Dievi paglābs savus uzticamos kalpus, — Herhors atteica.
Dvavas nomarhs sasita rokas.
Atklāti sakot, arī mani pārsteidz jūsu vienaldzība, — augstākais tiesnesis ierunājās. — Gandrīz visa tauta Ir pret mums…
Tauta ir kā mieži laukā: lokās pa vējam, — Herhors sacīja.
Un armija?
Kura armija gan nekritīs uz vaiga Osīrija priekšā!
Zinu, — Dvavas nomarhs nepacietīgi pārtrauca, — taču es neredzu Osīriju un nejūtu arī to vēju, kas pievērsīs tautu mums… Toties faraons jau šodien piesaistījis viņus ar solījumiem, bet rīt piesaistīs vēl ciešāk ar dāvanām…
Bailes ir stiprākas par solī jumiem un dāvanām, — Herhors atbildēja.
No kā viņiem jābaidās? No tiem trīssimt kareivjiem, kas mums ir?
Viņi bīsies no Osīrija.
Bet kur viņš ir? — sašuzdams vaicāja Dvavas nomarhs.
— Jūs visi viņu redzēsit. Un laimīgs būs tas, kas kļūs akls tai dienā…
Šos vārdus Herhors izteica tik nesatricināmā mierā, ka visi klātesošie apklusa.
Ko tad mēs galu galā darīsim? — pēc brīža jautāja augstākais tiesnesis.
Faraons grib, — Herhors sacīja, — lai tauta uzbrūk tempļiem divdesmit trešajā. Bet mums jāpanāk, lai mums uzbrūk jau divdesmitajā paofi.
Mūžam dzīvie dievi! — Dvavas nomarhs atkal iesaucās, paceldams augšup rokas. — Kālab mums pašiem jāuzvēl sev nelaime, turklāt divas dienas agrāk?
Klausiet Herhoram, — Nofri apņēmīgi sacīja, — un visādi gādājiet, lai uzbrukums notiek divdesmitajā paofi no rīta!
Un ja mūs patiešām sakaus? — tiesnesis apjucis jautāja.
Ja nelīdzēs Herhora burvestības, tad es piesaukšu palīgā dievus, — Nofri atbildēja, un viņa acis draudīgi iedzalkstījās.
Jums, virspriesteriem, ir savi noslēpumi, kurus mums nav ļauts zināt, — augstākais tiesnesis sacīja. — Tādēļ darīsim, kā pavēlat. Izraisīsim uzbrukumu divdesmitajā. Tikai atcerieties, ka gan mūsējās, gan mūsu bērnu asinis nāks pār jūsu galvām…
Lai nāk!
— Lai notiek tā! — abi virspriesteri reizē iesaucās. Un Herhors piemetināja:
— Desmit gadus mēs pārvaldām valsti, un visu šo laiku nevienam no jums nav nodarīts pāri, visus savus solījumus esam pildījuši. Tad saglabājiet pacietību un uzticību vēl dažas dienas — un jūs ieraudzīsit dievu varenību un tiksit apbalvoti.
Nomarhi atvadījās no virspriesteriem, necenšoties pat slēpt savu grūtsirdību un nemieru. Herhors un Nofri palika vieni.
Pēc ilgāka klusuma brīža Herhors ierunājās:
— Ja, šis Likons bija labs, kamēr tēloja jukušu. Bet, lūk, ja varētu uzdot viņu par pašu Ramzesu!
— Ja ari māte nevarēja atšķirt, — Nofri atbildēja, — tātad viņš ir ļoti līdzīgs. Bet sēdēt tronī un pateikt dažus vārdus tautai, domāju, viņš pratīs. Turklāt mēs būsim viņam līdzās…
Briesmīgi stulbs āksts! — Herhors nopūtās, berzēdams pieri,
Gudrāks par miljoniem, citu. Viņš ir gaišreģis un var izdarīt lielus pakalpojumus valstij,.
Tu man vienādi stāsti par viņa gaišredzību, — Herhors sacīja. — Ļauj man beidzot pašam par to pārliecināties…
Gribi? — Nofri jautāja. — Tad ejam! Tikai, pie visiem dieviem, Herhor, to, ko redzēsi, pat domās nepiemini…
Viņi nokāpa Ptaha tempļa pazemē un nonāca plašā pagrabtelpā, ko apgaismoja kvēpeklis. Blāvajā gaismā Herhors ieraudzīja cilvēku, kas sēdēja pie galda un ēda. Mugurā viņam bija faraona gvardes krekls.
— Likon, — Nofri sacīja, — valsts lielākais augstmanis grib pārliecināties par spējām, ar kurām tevi apveltījuši dievi…
Grieķis atgrūda bļodu ar ēdienu un sāka purpināt:
— Lai nolādēta tā diena, kad manas kājas skāra jūsu zemi! Labāk es strādātu akmeņlauztuvēs, labāk lai mani dauza ar nūjām…
— Tam laika vēl gana! — Herhors skarbi noteica.
Grieķis apklusa un, ieraudzījis Nofri rokā tumšu kristāla lodīti, pēkšņi sāka drebēt. Viņš nobālēja, skatiens viņam apmiglojās, seja norasoja aukstiem sviedriem. Acis stingi raudzījās vienā punktā — gluži kā piekaltas kristāla lodei.
Jau guļ, — Nofri sacīja. — Vai tas nav dīvaini?
Ja tikai neizliekas,
— ieknieb viņam… Iedur… Piededzini ar kaut ko! — Nofri mudināja.
Herhors izvilka no balto drānu krokām dunci un atvēzējās pret Likona galvu. Taču grieķis pat nepakustējās, pat plaksti viņam nenodrebēja.
— Paraugies šurp, — Nofri sacīja, tuvinādams Likona sejai kristālu. — Vai redzi to, kas nolaupījis Kamu?
Grieķis pietrūkās no krēsla ar sažņaugtām dūrēm un putām uz lūpām,
— Laidiet mani! — viņš gārdza. Laidiet mani! Es alkstu viņa asiņu…
Kur viņš tagad? — Nofri jautāja,
Pilī, dārza galā, pie upes. Ar viņu ir daiļa sieviete, — Likons čukstēja.
Viņu sauc par Hebronu — tā ir Tutmosa sieva, — Herhors pateica viņam priekšā. — Atzīsti, Nofri, — viņš piebilda, — lai to zinātu, nav jābūt gaišreģim,
Nofri saknieba plānās lūpas.
Ja tas vēl nepārliecina tevi, es parādīšu tev ko labāku, — viņš atbildēja.
Likon, atrodi tagad nodevēju, kas meklē ceļu uz Labirinta mantnīcu…
Aizmidzinātais grieķis vērīgāk ielūkojās kristālā un pēc brīža atteica:
Es redzu viņu… viņš tērpies ubaga kreklā.,?
Kur viņš ir?
Viņš guļ iebraucamajā vietā pie paša Labirinta… No rīta viņš būs tur…
Kāds viņš izskatās?
Viņam ir rudi mati un bārda, — Likons atbildēja.
Nu, ko? — Nofri jautāja Herhoram.
Tev ir laba policija, — Herhors attrauca.
— Toties Labirinta sargi ir guļavas! — Nofri nikni sacīja. — Šonakt pat kopā ar Likonu braukšu turp, lai brīdinātu vietējos priesterus. Bet, ja man izdosies paglābt dievu mantību, atļauj man kļūt par tās sargātāju…
— Kā vēlies, — Herhors vienaldzīgi atbildēja, taču klusībā nodomāja:
«Dievbijīgais Nofri sāk rādīt zobus un nagus… Pats grib kļūt — tikai — par Labirinta sargātāju, bet savu auklējumu Likonu padarīt — tikai — par faraonu… Tik tiešām, lai apmierinātu manu palīgu alkatību, dieviem vajadzētu radīt desmit Ēģiptes…»
Kad abi augstmaņi iznāca no pazemes, Herhors kājām atgriezās Isīdas templī, kur dzīvoja, bet Nofri lika sagatavot divas zirgu nestuves: vienās jaunie priesteri noguldīja aizmidzināto Likonu ar maisu galvā, otrās virspriesteris iekāpa pats un dažu jātnieku pavadībā rikšiem devās uz Faijūmu.
Naktī no četrpadsmitā uz piecpadsmito paofi virspriesteris Samentu saskaņā ar faraonam doto solījumu j)a viņam vien zināmu gaiteni iegāja Labirintā. Rokā viņam bija lāpu saišķis, viena no tām bija aizdegta, bet uz muguras — neliels grozs ar darbarīkiem.
Samentu it viegli atrada ceļu no zāles uz zāli, no gaiteņa uz gaiteni, ar vienu pieskārienu atbīdīdams akmens plāksnes kolonnās un sienās, kur bija slepenas durvis. Palaikam viņš šaubīdamies apstājās, bet, izlasījis noslēpumainās zīmes uz sienām un salīdzinājis tās ar zīmēm uz krellēm, kas bija viņam kaklā, devās tālāk…
Pēc pusstundas gājiena viņš nonāca mantnīcā un, nobīdījis vienu no grīdas plāksnēm, iekļuva stāvu zemākā zālē. Tā nebija augsta, bet plaša, un tās velves balstīja neskaitāmas strupas kolonnas.
Samentu nolika grozu un, iededzis divas lāpas, to gaismā sāka lasīt uzrakstus uz sienām.
«Būdams neizskatīgs,» vēstīja viens uzraksts, «esmu īstens dievu dēls. Manas dusmas ir briesmīgas. Klajā laukā pārtopu par ugunsstabu un radu zibeņus; iesprostots kļūstu par pērkonu un ārdītāju, neviena celtne nespēj pretoties manai varenībai. Apvaldīt mani var tikai svētītais ūdens, kas atņem man spēku. Bet manas dusmas rodas tiklab no liesmas, kā no mazākās dzirksteles.