To pateicis, faraons ar svītu izgāja no zāles, Virspriesteri Nofri un Herhors bažīgi saskatījās.
— Viņš nemaz nav norūpējies, — Herhors nočukstēja.
— Es taču sacīju, ka viņš ir neaprēķināms, — Nofri atteica. — Viņš ir gatavs pat uz vardarbību, ja mēs nepasteigsimies,
— Dievi pasargās mūs un savus mājokļus ….
Vakarā Ramzesa XIII istabās sapulcējās viņa uzticamākie kalpi: galvenais mantzinis, augstākais rakstvedis, Tutmoss un grieķu korpusa komandieris Kalips.
— Ak, valdniek! — mantzinis bēdājās. — Kālab tu nerīkojies tā kā tavi mūžam dzīvie priekšteči? Ja delegāti būtu balsojuši atklāti, mums jau būtu tiesības uz Labirinta dārgumiem!..
— Godātajam mantzinim taisnība, — augstākais rakstvedis viņu atbalstīja,
Faraons papurināja galvu.
— Jūs maldāties, Pat ja visa Ēģipte iesauktos: «Atdodiet valsts kasei Labirinta bagātības!» — virspriesteri tām neļautu pieskarties
— Tad kālab mēs sasaucām delegātus! Tas ļoti uzbudināja un iedrošināja tautu, kas tagad ir kā palojoša upe..
— Es nebaidos no paliem, — faraons sacīja, — mani pulki būs tiem aizsprosti… Taču delegāti Izdarīja man pakalpojumu, parādot pretinieku vājumu: astoņdesmit trīs oļi — par mums, astoņi — par viņiem. Tas nozīmē, ka viņi var rēķināties ar vienu korpusu, bet es — ar desmit.
Nevajag sevi maldināt, — faraons turpināja, — starp mani un virspriesteriem jau sācies karš. Viņi ir cietoksnis, kura esam aicinājuši padoties. Viņi ir atteikušies — tātad cietoksnis jāieņem triecienā.
— Dzīvo mūžīgi! — Tutmoss un Kalips iesaucās.
Pavēli, valdniek! — augstākais rakstvedis piebalsoja.
Lūk, mana griba! — Ramzess sacīja. — Tu, mantzini, izdalīsi simt talantus policistiem, strādnieku nodaļu virsniekiem un ciemu vecākajiem Seftas, Neha-Hentas, Neha-Pehu, Sebet-Hetas, Dvavas, Amentas un Ka nomos. Izsniegsi krodziniekiem un Iebraucamo vietu saimniekiem miežus, kviešus un vīnu, kas ir pie rokas, lai vienkāršā tauta varētu saņemt ēdamo un dzeramo par brīvu. Darīsi to nekavējoties, lai līdz divdesmitajam paofi pārtikas krājumi būtu, kur vajag.
Mantzinis zemu paklanījās, — Tu, rakstvedi, uzraksti un liec izziņot uz ielām, ka barbari no rietumu tuksneša grasās ar lieliem spēkiem Iebrukt svētajā Faijūmas provincē… Tu, Kalip, nosūti četrus grieķu pulkus uz dienvidiem! Divi lai paliek pie Labirinta, divi lai virzās līdz Hanesai! Ja priesteru karaspēks pienāks no Tēbu puses, jūs atsviedīsit to atpakaļ un nepieļausit, ka tas iebrūk Faijūmā. Un, kad tauta, vērsdamas pret priesteriem, sāks apdraudēt Labirintu, — lai tavi grieķi Ieņem to!
— Bet ja nu Labirinta sardze izrādīs pretestību? — Kalips jautāja.
Tas būtu dumpis, — faraons atbildēja, — Un tev, Tutmos, — viņš turpināja, — jānosūta trīs pulki uz Memfisu un jāizvieto tie Ptaha, Isīdas un Hora tempļu tuvumā. Kad sacēlusies tauta gribēs tur iebrukt, lai pulki stājas vārtiem priekšā, nelaiž pūli svētnīcās un pasargā virspriesterus no aizvainojumiem! Gan Labirintā, gan Memfisas tempļos atradīsies priesteri, kas iznāks pulkiem pretī ar zaļiem zariņiem rokā. Pulku komandieri pajautās viņiem paroli un palūgs padomu.
Un ja kāds uzdrošināsies pretoties? — Tutmoss jautāja.
Tikai dumpinieki nepildīs faraona pavēli, — Ramzess atteica. — Tempļi un Labirints karaspēkam jāieņem divdesmit trešajā paofi, — viņš turpināja, vērsdamies pie augstākā rakstveža, — tālab gan Memfisā, gan Faijūmā tauta var sākt pulcēties jau astoņpadsmitajā — iesākumā nelielām grupām, vēlāk aizvien lielākā skaitā. Un, ja ap divdesmito sāksies sīkas nekārtības, nevajag tās aizkavēt. Bet uzbrukt tempļiem viņi drīkst tikai divdesmit otrajā un divdesmit trešajā. Kad iejauksies karaspēks, visam jānorimstas.
Vai nebūtu labāk tūdaļ apcietināt Herhoru un Nofri? — Tutmoss vaicāja.
Kādēļ? Man jau nerūp viņi, bet gan tempļi un Labirints, kuras ieņemt karaspēks vēl nav gatavs. Turklāt Hirams, kas pārtvēris Herhora vēstules asīriešiem, atgriezīsies ne agrāk par divdesmito. Tādēļ tikai divdesmit pirmajā paofi mums būs pierādījumi, ka virspriesteri ir nodevēji, un mēs varēsim to pavēstīt tautai.
Vai man jādodas ar saviem pulkiem uz Faijūmu? — Kalips jautāja.
Nē. Jūs ar Tutmosu paliksit pie manis ar izlases pulkiem. Mums taču vajadzīgas rezerves gadījumam, ja virspriesteri dabūs savā pusē daļu tautas.
Vai tu nebaidies no nodevības, valdniek? — Tutmoss jautāja.
Faraons nevērīgi atmeta ar roku.
— Nodevība ir neizbēgama, tā sūcas kā ūdens no ieplaisājušas mucas. Protams, virspriesteri daļēji nojauš manus plānus, bet arī es zinu viņu nodomus. Bet, tā kā es agrāk par viņiem esmu sakopojis spēkus, viņi būs vājāki. Dažu dienu laikā nevar izveidot pulkus…
— Un burvestības? — Tutmoss jautāja.
— Nav tādu burvestību, kuras neizgaisinātu zobena cirtiens! — Ramzess smiedamies iesaucās.
Tutmoss gribēja tūdaļ pat Izstāstīt faraonam par priesteru izdarībām ar Likonu. Taču arī šoreiz viņu atturēja apsvērums, ka saniknojies valdnieks zaudēs mieru, kas tagad dara viņu apņēmīgu.
«Karavadonis pirms kaujas drīkst domāt tikai par kauju. Pievērsties Likonam būs laika diezgan, kad priesteri sēdēs cietumā,» Tutmoss prātoja.
Pēc faraona mājiena augstmaņi, zemu palocījušies, izgāja laukā. Palika vienīgi Tutmoss.
Beidzot! — atviegloti nopūtās augstākais rakstvedis, kad viņi bija atstājuši faraona istabas. — Beidzot pienāks gals skūto pauru varai!
Sen jau laiks! — mantzinis piebalsoja. — Pēdējos desmit gados jebkuram pravietim bija lielāka teikšana nekā Tēbu vai Memfisas nomarham!
Domāju, ka Herbors jau klusībā gatavo laivu, lai aizmuktu vēl pirms divdesmit trešā paofi, — Kalips piemetināja.
Kas tam ko bēdāt! — rakstvedis sacīja. — Valdnieks viņam piedos, kad viņš kļūs pazemīgs…
… un ar ķēniņienes Nikotrises aizgādību atstās priesteriem viņu īpašumus, — mantzinis piebilda. — Katrā ziņā valstī tiks ieviesta kārtība, kuras jau sāka pietrūkt…
Man šķiet, ka faraons pārāk plaši tam gatavojas, — rakstvedis sacīja. — Es aprobežotos ar grieķu pulkiem, neaicinot talkā tautu…
Viņš vēl ir jauns… viņam patīk rosme… jezga … — mantzinis noteica.
Uzreiz redzams, ka jūs neesat kareivji. Kad gaidāma cīņa, jāsakopo visi spēki, jo vienmēr var gadīties nejaušības, — Kalips iebilda.
Protams, ja vien mūsu pusē nebūtu tauta, — rakstvedis apliecināja. — Bet kādas tagad var būt nejaušības! Dievi taču nekāps no debesīm aizstāvēt Labirintu.
Tu runā tā, godātais, jo esi mierīgs, — Kalips sacīja, — zinādams, ka virspavēlnieks ir modrs, ka viņš cenšas visu paredzēt. Citādi tev varbūt saltas tirpas skrietu pār kauliem…
Es neparedzu neko negaidītu, — rakstvedis tiepās. — Ja nu vienīgi priesteri atkal palaidīs baumas, ka faraons sajucis prātā.
— Priesteri gan Izmēģinās visus līdzekļus, taču spēku viņiem nepietiks, — galvenais mantzinis žāvādamies pabeidza. — Katrā ziņā es pateicos dieviem, ka viņi ierādījuši man vietu faraona nometnē. Bet tagad laiks gulēt.
Kad augstmaņi bija projām, Tutmoss atvēra slepenas durvis kādā no sienām un ielaida Samentu. Valdnieks sagaidīja Seta tempļa virspriesteri ar lielu prieku, ļāva noskūpstīt savu roku un apskāva viņu.