Dižciltīgie steidzās uz pili un, krizdami faraonam pie kājām, lūdzās, lai glābjot viņus.
Mums liekas, — viņi sauca, — ka zeme paveras zem kājām, ka pasaulei pienācis gals!.. Stihijas plosās, prātos sajukums, un, ja tu neglābsi mūs, valdniek, mūsu stundas ir skaitītas…
Mana kase ir tukša, armija neliela, policijai sen netiek maksāta alga, — faraons atbildēja. — Ja gribat mieru un drošību, jums jāsagādā man līdzekļi. Bet, tā kā man rūp jūsu liktenis, es darīšu visu, kas manos spēkos, un ceru, ka man izdosies atjaunot kārtību.
Faraons tik tiešām lika savilkt karaspēku un izvietot to valsts vissvarīgākajos punktos. Vienlaikus viņš nosūtīja pavēli Nitageram, lai tas uztic austrumu robežu savam palīgam, bet pats ar labākajiem pulkiem soļo uz Memfisu.
Valdnieks tā rīkojas, ne tik daudz lai pasargātu dižciltīgos no pūļa, bet lai viņam būtu pie rokas lieli spēki gadījumam, ja virspriesteri saceltu pret viņu Augšēģiptes iedzīvotājus un tempļiem piederošos pulkus.
Desmitajā paofi ķēniņa pilī un tās apkaimē valdīja liela rosība. Bija sapulcējušies delegāti, lai izšķirtu jautājumu par faraona tiesībām smelt no Labirinta dārgumu krātuves, kā arī milzums ļaužu, kas vēlējās vismaz ieraudzīt vietu, kur notika ēģiptiešiem tik neierastās svinības.
Delegātu gājiens sākās rīta agrumā. Pa priekšu gāja zemnieki baltas cepurītēs un gurnautos, katram rokā bija rupja auduma gabals, ko apsegt muguru faraona klātbūtnē. Aiz viņiem soļoja amatnieki, ari cepurītēs un gurnautos, taču viņiem auduma gabali bija smalkāki un šaurie priekšauti izšūti košiem rakstiem.
Viņiem sekoja tirgotāji garos kreklos un apmetņos; dažiem galvā bija parūkas, citi bija rotājušies ar dārgām rokassprādzēm, kājsprādzēm un gredzeniem.
Tad nāca virsnieki cepurītēs un Kreklos ar melni dzeltenām, zili baltām, zili sarkanām svītrām… Diviem kreklu vietā bija misiņa krūšubruņas.
Pēc ilgāka brīža parādījās trīspadsmit muižnieki milzīgās parūkās un baltās drānās līdz zemei. Viņiem nopakaļ gāja nomarhi tērpos ar purpura apmali un kroņiem galvās. Gājienu noslēdza priesteri ar skūtām galvām un sejām, pantera ādām pār plecu.
Delegāti iegāja faraona pils lielajā zālē, kur cits aiz, cita stāvēja septiņi soli: viszemākais zemniekiem, visaugstākais — priesteru kārtai.
Drīz nestuvēs parādījās faraons Ramzess XIII, kura priekšā delegāti nokrita pie zemes. Apsēdies augstajā troni, abu pasauļu valdnieks atļāva saviem uzticamajiem pavalstniekiem piecelties un ieņemt vietas solos. Tad zālē ienāca un zemākos troņos apsēdās virspriesteri Herhors, Nofri un Labirinta sargātājs ar šķirstiņu rokā. Spoža karavadoņu svīta ielenca faraonu, viņam aiz muguras nostājās divi augstāki ierēdņi ar pāva spalvu vēdekļiem.
— Istenticīgie ēģiptieši! — abu pasauļu valdnieks iesāka. — Jums ir zināms, ka mans galms, mana armija un mani ierēdņi izjūt līdzekļu trūkumu, ko valsts kase nevar segt. Par izdevumiem manas svētas personas vajadzībām es nerunāju, jo ēdu un ģērbjos kā kareivis un jebkuram karavadonim vai lielajam rakstvedim ir vairāk kalpotāju un sieviešu nekā man.
Klātesošo vidū atskanēja piekrītoši čuksti.
Līdz šim, — Ramzess turpināja, — kad valsts kasei bija vajadzīgi līdzekļi, parasti paaugstināja nodokļus darba cilvēkiem. Taču es, pazīdams savu tautu un tās trūkumu, ne tikai nevēlos tai uzvelt jaunu nastu, bet gan gribu tai sagādāt dažus atvieglojumus…
Dzīvo mūžos, mūsu valdniek! — atskanēja no zemākajiem soliem.
Par laimi Ēģiptei, — faraons turpināja, — mūsu valstij pieder bagātības, ar kurām var nostiprināt armiju, atalgot ierēdņus, atvieglot dzīvi tautai un pat nomaksāt visus mūsu parādus kā tempļiem, tā feniķiešiem. Šīs manu cildeno senču savāktās bagātības guļ Labirinta pagrabos. Bet tās varēs aizskart vienīgi tad, ja jūs, istenticīgie, visi kā viens atzīsit, ka Ēģipte atrodas briesmās un man, ķēniņam, ir tiesības rīkoties ar manu priekšteču dārgumiem.
Atzīstam! Lūdzam tevi, valdniek, — ņem, cik vajadzīgs! — atskanēja balsis no visiem soliem.
Godājamais Herhor! — faraons vērsās pie virspriestera, «— Vai svētajai priesteru kārtai Ir kas piebilstams šai sakarā?
— Vien daži vārdi, — virspriesteris pieceldamies atbildēja» — Pēc mūžsena likuma Labirinta dārgumus drīkst aizskart tikai tad, kad valsts rīcībā nav nekādu citu līdzekļu. Taču patlaban stāvoklis ir citāds. Ja valdība atteiktos maksāt feniķiešiem parādus, kas uzkrāti nelietīgas augļošanas ceļā, varētu ne tikai piepildīt faraona kasi, bet arī atvieglot dzīvi vienkāršajai tautai, kas tagad sūri strādā feniķiešu labā…
Delegātu solos atkal atskanēja piekrītoši čuksti.
— Tavs padoms, svētais vīrs, ir gudrības pilns, — faraons mierīgi atteica, — taču bīstams. Ja mans mantzinis, godājamie nomarhi un muižnieki kaut reizi neatzīs savus parādus, šodien viņi nesamaksās feniķiešiem, bet rit var piemirst arī to, kas pienākas faraonam, un tempļiem. Un kurš galvos, ka arī vienkāršā tauta, sekojot dižciltīgo paraugam, neuzskatīs sevi par tiesīgu aizmirst savus pienākumus pret mums?
Trieciens bija tik stiprs, ka godājamais Herhors pat saguma savā krēslā un apklusa.
Un tu, Labirinta galvenais sargātāj, — vai gribi ko sacīt? — faraons vaicāja.
Man te ir šķirstiņš ar baltiem un melniem oļiem, — priesteris atteica. — Katrs delegāts saņems abu krāsu oļus un vienu iemetīs krūkā. Kas piekrīt, ka jūsu majestāte aizskar Labirinta dārgumu krātuvi, iemetīs melnu oli, bet, kas vēlas, lai dievu īpašums paliek neskarts, ieliks baitu.
Nepieļauj to, valdniek! — mantzinis pačukstēja faraonam. — Labāk lai katrs delegāts atklāti pasaka, kas viņam uz sirds.
— Ievērosim senās paražas, — Nofri atgādināja.
— Labi, lai met oļus krūkā! — faraons izlēma. — Mana sirds ir skaidra un nodomi nelokāmi.
Nofri un Herhors saskatījās.
Labirinta sargātājs divu karavadoņu pavadībā apstaigāja solus, izsniegdams katram delegātam divus oļus: melnu un baltu. Nabagi no tautas vidus bija ļoti apjukuši, redzot tik lielus augstmaņus. Daži zemnieki krita pie zemes, neuzdrošinādamies ņemt oļus, un nespēja saprast, ka drīkst iemest tikai vienu oli — melnu vai baltu.
— Man gribētos iztapt gan dieviem, gan viņa majestātei, — murmināja vecs gans
Galu galā augstmaņiem Izdevās ieskaidrot un zemniekiem saprast, kas jādara. Sākās balsošana. Katrs delegāts gāja pie krūkas un iemeta savu oli tā, lai citi neredzētu, kādā krāsā tas ir.
Tikmēr galvenais mantzinis, stāvēdams ceļos aiz troņa, čukstēja faraonam:
Viss pagalam! Ja balsotu atklāti, būtu panākta vienprātība. Lai man nokalst roka, ja krūkā tagad nebūs savi divdesmit balti oļi
Nomierinies, mans uzticamais mantzini! — Ramzess smaidīdams atteica. — Manā rīcībā ir vairāk pulku nekā cilvēku, kas balso pret mums.
Kālab tas vajadzīgs? Kālab? — mantzinis sūrojās. — Ja nebūs vienprātības, mums neatdarīs Labirintu…
Ramzess joprojām smaidīja.
Balsošana bija beigusies. Labirinta sargātājs pacēla krūku un izbēra tās saturu uz zelta paplātes: deviņdesmit viens balsotājs bija iemetis astoņdesmit trīs melnus oļus un astoņus baltus.
Karavadoņi un ierēdņi sastinga šausmās, virspriesteri uzvaroši noraudzījās klātesošajos, taču pēkšņi viņus pārņēma satraukums: Ramzesa sejā joprojām rotājās smaids.
Neviens neuzdrošinājās skaļi paziņot, ka faraona priekšlikums Izgāzies. Faraons ierunājās pirmais, bez jebkāda mulsuma:
— Īstenticīgie ēģiptieši, mani labie kalpi! Jūs esat izpildījuši manu pavēli, un es parādīšu jums savu labvēlību. Divas dienas jūs būsit mana nama viesi. Saņēmuši dāvanas, jūs atgriezīsities pie savām ģimenēm un ikdienas darba. Miers ar jums un mana svētība!