Manā priekšā viss griežas un grūst. Esmu kā Tifons, kas apgāž visaugstākos kokus un uzsviež gaisā akmeņus.»
«Katram templim ir savs noslēpums, par kuru citi nezina,» Samentu nodomāja,
Viņš atvēra vienu kolonnu un izņēma no tās prāvu podu. Podam bija ar vasku piestiprināts vāks un atvere, pa kuru vijās gara, tieva aukla, kas beidzās nez kur kolonnas iekšpusē. Samentu nogrieza gabalu auklas, piedūra to lāpai un redzēja, ka aukla švirkstēdama ātri sadeg.
Tad viņš ar nazi uzmanīgi noņēma vāku un atrada podā tādas kā pelēkas smiltis un akmentiņus. Viņš izņēma dažus akmentiņus un, pagājis malā, piegrūda tiem lāpu. Acumirklī uzšāvās spēcīgas liesmas — un no akmentiņiem palika tikai biezi dūmi un nepatīkama smaka,
Samentu pagrāba vēl sauju pelēko smilšu, izbēra uz grīdas, iebāza tajās auklas gabalu, ko bija atradis līdzās podam, un tam visam virsū uzlika smagu akmeni. Tad piedūra lāpu, aukla sāka gruzdēt, un pēc brīža liesmu apņemtais akmens uzlidoja gaisā.
— Nu man šis dieva dēls ir rokā, — Samentu smaidīdams noteica. — Tagad mantnīca neiegrūs..
Viņš sāka staigāt no kolonnas pie kolonnas, atbīdīt plāksnes un ņemt laukā paslēptos podus. Pie katra poda bija aukla, Samentu pārgrieza tās, bet podus nolika malā.
— Nu, — priesteris sacīja, — viņa majestāte varētu uzdāvāt man pusi šo dārgumu vai, mazākais, iecelt manu dēlu par nomarhu! Un viņš droši vien to darīs, jo tas ir augstsirdīgs valdnieks… Bet man pašam pienāktos vismaz Amona templis Tēbās…
Tādā kārtā nodrošinājis apakšējo zāli, Samentu atgriezās mantnīcā, bet no turienes uzkāpa augšējā zālē. Tur arīdzan bija uzraksti uz sienām un neskaitāmas kolonnas, bet tajās podi ar auklām un akmentiņiem, kuri, saskaroties ar uguni, uzsprāga gaisā.
Samentu pārgrieza auklas, izņēma podus no kolonnām un sauju pelēko smilšu iesēja lupatiņā.
Pēc tam noguris atsēdās. Viņam bija izdegušas jau sešas lāpas. Nakts acīmredzot gāja uz beigām.
«Nemūžam nebūtu domājis,» Samentu prātoja, «ka šejienes priesteriem ir tik brīnumains līdzeklis. Ar to taču var graut asīriešu cietokšņus. Nu, mēs gan arī visu neizpaužam saviem mācekļiem …»
Nokusis viņš ļāvās sapņiem. Tagad viņš bija pārliecināts, ka ieņems augstāko stāvokli valstī, vēl augstāku par to, ko bija ieņēmis Herhors.
Ko viņš tad darīs? Ļoti daudz ko! Atstās saviem pēcnācējiem mantojumā gudrību un bagātību. Lūkos izdibināt visu tempļu noslēpumus, lai neierobežoti nostiprinātu savu varu un nodrošinātu Ēģiptei pārākumu pār Asīriju.
Jaunais faraons pulgo dievus. Tas palīdzēs Samentu iedibināt ticību vienam dievam, piemēram, Osīrijam, un apvienot feniķiešus, jūdus, grieķus, lībiešus vienā valstī ar Ēģipti.
Vienlaikus viņš sāks būvēt kanālu, kas savienos Sarkano jūru ar Vidusjūru. Kad gar kanālu tiks uzcelti cietokšņi un izvietots liels karaspēks, visa tirdzniecība ar Austrumu un Rietumu nezināmām tautām nonāks ēģiptiešu rokās.
Tāpat jānodibina sava flote un jāapmāca ēģiptieši jūrlietās… Taču pirmām kārtām jāpieveic Asīrija, kas ar katru gadu top aizvien draudīgāka. Jāierobežo priesteru greznība un alkatība. Lai viņi ir prātnieki, lai dzīvo pārticībā, taču lai kalpo valstij, nevis izmanto — kā tagad — varu savtīgos nolūkos.
«Jau atira mēnesī,» viņš sev sacīja, «es būšu visvarens. Jaunais valdnieks pārlieku mīl sievietes un armiju, lai nodotos valsts pārvaldīšanai. Un, ja viņam nebūs dēlu, tad mans dēls … mans dēls…»
Viņš atģidās. Bija izdegusi vēl viena lāpa, laiks bija atstāt pazemi. Samentu piecēlās, paņēma savu grozu un pameta augšējo zaļi.
«Man nav vajadzīgi palīgi,» viņš smaidīdams domāja, «es pats visu paveicu… Es pats… nicināmais Seta priesteris …»
Viņš bija izgājis cauri jau kādām pārdesmit istabām un gaiteņiem, kad pēkšņi apstājās… Viņam šķita, ka uz grīdas zāle, kura viņš bija iegājis, redzama šaura gaismas strēle.
Acumirklī viņu sagrāba tik briesmīgas bailes, ka viņš nodzēsa lapu. Bet arī gaismas strēle uz grīdas nozuda.
Samentu sasprindzināja dzirdi, taču dzirdēja vienīgi, kā dun asinis deniņos.
— Man būs rādījies! — viņš sacīja.
Drebošām rokām viņš izņēma no groza trauciņu, kur gruzdēja posa, un no jauna iededza lāpu.
«Esmu ļoti miegains,» viņš nodomāja.
Tad palūkojās apkārt un piegāja pie sienas ar slepenajam durvīm. Viņš piespieda naglu — durvis neatdarījās. Piespieda otrreiz … trešo reizi… veltīgi…
— Ko tas nozīmē? — viņš neizpratnē čukstēja.
Viņš jau bija aizmirsis par gaismas strēli. Viņam likās, ka ar viņu noticis kaut kas nepieredzēts. Tik daudz slepenu durvju viņš bija atvēris savā mūžā, tik daudz atdarījis to pašā Labirintā, ka tagad nespēja aptvert šo negaidīto kavēkli.
Viņu atkal sagrāba bailes. Samentu sāka skraidīt, meklēdams izeju. Pēdīgi vienas slepenas durvis padevās. Samentu atviegloti uzelpoja. Viņš bija nonācis milzīgā zālē, ka parasti, ar daudzām kolonnām. Viņa lāpa apgaismoja tikai nelielu daļu telpas, pārējā grima biezā tumsā.
Tumsa, kolonnu mežs un nepazīstamā zāle uzmundrināja priesteri. Samentu sirdī uzplaiksnīja naivas cerības dzirksts: viņam šķita, ka reiz viņš nezina šo vietu, tad arī neviens cits to nezina, neviens te neienāks.
Viņš mazliet nomierinājās, atsēdās, sajutis, ka ļogās kājas. Tad atkal pietrūkās un sāka raudzīties visapkārt, itin ka gribēdams pārbaudīt, vai tiešām viņam draud briesmas un no kurienes… No kura tumšā kakta tās iznāks, lai uzkluptu viņam?
Samentu — kā neviens cits Ēģiptē — bija apradis ar pazemi, tumsu, maldīšanos… Viņam dzīvē bija nācies izbaudīt visādas briesmonības. Bet tas, ko viņš izjuta tagad, bija kaut kas pilnīgi jauns un tik šaušalīgs, ka priesteris baidījās to nosaukt vārdā.
Beidzot viņš ar grūtībām sakopoja domas un sacīja:
— Ja es patiešām esmu redzējis gaismu, ja kāds patiešām aizslēdzis durvis — tātad mani nodevuši. Un ko tad?
«Nāve!» kaut kur dvēseles dzīles apslēptā balss pačukstēja.
— Nāve?!
Seja viņam pārklājās sviedriem, elpa aizrāvās. Samentu sagrāba ārprātīgas bailes. Viņš sāka skraidīt pa zāli, dauzīt ar dūrēm pa sienām, meklēdams izeju. Viņš jau bija aizmirsis, kur atrodas un kā šeit iekļuvis, viņš bija zaudējis virziena izjūtu un pat spēju orientēties pēc krellēm.
Un reizē Samentu juta, ka viņā ir it kā divi cilvēki: viens — gandrīz sajucis, otrs — mierīgs un saprātīgs. Saprātīgais centās ieskaidrot, ka viss ir tikai rēgi, ka neviens viņu nav atklājis, neviens viņu nemeklē un ka viņš izkļūs no šejienes, tiklīdz mazliet atgūsies. Taču pirmais, sajukušais, neuzklausīja saprāta baisi un ar katru brīdi guva virsroku pār savu iekšējo pretinieku.
Ak, ja varētu paslēpties kādā no šīm kolonnām! Lai tad viņu meklē!.. Kaut gan neviens viņu droši vien nemeklētu un neatrastu — un viņš izgulējies atkal atjēgtos.
«Kas man šeit var draudēt?» viņš centās sev iegalvot, raustīdams plecus. «Vajag tikai nomierināties. Lai dzenas man pakaļ pa visu Labirintu! Bet, lai nogrieztu man visus ceļus, vajadzīgi vairāki tūkstoši cilvēku, un, lai noteiktu, kurā zālē atrodos, — jānotiek brīnumam!
Pieļausim, ka mani notvers. Nu, un tad? Pielikšu pie lūpām šo pudelīti un acumirklī būšu tik tālu, ka mani vairs neviens nepanāks, pat dievi…»