Vēlāk ieradās zemāko kārtu pārstāvji ar dāvanām: tirgotāji ar zeltu, dzintaru, svešzemju audumiem, smaržvielām un augļiem. Tad nāca augļotāji. Tālāk — arhitekti ar jaunu celtņu plāniem, skulptori ar statuju un plakanciļņu skicēm, akmeņkaļi, māla trauku meistari, namdari un galdnieki, kalēji, metāllējēji, ādmiņi, vīnkopji, audēji, pat parashiti, kas uzšķērda līķus balzamēšanai.
Vēl nebija beigusies apsveikuma ceremonija, kad sāka vilkties vesela lūdzēju armija. Invalīdi, virsnieku atraitnes un bāreņi pieprasīja pensijas, muižnieki — galma amatus saviem dēliem. Inženieri piedāvāja jaunu apūdeņošanas veidu projektus, dziednieki — līdzekļus pret visādām kaitēm, pareģotāji — horoskopus. Ieslodzīto radinieki iesniedza lūgumrakstus par" soda mīkstināšanu, uz nāvi notiesātie — par apžēlošanu, sirdzēji lūdzās, lai troņmantnieks pieskaras viņiem vai iedod pilienu savu siekalu.
Nāca arī daiļas sievietes un mātes ar savām meitām, vienas pazemīgi, citas uzmācīgi lūgdamās, lai vietvaldis pieņem viņas savā mājā. Dažas pat nosauca gaidāmās uzturnaudas summu, cildinādamas savu tikumu un savus talantus.
Desmit dienu laikā gana atskatījies ļaužu pulku: sejas, kas vai ik brīdi mainījās, atklausījies lūgumus, kurus apmierināt varētu tikai visas pasaules dārgumi un dievišķīga vara, Ramzess galīgi pagura. Viņš nespēja gulēt un bija tik nīgrs, ka viņu kaitināja pat mušas sīkšana, un lāgiem viņš nesaprata, ko viņam saka,
Te atkal viņam izlīdzēja Herhors: dižciltīgajiem viņš lika paziņot, ka princis vairs nevienu nepieņem, bet pret vienkāršo tautu, kas, par spīti vairākkārtējām prasībām izklīst, joprojām gaidīja pie vārtiem, izsūtīja rotu nūbiešu kareivju ar nūjām. Tiem nesalīdzināmi vieglāk par Ramzesu izdevās apmierināt ļaužu alkatību. Nepagāja ne stunda, kad lūdzēji izklīda gluži kā dūmi, bet dažam labam nācās vairākas dienas likt pie galvas vai kur citur aukstus apliekamos.
Pēc šī valdīšanas mēģinājuma Ramzess sajuta dziļu nicinājumu pret cilvēkiem, un viņu pārņēma grūtsirdība.
Divas dienas viņš nogulēja uz dīvāna, rokas zem galvas palicis, truli vērdamies griestos. Princis vairs nebrīnījās, ka viņa dievbijīgais tēvs pavada laiku pie dievu altāriem, taču viņš nespēja saprast, kā Herhors tiek galā ar šādu darīšanu gūzmu, kas, gluži kā vētra, ne vien pārspēj cilvēka spēkus, bet var pat sadragāt viņu.
«Kā te lai gudro par kādām jaunām iecerēm, ja lūdzēju pūļi nomāc tavu gribu, aprij domas, izsūc asinis?… Pagājušas tikai desmit dienas, un es jau esmu slims, bet pēc gada, liekas, kļūšu pavisam stulbs. Šādā postenī nav iespējams neko paveikt. Labi vēl, ja nesajuksi prātā!»
Viņš bija tā satraukts par savu bezpalīdzību valdnieka amatā, ka pasauca Herhoru un drebošā balsī izstāstīja viņam savas bēdas.
Valstsvīrs ar smaidu noklausījās jaunā valdnieka žēlabās.
— Vai tev zināms, princi, — viņš sacīja, — ka šo milzīgo pili, kurā mēs dzīvojam, cēlis tikai viens arhitekts, vārdā Senebi, turklāt viņš nomira, nepabeidzis to … Un tu droši vien noproti, kālab šis arhitekts varēja īstenot savu plānu, nepazīdams nogurumu un nezaudēdams gara možumu?
— Kālab tad?..
— Tālab, ka viņš nedarīja visu pats: netēsa baļķus un akmeņus, nemīcīja mālus, neapdedzināja ķieģeļus, nekrāva tos un nenostiprināja ar javu. Viņš tikai uzzīmēja plānu, un arī tur viņam bija palīgi.
Toties tu, princi, gribēji visu paveikt pats — pats uzklausīt un visus apmierināt. Tas ir pāri cilvēka spēkiem.
Kā gan es varēju rīkoties citādi, ja lūdzēju vidū bija nevainīgi cietušie vai par nopelniem neapbalvotie? Valsts pamats taču ir taisnīgums, — troņmantnieks atbildēja.
Cik cilvēku dienā tu vari uzklausīt nenogurstot? — Herhors jautāja.
— Nu … divdesmit…
— Tas jau ir labi. Es uzklausu, lielākais, sešus vai desmit cilvēkus. Taču ne lūdzējus, bet augstākos rakstvežus, pārvaldniekus un ministrus. Katrs no viņiem ziņo man tikai par vissvarīgāko, kas notiek armijā, faraona īpašumos, tiesās, nomos, kā arī reliģijas lietās un Nīlas ūdeņu kustībā. Tādēļ viņi nestāsta man sīkumus, bet katram no viņiem, iekams ierodas pie manis, jāuzklausa desmit zemāki rakstveži; katrs augstākā rakstveža palīgs, katrs pārvaldnieks iepriekš ievācis ziņas no desmit zemākiem rakstvežiem un pārvaldniekiem, bet tie savukārt uzklausījuši desmit vēl zemāku ierēdņu ziņojumus.
Tādā kārtā gan es, gan ķēniņš, dienā runādami tikai ar desmit cilvēkiem, zinām pašu svarīgāko, kas noticis simttūkstoš valsts un pasaules vietās.
Sardzes vīrs, kas stāv savā postenī uz ielas Memfisā, redz tikai dažas mājas. Desmitnieks pazīst visu ielu, simtnieks — veselu kvartālu, pilsētas priekšnieks — visu pilsētu. Toties faraons stāv pāri visiem tikpat kā uz Ptaha tempļa visaugstākā pilona, no kura redzama ne vien Memfisa, bet arī kaimiņu pilsētas, to apkārtne un daļa rietumu tuksneša. No šī augstuma ķēniņš, tiesa, neredz cietušos un neapbalvotos, taču var pamanīt nestrādājošo pūļus. Viņš neievēros kareivi krogā, bet uzzinās, vai pulks devies apmācībās. Neredzēs, ko..gatavo sev pusdienās kāds zemnieks vai pilsētnieks, taču pamanīs ugunsgrēku, kas uzliesmojis pilsētā. Šī valsts kārtība, — Herhors iekvēlodamies turpināja, — ir mūsu lepnums un mūsu spēks. Kad Snofru, viens no trešās dinastijas faraoniem, jautājis priesterim, kādu pieminekli sev uzcelt, tas atbildēja: «Uzzīmē, valdniek, uz zemes kvadrātu un uzliec uz tā sešus miljonus neaptēstu akmens bluķu — tā būs tauta. Uz šis kārtas noliec sešdesmit tūkstošus aptēstu akmeņu — tie būs tavi zemākie Ierēdņi. Virsū uzkrauj sešus tūkstošus slīpētu akmeņu — tie būs augstākie Ierēdņi, Uz tiem novieto sešdesmit griezumiem rotātu akmeņu — tie būs tavi tuvākie padomdevēji un karavadoņi. Bet pašā. augšā uzvel vienu akmeni ar zelta Saules attēlu — tas būsi tu pats,» Tā arī izdarīja faraons Snofru. Tādējādi izveidojās vissenākā kāpņveida piramīda — mūsu valsts patiess attēlojums —, bet no tās radās visas pārējās. Tās Ir mūžīgas celtnes, no kuru virsotnes redzamas pasaules robežas un kuras apbrīnos tāltālas paaudzes.
Šādā valsts iekārtā, — ministrs turpināja, — slēpjas arī mūsu pārākums pār kaimiņiem. Etiopiešu skaita ziņā bija tikpat daudz kā mūsu. Taču viņu ķēniņš pats kopa savus lopus, pats sita ar nūju pavalstniekus un, nezinādams, cik viņu ir, nespēja savākt vienkopus, kad iesoļoja mūsu karaspēks. Nebija vienotas Etiopijas, bija milzīgs, juceklīgs ļaužu pulks. Tagad viņi ir mūsu vasaļi. Lībiešu valdnieks pats spriež tiesu par katru lietu, sevišķi starp bagātajiem, un ziedo tam tik daudz laika, ka nejaudā palūkoties apkārt, tālab viņam pie sāniem pulcējas veselas laupītāju bandas, kuras mums jāiznīdē. Zini vēl arī to, princi, — ja Feniķijā būtu viens valdnieks, kurš pārzinātu, kas kur notiek, un pavēlētu visās pilsētās, šī valsts nemaksātu mums ne debena nodevu. Un tā ir mūsu laime, ka Nīnives un Babilonijas ķēniņiem ir tikai pa vienam ministram un viņi tāpat nogurst, no darīšanu gūzmas kā tagad tu. Viņi grib paši visu redzēt, grib tiesāt un pavēlēt un tādēļ uz simt gadiem samežģījuši valsts lietas. Taču, ja atrastos kāds nožēlojams ēģiptiešu rakstvedis, kas dotos turp, izskaidrotu ķēniņiem viņu kļūmes valdīšanā un ieviestu pie viņiem mūsu ierēdniecisko hierarhiju, mūsu piramīdu, pēc gadiem piecpadsmit asīrieši sagrābtu savās rokās Jūdeju un Feniķiju, bet pēc pārdesmit gadiem — no austrumiem un ziemeļiem, no sauszemes un jūras mums gāztos virsū varenas armijas, ar kurām mēs, iespējams, netiktu galā.