Visi gavilēja, dziedāja, sita plaukstas vai meta ziedus ķēniņam, kuru neviens neredzēja. Pietika ar to, ka virs zeltainas telts un strausa spalvu pušķiem plīvoja sarkangalšzilais karogs — faraona klātbūtnes zīme.
Cilvēki laivas bija kā apskurbusi, cilvēki krastā — kā galvu zaudējuši. Vai ik brīdi kāda laiva pagrūda vai apgāza citu un kāds ievēlās ūdenī, no kura, par laimi, bija aizbēguši krokodili, neiedomājamā trokšņa "izbiedēti. Ļaudis krastā grūstījās, neviens nepievērsa uzmanību kaimiņam un nenovērsa acu no zeltītā laivas priekšgala un ķēniņa telts. Gaisu pāršalca saucieni:
— Dzīvo mūžīgi, mūsu valdniek!.. Mirdzi, Ēģiptes Saule!..
Vispārējā līksme drīz pārņēma arī troņmantnieka laivu: virsnieki, kareivji un airētāji, sablīvējušies vienā barā, centās pārkliegt cits citu, bet Tutmoss, piemirsis troņmantnieku, uzrāpās laivas augstajā priekšgalā un tikko neiekrita ūdenī.
Pēkšņi ķēniņa laivā ieskanējās taures, un tām nekavējoties atsaucas Ramzesa laivas taure. Otrs signāls — un troņmantnieks piebrauca pie milzīgās faraona laivas.
Galma ierēdnis skaļi pasauca Ramzesu. Starp abām laivām tika pārmests ciedru tiltiņš ar grieztām margām — un dēls nostājas tēva vaiga priekšā.
Atkalredzēšanās ar faraonu un gaviļu saucienu vētra bija tā apstulbinājusi princi, ka viņš nespēja izdvest ne vārda. Viņš noslīga pie tēva kājām, un valdnieks piekļāva viņu pie savām ķēnišķajām krūtīm.
Brīdi vēlāk telts pavērās — un tauta abos Nīlas krastos ieraudzīja savu ķēniņu tronī, bet uz augšējā pakāpiena — viņa priekšā ceļos noslīgušo princi.
Iestājās tāds klusums, ka varēja dzirdēt šalkojam karodziņus laivās. Un pēkšņi atskanēja pērkondārdošs kliedziens: tauta priecājās par tēva samierināšanos ar dēlu, sumināja tagadējo valdnieku un sveica nākamo. Ja kāds bija cerējis uz nesaskaņām faraona ģimenē, nu varēja pārliecināties, ka ķēniņa, dzimtas jaunais zars cieši turas pie stumbra.
Viņa majestāte izskatījās saguris. Mīļi sasveicinājies ar dēlu, faraons nosēdināja viņu līdzās tronim un sacīja:
Mana sirds tiecās pēc tevis, Ramzes, jo kvēlāk, jo labākas bija ziņas par tevi. Tagad redzu, ka esi ne vien jauneklis ar lauvas sirdi, bet arī saprātīgs vīrs, kas prot novērtēt savu rīcību un apvaldīt sevi valsts intereses….Saviļņotais Ramzess klusēdams noslīga pie tēva kājām. Ķēniņš turpināja:
Tu esi pareizi rīkojies, atteikdamies no diviem grieķu pulkiem, tālab ka tev pienākas viss Menfatas korpuss, par kura komandieri es tevi šodien ieceļu.
Tēvs!.. — troņmantnieks, bezgala aizkustināts, nočukstēja.
Turklāt Lejasēģiptē, kas no trim pusēm atklāta, ienaidnieka uzbrukumiem, man ir vajadzīgs drosmīgs un prātīgs vīrs, kas visu redzētu, prastu visu apsvērt un veikli rīkotos vajadzības gadījumā. Tādēļ ieceļu tevi tai valsts daļā par savu vietvaldi.
Ramzesam no acīm sāka ritēt asaras — viņš atvadījās no jaunības un priecājās par varu, pēc kuras tik daudz gadu ar ilgām un bažām bija tiekusies viņa dvēsele.
— Esmu noguris un slims cilvēks, — valdnieks turpināja, — ja mani nemāktu rūpes par valsts nākotni un ja tu nebūtu vēl tik jauns, es jau šodien lūgtu mūžam dzīvos senčus atsaukt mani savas slavas mājoklī. Bet, tā kā man no dienas dienā kļūst grūtāk, tu, Ramzes, sāksi jau tagad dalīt ar mani varas nastu. Ka cāļu māte māca saviem cāļiem uzmeklēt graudus un slēpties no vanaga, tā es iemācīšu tev grūto valsts pārvaldīšanas mākslu un modrību pret ienaidnieku ļaunprātībām, lai tu ar laiku varētu uzklupt viņiem kā ērglis tramīgām irbēm.
Ķēniņa laiva un tās greznā svīta piestāja pie pils. Nogurušais valdnieks iesēdās nestuvēs. Šai brīdī pie troņmantnieka piegāja Herhors.
— Atļauj man, cēlsirdīgais princi, — viņš vērsās pie Ramzesa, — pirmajam izteikt savu prieku par tavu paaugstināšanu. Novēlu tev vienlīdz laimīgi vadīt karaspēku un pārvaldīt svarīgāko valsts provinci par godu Ēģiptei.
Ramzess cieši paspieda viņam roku.
Vai tu to izdarīji, Herhor? — viņš jautajā.
Tu esi to pelnījis, — ministrs atteica.
— Pieņem manu pateicību, un tu pārliecināsies, ka tā ir ko vērta.
— Tavi vārdi vien man ir pietiekama balva, — Herhors atbildēja.
Princis gribēja iet, taču Herhors viņu aizkavēja, — Vienu vārdu, troņmantniek, — priesteris sacīja viņam. — Brīdini savu sievieti, Saru, lai viņa nedzied reliģiskas dziesmas.
Un, kad Ramzess izbrīnījies palūkojās viņā, piebilda:
Toreiz, kad braucām pa Nīlu, šī meitene dziedāja, mūsu vissvētāko himnu, kuru drīkst dzirdēt vienīgi faraons un virspriesteri. Nabadzīte varētu tikt smagi sodīta par savu prasmi dziedāt un neziņu, ko dzied.
Tātad viņa zaimojusi dievu? — Ramzess apmulsis jautāja.
Pati to nezinādama, — virspriesteris atteica. — Par laimi, dzirdēju tikai es viens un uzskatu, ka starp šo dziesmu un mūsu himnu ir visai attāla līdzība, Katrā ziņā lai viņa to nekad vairs nedzied.
Taču viņai vēl jāšķīstās no grēka, — princis piemetināja. — Vai būs diezgan svešzemniecei, ja viņa upurēs Isīdas templim trīsdesmit govis?
Protams, lai upurē, — Herhors atbildēja, viegli saviebies, — dievi neniecina veltes.
Un tu, cēlais Herhor, — Ramzess sacīja, — pieņem šo brīnišķīgo vairogu, kuru es saņēmu no sava svētā vectēva.
Man?… Amenhotepa vairogs? … — ministrs aizkustināts iesaucās. — Vai esmu tā cienīgs?.
Savā gudrībā tu līdzinies manam vectēvam, bet pēc sava stāvokļa kļūsi līdzīgs viņam.
Herhors zemu palocījās. Dārgakmeņiem rotātajam zelta vairogam bija ne vien liela naudas vērtība, bet ari amuleta spēks. Tā bija ķēnišķa dāvana.
Taču vēl lielāku nozīmi Herhors piešķīra prinča vārdiem, ka viņš pēc sava stāvokļa kļūšot līdzīgs Amerihotepam. Amenhoteps bija faraona sievastēvs… Vai tiešām troņmantnieks nolēmis apprecēt viņa — Herhora meitu? …
Tas bija ministra un ķēniņienes Nikotrises senlolotais sapnis. Taču jāatzīst, ka Ramzesam, runājot par Herhora nākošo stāvokli, prātā nebūt nebija precības ar viņa meitu, bet gan jauni, augsti posteņi, kuru tempļos un galmā netrūka.
Astoņpadsmitā nodaļa
Kopš dienas, kad Ramzess kļuva par Lejasēģiptes vietvaldi, viņš sastapās ar tādām grūtībām, kādas nespēja ne iedomāties, lai gan bija dzimis un uzaudzis ķēniņa galmā.
Viņu gluži vienkārši tiranizēja, un viņa bendes bija visvisādu šķiru un dažnedažādu sabiedrisko kārtu lūdzēji.
Jau pirmajā dienā, ieraugot ļaužu pūļus, kas, grūstīdamies un spraukdamies uz priekšu, mīdīja zālienus viņa dārzā, lauza kokus un pat bojāja mūra žogu, troņmantnieks izsauca sardzi pie savas pils. Taču trešajā, dienā viņam bija jābēg no paša mājas uz ķēniņa pili, kur lielās apsardzes un augsto mūru dēļ bija grūti iekļūt.
Desmit dienās pirms aizbraukšanas gar Ramzesa acīm aizņirbēja visas Ēģiptes un bezmaz visas toreizējās pasaules pārstāvji.
Vispirms pie viņa ļāva ieiet augstām personām. Apsveikt princi nāca tempļu virspriesteri, ministri, feniķiešu, grieķu, jūdu, asīriešu, nūbiešu sūtņi, taču viņš nespēja iegaumēt pat viņu tērpus. Pēc tam sāka ierasties kaimiņu nomu pārvaldnieki, tiesneši, rakstveži, Mentālas korpusa augstākie virsnieki un lielie zemesīpašnieki.
Šie cilvēki neko neprasīja, vienīgi izteica savu prieku. Taču princis, uzklausīdams viņus no rīta līdz pusdienai un no pusdienas līdz vakaram, juta pilnīgu sajukumu galvā un bija pārguris līdz nemaņai.