Miers ar tevi, mans krietnais Samentu! faraons sacīja. — Ar kādām ziņām tu nāc?
Esmu divas reizes bijis Labirintā, — priesteris atteica.
— Un jau zini ceļu?
— Es zināju to jau agrāk, bet tagad esmu atklājis ko jaunu: Labirinta krātuve var iegrūt, nonāvēt cilvēkus un iznīcināt nenovērtējamos dārgumus…
Faraons sarauca uzacis.
— Tālab, — Samentu turpināja, — lai jūsu majestāte piešķir man kādus desmit uzticamus cilvēkus. Naktī pirms uzbrukuma es ieiešu ar viņiem Labirintā un ieņemšu telpas, kas atrodas līdzās mantnīcai… sevišķi augšējo…
— Tu viņus ievedīsi?
— Jā. Lai gan… es tomēr došos vēlreiz uz Labirintu viens pats un noskaidrošu galīgi, vai iegruvumu nevar novērst bez citu palīdzības. Ari visuzticamākie cilvēki var mūs nodot.
— Varbūt tevi jau novēro? — faraons jautāja.
— Tici man, valdniek, — priesteris atbildēja, likdams roku uz sirds, — lai mani izsekotu, jānotiek brīnumam. Viņi ir vientiesīgi kā bērni. Viņi gan nojauš, ka Labirintā kāds grib ielavīties, taču divkāršo sardzi tikai pie redzamajiem vārtiem. Kurpretī es mēneša laikā esmu uzgājis trīs slepenas ieejas, par kurām viņi aizmirsuši vai vispār nezina. Tikai gars varētu, viņus brīdināt, ka es klīstu pa Labirintu, vai norādīt istabu, kurā atrodos. Trīstūkstoš istabās un gaiteņos tas ir pilnīgi neiespējami…
Samentu taisnība, — iejaucās Tutmoss. — Šķiet, mēs esam pārāk piesardzīgi ar šiem zemiskajiem virspriesteriem.
Nesaki vis, komandieri, — priesteris sacīja, — Viņu spēki līdzās valdnieka spēkiem ir kā smilšu sauja pret tuksnesi, taču Herhors un Nofri ir gudri cilvēki un, jādomā, lietos pret mums tādus ieročus un paņēmienus, kur! mūs padarīs mēmus no brīnumiem… Mūsu tempļi ir pilni noslēpumu, kas pārsteidz arī prātniekus, nemaz nerunājot par vienkāršo tautu,
Pastāsti mums, ko tu par tiem zini! — faraons lūdza,
Es varu jau. iepriekš pateikt, ka tavi kareivji tempļos sastapsies ar visādiem brīnumiem. Te viņiem apdzisis lapas, te viņus apņems liesmas un ielenks briesmīgi nezvēri … Te mūris aizšķērsos viņiem ceļu, te zem kājām pavērsies bezdibenis» Dažos gaiteņos viņus applūdinās ūdens, citos neredzamas rokas apmētās ar akmeņiem… Un kādi pērkoni dunēs, kādas balsis skanēs visapkārt!
Visos tempļos Ir man labvēlīgi jaunākie priesteri, bet Labirinta būsi tur — faraons sacīja.
Un mūsu zobeni, — Tutmoss piebilda, — Slikts tas karavīrs, kas atkāpjas uguns vai briesmoņu priekšā vai arī zaudē laiku, klausoties noslēpumainās balsīs.
Pareizi, komandieri! — Samentu iesaucās. — Ja vien jūs droši iesit uz priekšu, visi mūdži atkāpsies, balsis apklusīs un liesmas jūs nededzinās. Tagad pēdējais lūgums, valdniek, — priesteris vērsās pie Ramzesa. — Ja es aiziešu boja..
Nerunā tā! — faraons viņu pārtrauca.
… ja es aiziešu bojā, — Samentu, skumji smaidīdams, turpināja, — pie tevis ieradīsies jauns Seta tempļa priesteris ar manu gredzenu. Lai kareivji ieņem Labirintu, padzen sardzesvīrus un lai nepamet celtni! Šis jauneklis pēc mēneša, bet varbūt arī agrāk atradīs ceļu uz dārgumiem pēc norādījumiem, kurus viņam atstāšu… Bet, valdniek, — viņš piebilda, noslīgdams ceļos, — vienu es tev lūdzu: kad tu uzvarēsi, atriebies par mani un, galvenais, nepiedod Herhoram un Nofri Tu nezini, kas tie par ienaidniekiem! Ja viņi gūs virsroku, iesi bojā ne vien tu pats, bet arī tava dinastija…
Vai tad uzvarētājam neklājas būt augstsirdīgam? — faraons sadrūmis jautāja.
Nekādas augstsirdības, nekādas žēlastības! — Samentu iesaucās. — Kamēr viņi dzīvi, gan tev, gan man, valdniek, draud nāve, negods, pat mūsu līķu apgānīšana. Var padarīt rāmu lauvu, uzpirkt feniķieti, Izpelnīties lībieša vai etlopieša mīlestību… Var aizkustināt haldejiešu priestera sirdi, jo viņš kā ērglis lidinās augstumos un ir pasargāts no nāvējošām bultām… Taču ēģiptiešu pravieti, kas baudījis greznību un varu, nekādi neiežēlināsi. Un tikai ar viņu vai tavu nāvi var beigties cīņa.
— Tev taisnība, Samentu, — Tutmoss atbildēja. — Par laimi, ne jau viņa majestāte, bet mēs, kareivji, izšķirsim mūžseno strīdu starp priesteriem un faraonu.
Divdesmit ceturtā nodaļa
Divpadsmitajā paofi no daudziem Ēģiptes tempļiem, pienāca satraucošas vēstis,
Dažu dienu laikā Hora templī bija apgāzies altāris, Isīdas templī raudājusi dievietes statuja, bet no Tēbu Amona tempļa un Osīrija kapenēm Denderā tika saņemti ļauni pareģojumi. Pēc nepārprotamam pazīmēm priesteri bija izsecinājuši, ka vēl līdz mēneša beigām Ēģipti piemeklēs liela nelaime.
Šai sakarā virspriesteri Herhors un Nofri lika rīkot procesijas ap tempļiem un upurēšanu mājās.
Nākamajā dienā, trīspadsmitajā paofi, Memfisā notika svinīga procesija: dievs Ptahs un dieviete Isīda Iznāca no savām svētnīcām. Abas dievības devās uz pilsētas centra pusi neliela ticīgo pulciņa, galvenokārt sieviešu pavadībā. Taču dieviem nācās griezties atpakaļ, jo pilsētnieki sāka ņirgāties par viņiem, bet citticībnieki pat iedrošinājās dievu svētās laivas apmētāt ar akmeņiem.
Policisti nelikās ne zinis par šiem izlēcieniem, bet daži arīdzan paši izkliedza nepiedienīgus jokus. Kopš pusdienlaika kaut kādi nepazīstami cilvēki sāka izplatīt valodas, ka priesteri nepieļaušot nekādus atvieglojumus vienkāršajai tautai un pat gatavojot dumpi pret faraonu. Pievakarē ap tempļiem sāka pulcēties amatnieki: viņi svilpa, lādēm priesterus un svieda akmeņus vārtos, bet kāds dievzaimotājs, visiem redzot, nodauzīja degunu Horam, kas sargāja savu templi.
Drīz pēc saulrieta priesteri un viņu uzticamie piekritēji sapulcējās Ptaha templī. Tur bija godājamie Herhors, Nofri, Mentesufiss, trīs nomarhi un Tēbu augstākais tiesnesis.
Briesmīgi laiki! — augstākais tiesnesis žēlojās. — Man droši zināms, ka faraons grib sakūdīt pūli, lai tas uzbrūk tempļiem.
— Esmu dzirdējis, — ierunājās Sepas nomarhs, — ka nosūtīta pavēle Nitageram, lai viņš steidzas šurp ar jauniem pulkiem, it kā jau esošo nebūtu diezgan!.
Sakari starp Lejasēģipti un Augšēģipti kopš vakardienas pārtraukti, — Dvavas nomarhs piebilda. — Uz ceļiem stāv kareivji, un viņa majestātes galeras pārmeklē ikvienu pa Nīlu braucošu kuģi…
Ramzess XIII nav «majestāte», — Nofri dzedri pie metināja, — viņš vēl nav saņēmis kroni no dievu rokām.
— Tie visi būtu sīkumi, — augstākais tiesnesis atkal ierunājās. — Ļaunākais ir nodevība… Man ir pamats domāt, ka daudzi jaunākie priesteri jūt līdzi faraonam, un ziņo viņam par visu.
ir pat tādi, kas apsolījuši palīdzēt karaspēkam ieņemt tempļus, — Herhors piebilda.
Karaspēks iesoļos tempļos! — šausmās Iesaucās Senas nomarhs.
Vismaz tāda tam dota pavēle uz divdesmit trešo, — Herhors atbildēja.
Un jūsu godība runā par to tik mierīgi? — Anantas nomarhs brīnījās.
Herhors paraustīja plecus. Nomarhi saskatījās.
To nu es nesaprotu! — Dvavas nomarhs sašutis noteica. — Tempļiem ir tikai daži simti kareivju, faraons nogriezis mums ceļu uz Tēbām un musina tautu, bet godājamais Herhors runā par to, it kā ielūgdams mūs uz dzīrēm… Vai nu aizstāvēsimies, ja vēl iespējams, vai…..
… padosimies viņa majestātei? — Nofri zobgalīgi vaicāja. — To jūs vienmēr pagūsit izdarīt.
Mēs tomēr gribētu kaut ko uzzināt par aizsardzības līdzekļiem, — Sepas nomarhs pieprasīja.