ielām pulgoja priesterus, kas gribēja ierobežot faraona svēto varu. Noziegumu skaits pieauga, taču noziedznieki atsacījās ierasties tiesā. Rakstveži pierimās, un neviens no viņiem neiedrošinājās iesist vienkāršam cilvēkam, zinādams! ka tas parādā nepaliks. Tempļos retāk tika nestas upurveltes; nomu robežsargātājus dievus aizvien biežāk apmētāja akmeņiem un dubļiem un pat apgāza tos.
Bailes sagrāba priesterus, nomarhus un viņu dienderus. Velti tiesneši tirgus laukumos un krustceļos atgādināja, ka senais likums aizliedz zemniekam, amatniekam un pat tirgotājam nodoties tenkām., kas atrauj viņus no darba.. Pūlis smiedamies un klaigādams apmētāja vēstītājus ar sapuvušiem dārzeņiem un dateļu kauliņiem.